Pašvaldība argumentēja, ka mežs ir miris, nekopts un tā pārdošana ienestu naudu muzeja uzturēšanai. Vietējie iedzīvotāji iestājās par ainavas un kultūrvēsturiskās vērtības saglabāšanu. Meža nozares pārstāvji pauda viedokli, ka šos meža nogabalus iespējams apsaimniekot arī citos veidos, kas tik ļoti neizmanītu ainavu "Braku" apkārtnē.
Arī Latvijas Dabas fonds seko līdzi diskusijai par meža apsaimniekošanu "Brakos". Pēc pašvaldības opozīcijas pārstāvju aicinājuma esam arī vairākkārt bijuši "Braku" mežā, lai iepazītos ar situāciju dabā. Ko "Braku" mežs stāsta mums, dabas un biotopu ekspertiem?
Pirmkārt, šis samērā lielais mežs – tā platība ir gandrīz 29 ha – ir daudzveidīgs augšanas apstākļu, mežaudžu sastāva, vecuma un arī līdzšinējās apsaimniekošanas ziņā, un arī nākotnē to būtu iespējams apsaimniekot gan mežsaimnieciskiem, gan rekreācijas, gan dabas aizsardzības mērķiem. Jāpiebilst, ka vecākā no mežaudzēm sākusi veidoties pēdējos Rūdolfa Blaumaņa dzīves gados, tātad – šie koki ir rakstnieku satikuši un ir mūsu simboliskā saikne ar pagātni.
Dažas "Braku" meža platības – ziemeļaustrumu daļā – ir īpaši izcilas dabas daudzveidības ziņā. Tajās sastopami labas kvalitātes dabiskie meža biotopi, bioloģiski vērtīgi platlapju meži, kas arī atbilst Eiropas Savienībā un Latvijā aizsargājamiem biotopiem. "Braku" mežam piemīt dabiskam mežam raksturīgās struktūras, dažādu vecumu koki, tajā ir vecie lielu dimensiju un dobumainie koki, resni sausokņi un kritalas, kā arī sugas, kuru pastāvēšanai nepieciešama ilglaicīga meža vide. Te mājo tādas dabisko meža biotopu indikatorsugas kā sūna issetas nekera (Neckera pennata), korālim līdzīgā sēne lapukoku svečtursēne (Clavicorona pyxidata) un citas, kā arī īpaši aizsargājamās sugas – lielais torņgliemezis (Ena montana), sīpoliņu zobainīte (Dentaria bublifera) un ķērpis sklerofora (Sclerophora sp.).
Nezinātājam šīs sugas, iespējams, neko daudz neizteiks un arī dabā nebūs pašas košākās, taču tās norāda uz daudzveidīgu, veselīgu un stabilu meža ekosistēmu.
Šādi struktūrām un sugām bagāti meži Latvijā ir reti sastopami un līdz to īpaši saudzējami, turklāt "Braku" mežu vēl izceļ tā kultūrvēsturiskā nozīme. Šāda meža dabas vērtībām vislabākais ir neiejaukšanās režīms, taču šo meža daļu noteikti varētu iekļaut "Braku" apmeklētāju pastaigu maršrutos, kā arī izmantot dažādās meža izziņas aktivitātēs.
Pārējā meža platība, izņemot mežu rietumu daļā, kas izmantots aktīvās atpūtas pasākumiem, vērtējama kā saimnieciskie meži, kur ieteicams mežu apsaimniekot dabai draudzīgi, saglabājot bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgus elementus, piemēram, vecās apses, ošus, gobas, ozolus.
Vai ir iespējams strīdīgajā "Braku" meža lietā panākt iznākumu, kas būtu derīgs visām ieinteresētajām pusēm un arī labvēlīgs sabiedrības interesēm? Mūsuprāt, jā – izvirzot prioritāros mērķus meža apsaimniekošanas plānam, attiecīgi plānojot cirsmas un izvirzot nosacījumus koku ciršanai un dabas vērtību saglabāšanai.
Piemēram, rekreācijas teritorijās ir svarīgi novākt bīstamos kokus un saglabāt lielos kokus trošu ceļam, savukārt ziemeļaustrumu daļu vajadzētu atvēlēt dabas vērtību saglabāšanai un vides izziņai. Arī šeit var novākt bīstamos kokus, ja tie apdraud takas un apmeklētājus, taču atstājot tos mežaudzē dabas daudzveidības uzturēšanai. Pie pašām "Braku" mājām iesakām veidot ainaviski pievilcīgu un atpūtai piemērotu mežu, bet mežsaimnieciskajai darbībai atvēlēt teritoriju dienvidaustrumu daļā, saglabājot meža ainavu un bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgus elementus, piemēram, lielus kokus un kritalas.
Šāds daudzveidīgas intereses iekļaujošs risinājums meža apsaimniekošanai ir iespējams tikai tad, ja plānošanā tiek iesaistīti gan speciālisti meža apsaimniekošanas jomā, gan sugu un biotopu eksperti, un šobrīd ir jācer uz Ērgļu pašvaldības spēju paskatīties uz mežu plašāk.
Taču "Braki" ir tikai aisberga redzamā daļa kādai dziļākai problēmai. Šobrīd normatīvi neprasa pirms meža ciršanas izvērtēt un meža apsaimniekošanas plānā paredzēt pasākumus meža dabas, ainavisko un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanai. Tas paliek katra meža īpašnieka paša ziņā. Diemžēl parasti mežos, kur to neprasa normatīvi vai sertifikācijas prasības, lēmums par meža nociršanu tiek pieņemts, balstoties vienkāršotā skatījumā tikai uz meža koksnes vērtību. Tāpēc rosinām atbildīgās ministrijas – Zemkopības ministriju un Vides un reģionālās attīstības ministriju – strādāt pie tā, lai mainītu normatīvo regulējumu un dabas aizsardzība kļūtu par pašsaprotamu pienākumu ikvienam meža apsaimniekotājam neatkarīgi no īpašuma formas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
