Foto: Privātais arhīvs
Neizmantotas un bieži vien nepievilcīgā, kritiskā vai pat grūstošā stāvoklī esošas ēkas ir ne tikai vēsturisks mantojums, bet arī nepabeigtu būvniecības procesu rezultāts. Neizmantotas un "pamestas" paliek savu laiku nokalpojušas būves un būves, kuru būvdarbi veikti legāli, bet kaut kādu iemeslu dēļ ir apturēti un nav pabeigti. Tādā gadījumā rodas jautājums: cik ilgi būve var atrasties šādā stāvoklī? Vai ieinteresētās personas var prasīt būves sakārtošanu vai nojaukšanu?

Vara pār savu īpašumu nav neierobežota

Likums neuzliek par pienākumu īpašniekam veikt konkrētas darbības tikai tāpēc, ka būve ir vispārīgi sliktā stāvoklī vai palikusi nepabeigta. Saskaņā ar Civillikuma 927. pantu īpašuma tiesība izpaužas kā pilnīgas varas tiesība pār lietu. Īpašuma tiesības aizsargā Satversmes 105. pants, un tādējādi īpašnieks var rīkoties ar būvi pēc saviem ieskatiem – veikt vai neveikt pasākumus nepabeigtās būves sakārtošanai un saglabāšanai vai nojaukt to. Taču situācijā, kad nepabeigtās būves stāvoklis skar būtiskas citu personu tiesības un likumiskās intereses, likums noteiktos gadījumos atļauj īpašuma tiesības ierobežot.

Šāds ierobežojums paredzēts Būvniecības likuma 21. pantā, kas nosaka, ka gadījumā, ja būve ir pilnīgi vai daļēji sagruvusi vai nonākusi tādā tehniskajā stāvoklī, ka ir bīstama vai bojā ainavu, šīs būves īpašniekam atbilstoši pašvaldības lēmumam tā ir jāsakārto vai jānojauc. Tātad likums atzīst būves drošību un ainavisko kvalitāti par sabiedrības likumisku interesi, kuras aizsardzībai ir pieļaujama būves piespiedu sakārtošana vai nojaukšana.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta judikatūrā ir atrodams skaidrojums tām likumiskajām interesēm, kuras minētā tiesību norma aizsargā un kuru apdraudējuma gadījumā ir pamats ierosināt sakārtošanu vai nojaukšanu. Tiesa vienā no spriedumiem ir skaidrojusi, ka minētā tiesību norma pamatā ir vērsta nevis uz tās personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, kuras īpašumu apgrūtina vai kaut kādā veidā skar attiecīgās būves, bet aizsargā plašāku personu loku un būtībā ir vērstas uz visas sabiedrības interešu aizsardzību.

Tostarp noteiktos apstākļos vidi būtiski degradējošas vai vides stāvokli apdraudošas būves nojaukšana var tikt skatīta arī kā vides tiesību jautājums (2016. gada 3. maija spriedums lietā SKA-849/2016). Saskaņā ar Vides aizsardzības likumu vides aizsardzības prasību pārkāpumu gadījumā ikviena persona var vērsties iestādē, kuras kompetencē ir vides aizsardzības prasību ievērošanas kontrole, un prasīt, lai iestāde rīkojas. Tādējādi aizsargāto interešu loks, kuras dod pamatu veikt būves piespiedu sakārtošanu vai nojaukšanu, ir diezgan plašs. Būvniecības likums būtībā aizsargā ikviena sabiedrības locekļa, ne tikai kaimiņa vai regulāra garāmgājēja, intereses.

Runājot par iespējamo piespiedu rīcību ar būvēm, kuras atrodas sliktā stāvoklī, atsevišķi jāizšķir viens gadījums, kad būve ir bīstama, un otrs, kad tā nav bīstama, bet tikai bojā ainavu.

Būvei jābūt drošai

Vispārīgajos būvnoteikumos ir konkretizēts, ka pašvaldība nosaka pienākumu sakārtot būvi, veikt būves konservāciju vai nojaukt būvi tādā apjomā, lai tā neradītu bīstamību, ja būve ir pilnīgi vai daļēji sagruvusi vai nonākusi tādā tehniskajā stāvoklī, ka kļuvusi bīstama. Būves īpašnieks šādu lēmumu var apstrīdēt pašvaldības ietvaros un pēc tam pārsūdzēt tiesā, bet jebkurā gadījumā īpašniekam pašvaldības lēmums jāizpilda nekavējoties, tā apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur tā darbību. Ja būves īpašnieks neizpilda prasību par pilnīgi vai daļēji sagruvušas būves savešanu kārtībā, būves konservāciju vai nojaukšanu tādā apjomā, lai tā neradītu bīstamību, pašvaldība lemj par lēmuma piespiedu izpildi.

Ja izvēlētā piespiedu izpilde ir būves sakārtošana, tad pašvaldībai ir tiesības veikt būves sakārtošanas darbus tikai tādā apmērā, lai novērstu bīstamību un apdraudējumu cilvēku drošībai. Augstākā tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka pienākums valsts pārvaldei, tostarp pašvaldībai, novērst apdraudējumu izriet no Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātajām tiesībām uz dzīvību un veselību. Tiesa ir atzinusi, ka atbildīgo iestāžu pienākums rīkoties saglabājas arī tad, ja, piemēram, būve ir uzbūvēta patvaļīgi un tās īpašnieks nav zināms, kā arī tad, ja norit ilgstoši civiltiesiski strīdi starp vairākām personām, kuras pretendē uz būvēm (2016. gada 3. maija spriedums lietā SKA-849/2016).

Tiesības uz dzīvību vai veselību piemīt ikvienai personai, ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē aizsargā Satversmes 115. pants, tāpēc būtu pamatoti secināt, ka tiesības ierosināt būves bīstamības novēršanu būtu ikvienai personai, kas konstatē potenciālu bīstamību. Pašvaldībai ir pienākums rīkoties, ja bīstamība tiešām pastāv.

Būvei jāiekļaujas ainavā

Ja būve nav bīstama, bet tikai bojā ainavu, likums atļauj iejaukties, ja būves fasādes un citu ārējo konstrukciju tehniskais stāvoklis vai ārējais izskats neatbilst pilsētvides ainavas vai ainaviski vērtīgās teritorijas prasībām (būve ir vidi degradējoša vai bojā ainavu), kuras ir noteiktas pašvaldības saistošajos noteikumos par namu un to teritoriju un būvju uzturēšanu. Šai kontekstā tātad svarīgs ir nevis vides bīstamības, bet vides kvalitātes kritērijs.

Atbilstoši Būvniecības likumam un Vispārīgiem būvnoteikumiem pašvaldībai ir kompetence un tā var uzdot sakārtot būvi, lai tā atbilstu pilsētvides ainavas vai ainaviski vērtīgās teritorijas prasībām, ja būves sliktais stāvoklis bojā ainavu. Būves īpašnieks šādu lēmumu var apstrīdēt pašvaldības ietvaros un pēc tam pārsūdzēt tiesā, un tādā gadījumā lēmuma darbība tiek apturēta. Ja būve nav bīstama, tad tās aktuālo stāvokli var saglabāt, kamēr tiesa pieņem galīgo lēmumu.

Tātad likums aizsargā sabiedrības intereses uz drošām un ainaviski kvalitatīvām būvēm un ikviens var vērsties pašvaldībā un ierosināt pašvaldībai pieņemt lēmumu, ar kuru tā uzliek par pienākumu sakārtot vai nojaukt legālu būvi, un attiecīgai pašvaldībai būs pienākums rīkoties, ja konstatēs, ka būve ir potenciāli bīstama vai bojā ainavu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!