Un patiesi, skolēni skolā un no skolas mājup nokļūst dažādos veidos – kājām, ar velosipēdu vai skrejriteni, daudzus aizved vecāki ar savu auto, citi izmanto sabiedrisko transportu. Ne visiem un ne visur ir kāda no minētajām iespējām, jo īpaši reģionu iedzīvotājiem, tāpēc par ērtāko un nereti arī vienīgo pašvaldības piedāvāto iespēju bērnu nokļūšanai no mājām uz skolu un atpakaļ kļūst skolēnu autobuss.
Valsts kontrole vērtēja, kā veicas mūsu reģionu skolēniem ceļā uz izglītību, kāda ir pašvaldību prakse un arī – kādi apsvērumi vada pašvaldības, organizējot skolēnu pārvadājumus.
Ko mēs redzējām divpadsmit pašvaldībās, kurās pārbaudījām skolēnu pārvadājumu organizāciju? Redzējām garus maršrutus, kuros skolēni ceļā uz skolu un mājup nereti ik dienu pavada vairāk nekā vienu stundu. Dažviet braukšanas ilgums sasniedz pat stundu un četrdesmit minūtes. Tas nozīmē agru celšanos bērniem, kuri autobusā tiek uzņemti vispirms, – vietumis pirmie skolēni transportlīdzeklī iekāpj jau ap plkst. 6.20.
Pašvaldības skolēnu autobusi nereti veic vairākus lokus pa pašvaldības teritoriju, nogādājot skolēnus uz skolu. Tāpēc daudzi bērni ir spiesti ierasties skolā ilgi pirms mācību sākuma. Tas pats atkārtojas arī pēcpusdienā, kad bērniem ir jāgaida transports uz mājām vēl ilgi pēc stundām.
Lieki piebilst, ka agrā celšanās, lai paspētu uz skolēnu transportlīdzekli, un vēlā pārrašanās mājās pēcpusdienā vai vakarā, pēc tam vēl mājasdarbi – šāds "komplekts" nenodrošina bērnam iespēju pienācīgi izgulēties un atstāj negatīvu ietekmi uz veselību un spēju apgūt mācību vielu. Turklāt, ilgu laiku pavadot sēdus autobusā, samazinās skolēnu fiziskā slodze, kas negatīvi ietekmē kopējo fizisko attīstību un veselību.
Redzējām arī situācijas, kad skolēnu pārvadājumi tiek veikti ar novecojušiem autobusiem, kas nav aprīkoti ar drošības jostām. Redzējām, ka autobusos netiek nodrošināti skolēnu pavadoņi un tiek pārvadāts vairāk bērnu, nekā pieļauj autobusa tehniskās iespējas.
Paši izbraukuši visus revidēto pašvaldību skolēnu pārvadājumu maršrutus, redzot, ka skolēnu pārvadājumi nav ne drošākais, ne skolēna veselībai un mācībām draudzīgākais veids nokļūšanai no mājām uz skolu, kopā ar pašvaldībām vērtējām situācijas cēloņus un iespējamās alternatīvas skolēnu nokļūšanai no mājām uz skolu un atpakaļ.
Pie pašreizējā Latvijas administratīvi teritoriālā iedalījuma nav retas situācijas, kad bērnam tuvākā piemērotā skola atrodas citas pašvaldības teritorijā. Vēsturiski izveidojušās iedzīvotāju personīgās saites un paradumi doties uz skolu vai darbu uz kādu noteiktu apdzīvotu vietu un vēsturiski izveidotā ceļu infrastruktūra, un pa tiem veiktie pārvadājumi ne vienmēr sakrīt ar pašvaldību administratīvās teritorijas robežām. Ja tam vēl pieskaitām izglītības jomā iedzīvināto principu, ka "nauda seko skolēnam", kas rada dabisku pašvaldību vēlmi piesaistīt maksimāli daudz skolēnu tieši savām skolām un bērnu vecāku vēlmi atsevišķos gadījumos izvēlēties nevis bērnam tuvāko un labāko, bet gan tās pašvaldības skolu, kuras autobuss atbrauc bērnam pakaļ līdz mājas durvīm, ieraugām fonu, uz kura pašvaldībās tiek organizēti skolēnu pārvadājumi.
Mūsu skatījumā skolēnu pārvadājumu organizēšana pašvaldībā ir veicama, par pamatu ņemot tieši bērnu intereses, nevis kādas citas. Tas nozīmē arī intereses un tiesības uz izglītību tuvākajā izglītības iestādē, pat ja tuvākā izglītības iestāde atrodas citas pašvaldības administratīvajā teritorijā. Vēl jo vairāk, ja skolēnam tuvākā skolā ir labākas izglītības iespējas. Diemžēl revīzijas laikā mēs redzējām gadījumus, kad bērni no pilsētas, kurā ir gan ģimnāzija, gan laba vidusskola, tiek vesti uz kaimiņu novada skolu, kas skolu reitingā ieņem ievērojami zemāku pozīciju. Redzējām arī gadījumus, kad bērni tiek vesti no novada vienas puses uz otru, pa ceļam izbraucot cauri kaimiņu novada pilsētai ar kvalitatīvi labākām skolām.
Skolēnu pārvadājumu maršruta garumu un pārvadājumu ilgumu būtiski ietekmē vieta, kurā bērns tiek uzņemts autobusā. Ja autobuss patērē kaut tikai piecas minūtes, iebraucot katrā viensētā, tad tikai piecu vai sešu bērnu uzņemšana jau nozīmē papildu pusstundu ceļā. Vairākas pašvaldības ir atteikušās no braukšanas pēc bērniem līdz viensētas durvīm, tā vietā paredzot skolēnu uzņemšanu autobusā uz "lielā" ceļa. Tas nozīmē, ka zināmu attālumu bērni ik rītu un ik pēcpusdienu noiet kājām, taču tas ļauj būtiski samazināt skolēnu pārvadājumu maršrutu un ceļā patērēto laiku.
Noteikti ir pašvaldības, kurās skolēnu pārvadāšana ar pašvaldības nodrošinātajiem autobusiem ir vienīgā iespēja. Taču revīzijā redzētais apliecina, ka ir dažādi alternatīvi risinājumi. Mēs redzējām, ka pārklājas skolēnu autobusu un sabiedriskā transporta maršruti. Mēs redzējām, ka pašvaldības kopīgi ar Autotransporta direkciju un pārvadātājiem ir radušas iespējas pielāgot sabiedriskā transporta maršrutus un kustības grafikus skolēnu vajadzībām. Mēs redzējām arī pašvaldības, kas ir ieviesušas degvielas kompensācijas bērnu vecākiem, kuri ir apņēmušies nogādāt bērnus uz skolu un atpakaļ. Dažās pašvaldībās situāciju palīdzētu risināt kaut vai elementāra velosipēdu novietņu pieejamība pie skolām.
Pilnveidojumu iespējas ir meklējamas arī skolu darba organizācijā. Mācību sākuma laiks skolās nav akmenī cirsts, un ir skolas, kas koriģē stundu grafiku, pielāgojoties sabiedriskā transporta kursēšanas laikiem. Lai novērstu ilgo gaidīšanu pirms mācību sākuma vai pēc stundām, skolēniem, kas ir atkarīgi no skolēnu vai sabiedriskā transporta autobusa, skolas ir elastīgi ieplānojušas interešu izglītības nodarbības.
Šie un, iespējams, arī vēl citi risinājumi ir tā vērti, lai to ieviešanas iespēju vismaz apsvērtu. Tie ne tikai samazina pašvaldības veikto skolēnu pārvadājumu maršrutu un ceļā patērēto laiku, ļaujot skolēniem nonākt skolā ātrāk un pavadīt ceļā mazāk laika, izvairoties no iepriekš minētajām negatīvajām sekām viņu veselībai un mācību procesam, bet ļauj ietaupīt pašvaldības un valsts resursus, jo skolēnu pārvadāšanai var izmantot mazākas ietilpības autobusus, samazināt pārvadājumu izmaksas uz degvielas rēķina un produktīvāk izmantot sabiedrisko transportu, radot priekšnoteikumus maršrutu saglabāšanai un pat attīstīšanai.
Valsts kontrole uzskata, ka skolēnu pārvadājumu organizēšanā nav viena pareizā risinājuma visām situācijām un visām pašvaldībām. Dažādas ir situācijas ar bērnu dzīvesvietu, skolu atrašanās vietu, ceļu un ielu infrastruktūras kvalitāti, sociālo vidi ģimenēs, pašvaldību finansiālo rocību. Mūsu aicinājums ir visiem iesaistītajiem katram no savas puses izvērtēt situāciju un lemt par bērniem labāko iespējamo risinājumu. Izglītības un zinātnes ministrijai ir jāizvērtē principa "nauda seko skolēnam" nepareizas piemērošanas sekas un, iespējams, jāveic kādas korekcijas, lai pašvaldības nenokļūtu ķīlnieku lomā sacensībā par skolēnam sekojošajiem naudas līdzekļiem. Pašvaldībām ir jāvērtē bērnu dažādās situācijas un atbilstoši tām sadarbībā ar bērnu vecākiem jāpiemēro risinājumi viņu nogādāšanai uz skolu un atpakaļ – vai tas būtu skolēnu autobuss, sabiedriskais transports, bērnu vecāku iesaistīšana pārvadāšanā vai kāds cits vajadzībās balstīts risinājums.