Foto: Privātais arhīvs
Viena no mana brīnišķīgā darba priekšrocībām ir iespēja daudz ceļot. Tā pirms pāris nedēļām es sēdos "United" lidmašīnā un no Denveras caur Hjūstonu aizlidoju uz Limu, Peru galvaspilsētu. Lima atrodas Klusā okeāna krastā kādu krietnu strēķi uz dienvidiem no ekvatora.

"Mūsu zivis ir tik garšīgas, ka pat japāņi brauc baudīt mūsu tunci," lepojas vietējie peruāņi. Kopumā Lima ir civilizēta un rietumnieciska pilsēta, visur pazīstamie amerikāņu zīmoli – stārbuki, makdonaldi, čipoltes u. tml., un var manīt, ka gringo šeit ir lielā cieņā. Peru varot vazāties apkārt samērā droši, varbūtība, ka tevi nolaupīs vai nožmiegs, nav pārāk liela. Vienīgi auto šoferi šeit brauc tā, kā nekur citur pasaulē neesmu redzējis. Izdara straujus manevrus starp joslām vai veic pagriezienus, neskatoties, vai kāds cits strauji tuvojas vai ne. Līdz ar to lielākajai daļai autiņu sāni ir apdauzīti un sabuktēti, bet tas tiek uztverts pašsaprotami. Peruāņi arī nebraukā ar dārgiem auto – lielākoties tās ir kias vai kādi mums nezināmi ķīniešu zīmoli.

Kā jau šādos braucienos ierasts, lielākā daļa laika paiet, apciemojot dažādu partneru un klientu birojus, runājot par projektiem un kopējo biznesa klimatu valstī. Meldiņš visur apmēram viens – mums ir vajadzīgas ļoti zemas cenas, jo valsts ir nabadzīga un konkurence ar ķīniešu ražotājiem ļoti nežēlīga. Kādā sanāksmju telpā mani pieņem divi džentlmeņi, viens vārdā Napoleons, bet otrs – Cēzars. Un es nepavisam neesmu trako mājā, vienkārši Peru vēsturiski vārdi ir modē.

Dienvidamerikā lielākoties visi iepirkumi notiek ar tenderiem, kam ir biezi, biezi nolikumi un nereti absurdas un neizpildāmas prasības. Vakarā viesnīcā pameditējot, man atnāca déjà vu sajūta. Kaut kad deviņdesmito gadu vidū es regulāri gadus desmit braukāju uz Lietuvu – mums tur bija vairāki biznesi. Aizveru acis un kā šodien atceros aprūsējušo dzelzs zirga skulptūru un piepīpēto biroju Viļņā, Arhitektu gatves daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā. Un arī tad es tiku vadāts pa bezpersoniskiem ofisiem, valsts iestāžu birojiem, kuri visā pasaulē izskatās gandrīz vienādi, pat ASV, un arī tad man tika stāstīts, ka cenai ir jābūt zemai, ka tenderī uzvarēt ir grūti jo grūti un nolikums ir biezs jo biezs, tāpēc ir jāģenerē daudz bezjēdzīgu papīru un jāveic citas rituālas darbības. Teikšu godīgi, uz ASV aizlaidos, lai no tā visa tiktu vaļā, un četrus gadus man nevienā tenderī nav bijis jāpiedalās, bet aplis lēnām noslēdzas, esmu atpakaļ, tikai Dienvidamerikā. Sistēma un principi tie paši, atšķiras tikai nacionālais kolorīts.

Stipri citāda aina pavērās Kolumbijā. No šīs valsts gan pāris dienās paguvu apskatīt tikai Bogotu, kas ir vēl kilometru augstāk virs jūras līmeņa nekā Denvera – Bogota atrodas 2640 m virs jūras līmeņa, un pilsētā visu cauru gadu ir kādi +18 grādi pēc Celsija. Dikti izdevīgi, jo nav jātērē nauda ne apkurei, ne arī kondicionieriem. Bogotā gan tika silti ieteikts vienam apkārt nevazāties, nu, izņemot varbūt visdrošāko finanšu rajonu. Katrs sevi cienošs uzņēmējs šeit brauc ar džipu ar ložu necauršaujamiem stikliem un riepām, un viena no pilsētas galvenajām vizītkartēm ir pamatīgs smogs un nebeidzami sastrēgumi. Sastrēgumu problēma tiek risināta tā, ka pāra datumos Bogotā drīkst braukt mašīnas ar pāra numuriem un nepāra datumos ar nepāra numuriem. Šī kārtība, saprotams, noved pie tā, ka visiem sevi cienošiem cilvēkiem ir divi auto –ar pāra un ar nepāra numuriem.

Visos birojos Bogotā bija pamatīga apsardze, bet glītāko biroju ēku sargiem vēl piepalīdzēja sprāgstvielas ošņājoši sunīši un ar automātiem bruņoti apsargi. Bet citādi – viss mierīgi, cilvēki smaida, jokojas un stāsta, ka drošības situācija pēdējā laikā esot ļoti uzlabojusies.

Interesanti, ka uzņēmēji Kolumbijā uz kaimiņienēm Peru un Čīli skatās apmēram tāpat kā mēs uz Lietuvu vai Igauniju. Nu jā, mums jau tur aizbraukt ir tuvu, kultūra līdzīga, un kopumā no Bogotas ir iespējams čubināt biznesu visā reģionā. Jā, Brazīlija un Argentīna gan – tās ir milzīgas un dzīvo savu dzīvi, tajās nav iespējams taisīt biznesu bez savas pārstāvniecības. Vēl ir Venecuēla, bet tajā ir bads un trakie komuņagas. Bet runā jau, ka pavisam drīz, varbūt nākamgad, lietas mainīšoties un, iespējams, vārti biznesam atkal būšot vaļā. Kolumbijā pēdējā gada laikā no Venecuēlas ir ieradušies vairāki miljoni bēgļu, ielās un pie iestādēm varēja redzēt garas cilvēku rindas, daudz bija arī bezpajumtnieku, narkomānu un kabatzagļu, bet nelikās, ka vietējie par viņiem kaut kā īpaši satrauktos.

Gan Peru, gan arī Kolumbijā valda demokrātija, kas, vietējo vārdiem sakot, izpaužas tā, ka, mainoties varai, daudzus iepriekšējos vadoņus saliek cietumos, bet jaunie pēc neilga laika kļūst tikpat žuļicīgi vai vēl sliktāki.

Pēc pavadītās nedēļas Dienvidamerikā esmu atkal Bogotas lidostā, lai lidotu uz Denveru. "Ļoti iespējams, ka tev lidostā kāda skaista meitene palūgs aizvest kādu paciņu. Tikai, Dieva dēļ, neko ne no viena neņem un visu laiku pieskati savu bagāžu," mani brīdina vietējais kolēģis. Katrā zemē ir sava specifika un lietas, no kurām jāpiesargājas, bet dzīve tomēr ir skaista un brīnumu pilna.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!