Foto: LETA
Valdības vadītāja amatam nominētais ASV un Latvijas dubultpilsonis Krišjānis Kariņš kā pirmo no viņa veidotās valdības prioritātēm min finanšu sektora sakārtošanu. Starp prioritātēm būšot arī veselība, izglītība, demogrāfija, teritoriālā reforma, OIK, bet kārtība finanšu sektorā ir prioritāšu prioritāte. Konkrētāk – no "Moneyval" ziņojuma ir atkarīga Latvijas nākotne.

Latvijas iedzīvotājiem bēdīgu nākotnes ainu līdz pat šeit izdotu kredītkaršu neakceptēšanai ārzemēs pirmā uzbūra ASV vēstniece Latvijā Nensija Petita savā publiskajā apsveikuma vēstulē Latvijai 100 gadu jubilejā. Neņemos spriest, cik šādas vēstules ar visai tiešiem rīcības norādījumiem neatkarīgai valstij un tās cilvēku biedēšanu atbilst vispārpieņemtam diplomātiskajam protokolam, taču dzirdīgas ausis vēstījums atrada. To, Latvijas "stratēģiskā partnera" vēlmes gluži vai nolasot no acīm, teju vārds vārdā atkārtoja gan Latvijas vēstnieks ASV Andris Teikmanis, gan finanšu ministre Dana Reizniece Ozola, gan Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta vadītāja Ilze Znotiņa. Lai nu tā būtu, tik atceros, cik kutelīgā situācijā nonāca krietnais kareivis Šveiks, kad pildīja pavēli visas pulkveža kundzes vēlmes nolasīt no acīm.

Pašlaik dienaskārtībā ir mūsu baidīšana ar Latvijas iekļaušanu "Moneyval" pelēkajā sarakstā. Pirms tam baidīja ar neuzņemšanu pasaules bagātāko valstu klubiņā OECD. Vēl senāk, Induļa Emša vārdiem runājot, degām zilās ugunīs pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Latvieša baidīšana ar iekļaušanu sarakstos ir iedarbīga, nekas jauns nav jāizdomā. Mūsu nevēlēšanos nekādā gadījumā nenokļūt nekādos sarakstos nosaka ģenētiskā atmiņa. Izvedamo saraksti, čekas saraksti, latvietim skaidrs, ka iekļaušana sarakstos nekad labi nebeidzas. Tāpēc jāklausa "stratēģiskie partneri" un bez liekas domāšanas jādara, ko viņi liek.

Pretstatā amatpersonu publisko šausmu stāstu saceltajai vētrai medijos ir objektīvi finanšu tirgus dati. 2015. gadā nerezidentu noguldījumi Latvijā sasniedza savu maksimumu – Latvijas komercbankās atradās 12,4 miljardi eiro ārzemnieku naudas. 2018. gada beigās ārvalstu noguldījumi bija vairs tikai 3 miljardi. Vēl precīzāk patieso situāciju raksturo transakciju apgrozījums. Ja 2015., 2016. gadā nerezidentu kontu apgrozījums bija 100–150 miljardi, tad tagad – tikai ap 4 miljardiem gadā. Šī biznesa niša Latvijā ir faktiski slēgta. Tā ir šodienas realitāte. Pēc ārvalstu naudas aizdzīšanas no Latvijas un atbrīvošanās no čaulu kompāniju kontiem, nebaidos apgalvot, jau šobrīd Latvijas finanšu sektors ir viens no tīrākajiem pasaulē.

Tāpēc uz Latvijas finanšu tirgus objektīvo rādītāju fona sirreāli izskatās Kontroles dienesta vadītājas Znotiņas hiperaktivitāte, īpaši jau publiski uzstājoties. Intervijā "Delfi TV" viņa paspēja aizrunāties līdz pat tiesas paraugprāvu nepieciešamībai. Tas biedē, jo atgādina komisārus, kuri savu rīcību likuma vietā pamato ar revolucionāro apziņu un pārliecību. Znotiņas šajā pat intervijā paustais, par īpaši aizdomīgām minot vismaz 4 bankas, tās vārdā gan nesaucot, ir vai nu vienkārša nekompetence, vai apzināta kaitniecība. Lai nu kam, bet Kontroles dienesta vadītājai vajadzētu saprast, ka šādi izteikumi met ēnu uz visām Latvijas bankām. Pēdējo gadu laikā 1,5 miljonus eiro lielu sodu maksājusi "Swedbank", par mazākiem tirgus spēlētājiem pat nerunājot.

Drūmās ainas iezīmēšana pārkorumpētajā, netīru naudu atmazgājošajā un starptautiskā terorisma finansēšanu atbalstošajā Latvijas banku sektorā, loģiski spriežot, nu nekādi neiet kopā ar ASV smagsvara investoru pēkšņo interesi par mūsu finanšu tirgu. Par to raksta 2. daļā.

Spēles laukuma attīrīšana

Drīz būs apritējis jau gads, kopš ar ASV Finanšu ministrijas finanšu noziegumu apkarošanas tīkla "FinCEN" ziņojumu faktiski tika likvidēta "ABLV Bank". Teju vienlaikus tika aizturēts Latvijas Bankas (LB) prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Latvija nonāca pasaules mediju ziņu pirmajās lapās. Tāds lokāls "melnais gulbis", ideālas vētras scenārijs. Latvijā strādājošās bankas vētra kratīja pamatīgi.

"FinCEN" viedoklim finanšu pasaulē ir spēks. To respektē. Tas ir oficiāls ASV Finanšu ministrijas verdikts. Būtu loģiski, ja šādā situācijā investori, kuriem ir kādi plāni Latvijas finanšu sektorā, kļūtu maksimāli piesardzīgi, iepauzētu, skatītos, kā situācija attīstās. Taču notika pretējais.

2018. gada septembrī notika pēdējās desmitgades lielākais darījums Baltijā. Amerikāņu investīciju fonds "Blackstone" par miljardu eiro iegādājās 60% "Luminor Bank" akciju un kļuva par vairākuma akciju īpašnieku līdzās bankas akcionāriem "Nordea Bank" un "DNB Bank ASA", kuriem katram turpmāk piederēs 20% akciju. Vienlaikus "Blackstone" un "Nordea Bank" noslēguši papildu vienošanos par "Nordea" 20% akciju pārdošanu tuvāko gadu laikā.

Ļaunas, bet labi informētas mēles finanšu aprindās gan melš, ka 2018. gada skandāli ap "ABLV Bank", LB prezidentu Rimšēviču un ar tiem saistītā negatīvā publicitāte pasaules medijos par situāciju Latvijas finanšu sektorā "Luminor" bankas vērtību krietni, iespējams, pat uz pusi, pavilkuši uz leju. Nopietna veiksme amerikāņiem, ka apstākļi sakrita tieši tā. Simtos miljonu vai pat apaļā miljardā mērāma veiksme. Bet Latvija jau vispār ir veiksmīga vieta šīs valsts investoriem. Arī "Citadele bankas" pārdošanas cenu ASV kompānijai "Ripplewood Advisors LLC" citādi kā par veiksmi nenosauksi. Gluži kā sportā – nu, veicas stiprajiem.

ASV prezidenta Donalda Trampa priekšvēlēšanu devīze "Amerika vispirms" nav tikai iekšpolitisks sauklis. Ar to jārēķinās pat ASV "stratēģiskajiem partneriem", lai ātri vien nekļūtu par "stratēģiskajiem kalpiem". Latvijai, saglabājot pašcieņu, gudri jāmāk ASV pierādīt, ka mūsu stratēģiskās intereses ir viņiem izdevīgas. Tad patiesi varam būt sabiedrotie.

Retrospektīvi palūkojoties uz šiem notikumiem Latvijas finanšu sektorā, prātā nāk analoģija ar nupat nodegušo kultūrvēsturiski vērtīgo graustu Rīgā, Āgenskalnā. Aizdegās, tā gadās. Sabiedrības drošības dēļ jānojauc, lai nebrūk kopā. Un izrādās, ka tieši tai vietā 12 stāvu apbūve atļauta. Ne vairs kas dārgi jārestaurē, ne gari jāsaskaņo. Sauciet, kā gribat, – apstākļu sakritība, veiksme, kaut izskatās pēc prastas spēles laukuma attīrīšanas.

"ABLV Bank" likvidācija kā lakmusa papīrs parādīs Latvijas finanšu tirgu uzraugošo valsts institūciju profesionālo kapacitāti. Ja "FinCEN" ziņojumā minētais par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu atbilst realitātei, tad rūpīgai bankas kreditoru pārbaudei būtu jānoslēdzas ar daudzu desmitu un simtu miljonu arestēšanu klientu kontos, tiesu procesiem un arestēto summu nonākšanai valsts budžetā. Taču, iespējams, ir arī otrs scenārijs – banka ir rīkojusies, klientus un viņu darījumus pārbaudījusi atbilstoši tobrīd Latvijā spēkā esošajiem likumiem un normatīvajiem aktiem. Laiks rādīs.

Par visas pasaules šņabi

Labs priekšnieks reputāciju un cieņu padoto acīs iegūst, gan spējot nodrošināt kārtību, gan uzņemoties atbildību un nepieciešamības gadījumā savus padotos publiski aizstāvot. Ja tie savu darba daļu ir paveikuši. Šo analoģiju minu, jo izdaudzinātās "Moneyval" rekomendācijas pirmkārt un pamatā skar likumdevēju un finanšu tirgus uzraugu nepadarīto. Nav tā, ka ir sliktās bankas un labie uzraugi. Šis ir akmens valsts uzraudzības sistēmas dārziņā, sākot ar Saeimas, Finanšu, Iekšlietu un Tieslietu ministrijas atbildības sfērām, beidzot ar tirgus uzraudzītājiem un Kontroles dienestu. Arī Ārlietu ministrija nav pildījusi savus tiešos pienākumus, starptautiski meklējot sabiedrotos, veidojot lobiju Latvijas un citu mazo valstu banku sektora aizstāvībai, publiski noraidot par valsti izskanējušos apmelojumus.

Bumba pašlaik ir politiķu un ierēdņu pusē. Un, neskatoties uz starptautisko presingu, kas tiek vērsts pret Latvijas banku sektoru, Latvijai ir savas intereses. Intereses, kuras jāaizstāv. Mums ir vajadzīgas Latvijas kapitāla bankas, kas gatavas kreditēt vietējos uzņēmumus. Būsim reālisti. Starptautiskā konkurence tikai saasinās. Ne skandināvu, ne ASV bankas šeit Latvijā nerausies kreditēt Latvijas uzņēmumus, kuriem nepieciešama nauda ieiešanai ASV, Zviedrijas, Dānijas tirgos. Mums ir svarīgi, lai lēmumu pieņēmēji šeit Latvijā necenstos būt svētāki par Romas pāvestu, ieviešot jaunus tirgu uzraugošus un regulējošus normatīvus, bet pirmkārt aizstāvētu valsts intereses. Pārcentība var pasliktināt Latvijā strādājošo banku starptautisko konkurētspēju.

Jāņem vērā arī biznesa modeļu izmaiņas, īpaši IT un pakalpojumu jomās. Man zināms IT speciālists nevienā Latvijas bankā nevarēja atvērt kontu – Latvijā reģistrētam uzņēmumam ar darbiniekiem Latvijā, kuri attālināti sniedz auto elektronikas remonta pakalpojumus ASV un Austrālijā. Bankas to uzskatīja par fikciju, neiespējamu biznesu. Vienlaikus kolēģim "nobrukušo" auto elektroniku attālināti saremontēja internetā atrasts guru no Jaunzēlandes. Skaidrs, ka šodien pastāv veiksmīgi biznesi, kuri pēc dažus gadus senām naudas atmazgāšanas novēršanas rekomendācijām izskatās stipri aizdomīgi. Ej nu skaidrojies ar banku, kam priekšā nolikti stingri rāmji, kāds bizness jāuzskata par aizdomīgu, kāds darījums par dīvainu.

Šķiet, sabiedrība tiek maldināta ar publiski izskanējušo domu, ka Latvijai jāīsteno kādi visā pasaulē pieņemti un funkcionējoši uzraudzības noteikumi. Ja šādi vienoti noteikumi reāli darbotos, no Latvijas aizdzītajiem 8 miljardiem it kā neskaidras nerezidentu naudas nebūtu bijis tik viegli pārceļot uz Austrumeiropas valstīm, Lielbritāniju, ASV. Ir notikusi tirgus pārdale, nauda pelna citur.

Droši vien tas ir sods, ka pietiekami ilgu laiku neieklausījāmies partneru mājienos. Un mājieni kļuva jūtamāki, līdz esam tur, kur esam pašlaik. Mājieni tika izteikti, un uz tiem bija jāreaģē amatpersonām un politiķiem. Nenoliedzami, Latvijā pastāvēja un pastāv spēcīgs banku interešu lobijs, kurš centās palielināt banku spēju pelnīt. Taču tas ir tikai normāli, jebkuras nozares dalībnieki apvienojas, lai ietekmētu politiķu lēmumus un uzlabotu savu situāciju. Lobiji ir visās valstīs visām sevi cienošām nozarēm. Politiķu izšķiršanās ir, kuros gadījumos un ciktāl klausīt lobistu argumentus. Politiķiem ir jāmāk samērot starptautisko partneru bažas, vietējo tirgus dalībnieku intereses tā, lai ieguvēja būtu valsts. Ārpolitiski, ekonomiski, finansiāli. Mūsējie, šķiet, banku gadījumā nogulēja.

Vismazāk Latvijai tagad būtu nepieciešama politiķu un amatpersonu pārcentīga mešanās no viena grāvja otrā. Bankas no nerezidentu naudas ir atbrīvojušās, čaulu kompāniju konti jau ir slēgti, bankas par savu naudu iegādājušās programmatūru, kas ļauj sekot visiem iespējamiem sankciju un tiem pakļauto valstu un uzņēmumu sarakstiem, bankas pilda tām uzlikto pienākumu zināt ne tikai savu klientu, bet pārbaudīt tā darījumu partnerus, bankas par aizdomīgiem vai dīvainiem darījumiem ziņo Kontroles dienestam. Šķiet, ka bankas jau tagad pilda daļu valstij piekritīgo funkciju, terorisma finansēšanas nepieļaušanas jomā jau nu noteikti.

Tuvākais pusgads parādīs, vai Latvijas politiķi spēj racionāli, argumentēti iestāties par mūsu banku sektora interesēm ilgtermiņā, līdzsvarot tirgus lielumam atbilstošu uzraudzību, partneru ieteikumus, banku konkurētspēju bez liekiem apgrūtinājumiem Latvijas uzņēmējiem un mājsaimniecībām. Bankas ir valsts finanšu asinsrite. Tās nodrošināšana ir valsts pienākums. Ar prātu, bez policejiskiem šoviem un paraugprāvām, lai tikai attaisnotu savu eksistenci. Drīz jau redzēsim, ko patiesībā bija domājusi Kontroles dienesta vadītāja Znotiņa ar savu intervijā pausto maksimu, ka visu pasaules šņabi neizdzersi, bet censties vajag.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!