Foto: Privātais arhīvs
Latvijas labklājība un globālā konkurētspēja būs atkarīga no spējas mobilizēt visdažādākos tās resursus pievienotās vērtības kāpināšanai.

To nosaka gan šo resursu ierobežotība – cilvēku skaits, vecuma struktūra, gan taisnīguma apsvērumi. Piemēram, pēc iespējas lielākai daļai ekonomiski aktīvo cilvēku jāpiedalās sabiedrisko labumu finansēšanā pēc vienlīdzīgiem nosacījumiem, citiem vārdiem, par visiem saviem ienākumiem maksājot nodokļus standarta režīmā. Par to jau nesen izteicāmies.

Tāpat jācenšas panākt, lai pēc iespējas vairāk cilvēku būtu iesaistīti pievienotās vērtības radīšanā pēc iespējas lielāku savas dzīves daļu. Šajā ziņā virzāmies uz pareizo pusi, nodarbinātības līmenis sasniedz jaunus rekordus. Taču tas vēl atpaliek no Ziemeļvalstu līmeņa.

Svarīgi ne tikai tas, cik liela daļa iedzīvotāju ir iesaistīta ekonomiskajā apritē, bet arī, cik "pilnasinīgi" tas notiek. Šī gada 3. ceturksnī 21,2 tūkstoši cilvēku Latvijā strādāja nepilnu laiku, kaut vēlētos darīt pilna laika darbu. Ļoti daudzi cilvēki nestrādā ar pilnu atdevi tāpēc, ka to traucē veselība, vai arī tāpēc, ka viņi izmanto veselības stāvokli kā aizbildinājumu. Caurmēra veselības stāvoklis patiešām nav labs. Veselīgi nodzīvoto dzīves gadu skaits no Eiropas labākajiem piemēriem atšķiras vēl vairāk nekā kopējais dzīves ilgums. Otrkārt, kā daudzu uzņēmumu vadītāji apgalvo, ne visas darba devējam un valstij iesniegtās slimības lapas ir gluži pamatotas, diplomātiski izsakoties. Pētījumi rāda, ka ir arī pretējas situācijas – daļa darbinieku nāk uz darbu, kad viņiem vajadzētu palikt mājās. Jo īpaši psihisku problēmu gadījumos, kad depresija, izdegšanas sindroms dažkārt noved pie vēl smagākām sekām, pat invaliditātes un ilgstošas neaktivitātes.

Lielais slimības lapu apjoms tautsaimniecībai rada lielas izmaksas. Rūpniecības uzņēmumos "uz lapām" pavadītais laiks mēdz veidot 7–10% no kopējā. Nav šaubu, ka vairumā gadījumu tas ir pamatoti, bet šis īpatsvars ir ļoti liels un rada jautājumus par tā rašanos. Ņemot vērā, ka šogad algu pieaugums būs tuvu 9%, bet nākamgad varētu būt ap 7%, šī problēma ar katru gadu kļūst dārgāka. Uzņēmumiem šī iemesla dēļ ir jāalgo lielāks darbinieku skaits, bet dažkārt ir jāveic 100% piemaksas par virsstundām citiem darbiniekiem, lai procesi neapstātos.

Slimošana kā ekonomikas veselības spoguļattēls

Ekonomikā nemēdz būt tikai labas vai sliktas ziņas. Kaut kādā ziņā slimības lapu pieaugums ir augošas labklājības atspulgs. Ja samazinās ēnu ekonomikas īpatsvars un samazinās aplokšņu algu īpatsvars, tad pieaug sociālās drošības līmenis, tai skaitā pieaug iespējas palikt mājās tad, ja cilvēks nejūtas labi, bet tomēr būtu gājis uz darbu, ja par mājās pavadīto laiku nepienāktos pabalsts.

Slimības lapu skaita kāpums kaut kādā ziņā atspoguļo pieaugošo nodarbinātības līmeni. Lai arī bezdarbs vēl nav atgriezies 2006.–2007. gada zemākajā punktā, nodarbinātības līmenis ar jauniem rekordiem šim slieksnim tuvojas. Ja augstākais punkts iepriekšējā ciklā bija 63,1% starp 15–74 gadus vecajiem (2008. gada 2. ceturksnis), tad šī gada 3. ceturksnī tas jau sasniedza 65,3%. Turklāt īpaši strauji aug nodarbinātība pirmspensijas vecumā. Ja "treknajos gados" strādājošo īpatsvars 55–64 gadīgo grupā nepārsniedza 60%, tad šogad tas ir pakāpies līdz 66,5%. Turklāt aug arī šīs vecuma grupas īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā. Šajā vecumā cilvēki slimības lapas ņem biežāk. Tāpat sasilstošais darba tirgus palīdz darbu atrast cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, arī viņiem var būt nepieciešams biežāk palikt mājās veselības stāvokļa dēļ.

Vēl viens "labi, bet slikti" piemērs – augošās algas un darbvietu skaits vilina darba tirgū ātrāk atgriezties vecākus pēc bērna piedzimšanas. Līdz ar to samazinās iespējas slima bērna aprūpē iesaistīt nestrādājošos ģimenes locekļus, jo tādu vienkārši nav. Tas varētu būt iemesls slimu bērnu kopšanas izdevumu pieaugumam.

Dosim iespēju strādāt

Slimības lapu skaita pieaugumā noteikti ir, diplomātiski sakot, subjektīvais elements, taču tas nav vienīgais iemesls, varbūt arī ne galvenais.

"Eurostat" dati vēsta, ka pašlaik paredzamais veselīgas dzīves ilgums sievietēm Latvijā ir ap 55 gadiem, bet vīriešiem ap 52 gadiem. Šajā ziņā esam pēdējā vietā ES. Vislielākais paredzamais veselīgas dzīves ilgums gan sievietēm, gan vīriešiem ir Zviedrijā – tur, pēc Eiropas statistiķu aplēsēm, abiem dzimumiem tas ir 73 gadi. Tas, ka mūsu valstī gan veselība, gan tās aprūpes sistēma ir tālu no ideāla, ir vispārzināms fakts, kā arī tas, ka šīm problēmām nav vienkāršu un lētu risinājumu. Šis ir tikai papildu atgādinājums par šo neatrisināto problēmu cenu. Veselības izmaksas kļūst par arvien svarīgāku jautājumu. Vispārējā veselība sabiedrībā ir saistīta ar iedzīvotāju vecumu – jo vecāks cilvēks, jo augstāks slimošanas risks. Ja mēs būtiski neuzlabosim veselības aprūpes sniegumu, tad ar pensijas vecuma palielināšanu maz ko atrisināsim, jo cilvēki nebūs gatavi strādāt veselības problēmu dēļ.

Tāpat nav šaubu, ka rūpes par bērnu veselību un drošību vecākiem vienmēr būs prioritāte. Taču noteikti daudzos gadījumos ir iespējams atrast risinājumus, kuri ekonomikai maksā mazāk nekā vecāku palikšana mājās. Latvijā bērnu pieskatīšanas pakalpojumi ģimenēm ir maz attīstīti un atrast auklīti (pat par privātu naudu, nerunājot nemaz par pašvaldības apmaksātu pakalpojumu), kas parūpētos par ilgāk slimojošu bērnu, praktiski nav iespējams. Dažreiz auklīte var būt vajadzīga tikai uz pāris dienām, ja vecākiem veicams kāds steidzams un svarīgs darbs un noteikti būtu jāiet uz darbu. Apmaksātu slimības lapu var izsniegt tikai uz 14 dienām, ja bērns slimo mājās, vai uz 21 dienu, ja slimnīcā. Ko darīt, ja ilgāk? Par tāda veida pakalpojumiem steidzami vajadzētu domāt pašvaldībām un ne tikai. Iespējams, arī darba devēji varētu palīdzēt risinājumu meklējumos. Visām ģimenēm ar maziem bērniem ir zināma situācija: kā bērnudārzos sākas slimošana, tā vecākiem jārēķinās ar netikšanu uz darbu. Ja gribam, lai Latvijā būtu vairāk bērnu, jādomā par atbalsta pakalpojumiem ģimenēm.

Smalki subjektīvā darbnespēja

Pārejošas darbnespējas noteikšana ir lieta, kurai jāpievēršas ar lielu atbildību. Iespēja saņemt slimības lapu nozīmē iespēju saņemt simtus vai pat tūkstošus eiro vērtus maksājumus no darba devēja un/vai valsts. Ja cilvēks šādas vērtības bez atlīdzības piesavinās veikalā, tad var draudēt ļoti lielas, pat gados mērāmas nepatikšanas.

Kaunināt slimotājus, piespiest strādāt tad, kad to tiešām nevajag darīt, būtu gan bīstami cilvēka veselībai un darbspējām nākotnē, gan apkārtējo drošībai un veselībai. Taču pašlaik lēmumu pieņemšana par slimības lapu izsniegšanu lielā mērā ir balstīta uz ārstu un pacientu personisko viedokli un notiek pēc neskaidriem un sabiedrībai nezināmiem kritērijiem. Nenoteiktība darbnespējas kritērijos, kas pieļauj subjektivitāti gan no ārsta, gan pacienta, gan darba devēja puses, veicina savstarpēju neuzticēšanos – darba devējs neuzticas darbiniekam vai tur aizdomās ārstus par krāpšanos, nekompetenci u. tml.

Teorētiski pamats slimības lapu izsniegšanai varētu būt tikai tāda slimība vai trauma, kas novedusi pie personas profesionālo darbspēju zaudējuma un kuras gadījumā atturēšanās no konkrētā darba pienākumiem ir svarīgs nosacījums darbspēju atjaunošanai. Ārstam jāspēj novērtēt, vai konkrētā veselības problēma traucē cilvēkam veikt viņa profesionālos darba pienākumus. Piemēram, ja kāds ar vieglām muguras sāpēm droši var turpināt darbu birojā, tad tam, kuram darbs saistīts ar smagumu celšanu, ir jādod iespēja atpūsties.

Kā šādā situācijā rīkosies ārsts? Vai izrakstīs darba devējam norādījumu darbinieku atbrīvot no tiešajiem pienākumiem un ierādīt citu, vieglāku, darbu, vai drīzāk izrakstīs slimības lapu? Vai slimības lapu izrakstīs arī tad, ja darba diena, kas pavadīta ar vieglām muguras sāpēm, nekādu veselības pasliktinājumu neradīs, bet, tieši pretēji, būtu vēlamāka nekā vāļāšanās pie televizora? Vai darbinieka nespēja veikt savu parasto darbu vienmēr ir arī nespēja ierasties tiesā vai uz kursiem Nodarbinātības valsts aģentūrā? Šādus un līdzīgus jautājumus retoriskā formā nākas uzdot, jo nav skaidru, vienotu un sabiedrībai pieejamu pārejošas darbnespējas ekspertīzes kritēriju, pat ne vispārīgi formulētu. Nav publiski pieejamu norāžu, vadlīniju par to, pēc kāda algoritma mediķi izvērtē to, vai pacients tiešām var vai nevar iet uz savu ierasto darbu. Tas nav jautājums tikai par to, vai cilvēks ir vai nav slims, bet par profesionālo darbnespēju, par darba (ne)spēju konkrētajā darbavietā, tā nav bināra izvēle. Tikpat aptuvena ir spēkā esošā norma, kas paredz personas tiesības uz darbnespējas lapu, "ja nepieciešams saņemt ārstniecisku vai profilaktisku medicīnisko palīdzību". Daudzi ārstnieciskās un profilaktiskās medicīniskās palīdzības veidi ir viegli savietojami ar darbu. Vai visos šajos gadījumos personai būtu tiesības uz apmaksātu darbnespējas atvaļinājumu? Vai ir kādi papildu kritēriji? Ja jā, kā darba devējs, darbinieks un sabiedrība kopumā varētu par tiem zināt?

Protams, arī uzņēmumiem jāveido sava kultūra, jāstiprina komandas gars, jāstāsta par papildu izmaksu ietekmi uz uzņēmuma attīstību utt. Taču tas nevar atrisināt visu.

Ak, šis smalkais humānisma un stingrības līdzsvars

Nekā personiska, taču, ja datos parādās sakarība starp slimošanu un svarīgiem lauku darbiem vai skolēnu brīvlaikiem, tā diez vai ir tīra nejaušība.

Latvijā ir vāja kontrole ne tikai par slimības lapu izsniegšanas pamatotību, bet arī par to, vai pacients, kam noteikts gultas režīms, tiešām guļ mājās, izpilda ārsta rekomendācijas. Nav noteikti ierobežojumi izbraukšanai no valsts slimošanas laikā. Jautājumu par darbnespējas lapas izsniegšanas pamatotību Veselības inspekcija izskata retrospektīvi, pamatojoties uz iesniegumiem no iedzīvotājiem, darba devējiem, no tiesībsargājošām iestādēm, kā arī plašsaziņas līdzekļiem. Visbiežāk tā pārbauda tikai ārsta sagatavotos dokumentus.

Praksē netiek realizēts "divu acu pāru" princips, kad izlases veidā profesionāli tiek pārbaudīta pārejošas darbnespējas ekspertīzes kvalitāte. Nav sistēmas, kas ļautu konstatēt krāpšanos un bezatbildīgu rīcību no pacientu puses. Slimniekam būtu jārēķinās, ka viņu var apmeklēt kontrolārsts, ka kāds var pārbaudīt, vai pacients ievēro ārsta noteikto režīmu un ārstēšanu (apmeklē fizioterapeitu, procedūras utt.). Vācijā, piemēram, šādu funkciju veic slimokases kontrolārsts. Problēma var būt gan ārsta darbībā, kas apzināti vai kļūdaini izsniedzis nepamatotu darbnespējas lapu, gan pacientā, kurš lapu no daktera izkrāpis.

Ja sabiedrībā tiktu nostiprināta pārliecība, ka apmaksāta slimības lapa ir tiesības, kuras nevar ļaunprātīgi izmantot, un ka par to var sodīt, vismaz liekot atmaksāt netaisnīgi saņemto naudu, tas nedaudz disciplinētu arī slimniekus un viltus slimniekus. Tas, ka slimības lapu izmaksas kopīgi sedz valsts un darba devējs, ir atbalstāmi. Tas rada stimulu uzņēmumiem rūpēties par veselīgu darba vidi, kā arī mazina motivāciju darba devējam un ņēmējam vienoties par slimības atvaļinājumu, lai to apmaksātu valsts. Taču uzņēmumiem jādod iespēja novērst šo sociālo tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!