Ģeogrāfijas fakultātē 1980. gadā iestājos gan tāpēc, ka tolaik un vēl joprojām interesē ģeogrāfija, gan tāpēc, ka ģeogrāfu "caur puķēm" jūtamā nievājošā attieksme pret padomju okupācijas varu bija vispārzināma. Nekad neesmu bijis komjaunietis. Šāda rīcība tolaik tika uzskatīta par īpašu nepakļaušanās aktu. Tāpēc arī dokumentus augstskolā iesniedzu ar raksturojumu, ka man esot "svārstīgi politiskie uzskati". Ģeogrāfijas fakultāte to, protams, ignorēja. Kā sapratāt, man riebās padomju vara, un īpaši to neslēpu, lai gan par baigo varoni un cīnītāju arī negrasos sevi pasludināt.
Fakultātē ātri sastapu domubiedrus, kuri sevi uzjautrināja ar politiskām anekdotēm, "Čikāgas piecīšu" dziesmām un minējumiem, kurš mūsu kursā būs "stukačs". Jo tādam ir jābūt. Bija jautri.
Reiz pie manis pienāca draugs. (Šajā rakstā nolēmām neatklāt viņa identitāti, jo demokrātija atļauj rakstus komentēt arī neadekvātām personām. Šoreiz pietiks, ja ķengās tikai mani. Draugs ir gatavs uzstāties arī publiskās debatēs, ja tāda iespēja radīsies.) Viņš teica, ka esot piedāvāts kļūt par ziņotāju. Vairs nebija jautri. Atgādināšu, ka mums tolaik bija tikai 18–19 gadi. Izdomājām puicisku lēmumu: ja neiesi tu, par "stukaču" iecels kādu pārcentīgu komjaunieti. Un viņa "stučīs"! Un būtu jau arī bijis, par ko! Mēs masveidā ignorējām visas absurdās padomju vēlēšanas, maija un visas citas parādes un lekcijās brīnījāmies, kā vēlēšanās sabalsojuši 99,99% par, ja visas Jūrmalas gatves "kojas" vēlēt nemaz nav bijušas. Apņirdzām padomju varu.
Un mēs abi nolēmām, ka draugam jāiet. (Es tiešām nezinu, kādu lēmumu mēs pieņemtu 57 gadu vecumā, bet tad mums bija mazāk...) Bija cieta noruna – ja kādam no ģeogrāfiem būs kaut kādas nepatikšanas ar čeku, tad visi uzzinās "stukača" vārdu. Bet, ja vajadzēs, es iestāšos par draugu. Nu šis brīdis ir pienācis.
Draugs regulāri man atstāstīja savas tikšanās Stūra mājā. Nekas interesants. Tāda pļāpāšana. Sanāk, ka man ir bijis savs aģents čekā?! Tā kā nekāda padomju varai interesanta informācija nekad neienāca, aģents kļuva neinteresants. Tikšanās bija retas. Taču reiz man pašam nācās izmantot sava aģenta iespējas. Sanāca iesaistīties nopietnā konfliktā ar politisku pieskaņu. Mana palikšana Ģeogrāfijas fakultātē karājās mata galā. Konflikta būtība: divas alu dzerošas kompānijas pie mūsu kopmītnēm nevarēja sadalīt dzīves telpu. Kopmītņu dežurante svešo kompāniju raidīja prom, bet bez rezultātiem. Mēs, protams, bijām dežurantes pusē. Pamazām konflikts izvērtās par to, kurā valodā vajadzētu sazināties... To, ka dzerošā kompānija bija krievu miliči bez formastērpiem, mēs nevarējām zināt. Ziepes brieda lielas.
Nekas cits neatlika, kā uzrakstīt draugam pareizo paskaidrojuma versiju. Versija nonāca čekā, tai noticēja, un tiku reabilitēts. Nekas gan īpašs paskaidrojumā netika samelots. Pavisam nesen, jau kuro reizi apspriežot tos laikus, jautājām sev: vai bija vērts? Un nospriedām, ka bija. Kaut vai šīs vienas epizodes dēļ.
Ja nu gadās, ka šo rakstu lasa arī mani tā laika studiju biedri, atcerieties, cik brīvi mēs varējām brūķēt muti. Kā būtu bijis, ja tur būtu cits cilvēciņš? Ja jums ir cita, rūgta pieredze, dalieties, rakstiet komentārus!
Būtu absurdi pieprasīt draugam par šo stāstu kādu apbalvojumu, kaut arī esmu viņam ļoti pateicīgs. Šis stāsts ir tikai par to, ka BIJA ARĪ TĀ! Ne visi, kuri ir tajos maisos, ir linčojami. Ļoti iespējams, ka atradīsies ļaudis ar līdzīgiem stāstiem.
Skaidrs, ka īstiem "stukačiem" par savu nelietību ir jāatbild. Šis nav tas gadījums.
Viņš droši vien ir tajā maisā, bet viņš nebija "stukačs".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
