Jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka mūsu valstī iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā kopš 2010. gada sākuma ir samazinājies par 170 tūkstošiem jeb 9,7%.1 Līdztekus tam demogrāfijas pētnieki īpaši norāda uz sabiedrības novecošanos, ko ir izraidījusi gan salīdzinoši zemā dzimstība, gan emigrācijas procesi.
Ceram uz valsts pensiju
Realitātē tas nozīmē, ka arvien mazāk paliek darbspējīgo cilvēku, kuri no saviem nodokļu maksājumiem ne tikai uztur šodienas pensionārus, bet arī valsts pensiju sistēmu kopumā un tādējādi arī investē savā nākotnes pensijā. Matemātika ir pavisam vienkārša – jo mazāk strādājošo cilvēku un vairāk pensionāru, jo mazāk naudas valsts var ieguldīt nākotnes pensijās.
Vienlaikus mūsu un SKDS veiktais pētījums atklāj, ka Latvijas iedzīvotāji ļoti optimistiski raugās uz valsts pensiju un sociālā nodrošinājuma sistēmu kā savu galveno ienākumu sniedzēju vecumdienās. Tieši valsts pensiju kā galveno ienākumu avotu un iespēju saņemt finansiālu atbalstu norāda 66% respondentu – un tikai 28% to par tādu neuzskata. Interesanti, ka uz valsts pensiju visvairāk cer Latgalē (43%) un Zemgalē (36%), bet vismazāk – Rīgā (29%) un Pierīgā (31%) dzīvojošie.
Uz šādu Latvijas sabiedrības noskaņojumu var raudzīties divējādi. No vienas puses, ir apsveicami, ka cilvēki tic valstij un tās spējai parūpēties par saviem tautiešiem. Taču, no otras puses, darbaspējas vecumā esošajiem iedzīvotājiem vajadzētu daudz aktīvāk meklēt veidus, kā pašiem parūpēties par savu vecumdienu nodrošinājumu, ņemot vērā draudīgās demogrāfijas tendences.
Par ceturto pensiju līmeni
Viena no iespējām, ko izmanto jau šodienas pensionāri, ir pieaugušo bērnu finansiālais atbalsts. Mēs to esam definējuši kā ceturto pensiju līmeni. Saskaņā ar mūsu veikto pētījumu 56% no pašlaik darbspējīgajiem mūsu valsts iedzīvotājiem palīdz saviem vecākiem, no tiem 30% atzīst, ka sniedz tieši finansiālu atbalstu. Lai gan šādu palīdzību saņem liela daļa šodienas pensionāru, paļaušanās uz bērnu atbalstu vecumdienās nav ilgtspējīga, jo vecāki kļūst par papildu finansiālu apgrūtinājumu un nastu saviem pieaugušajiem bērniem. Ilgtermiņā tas nav nekas patīkams abām pusēm.
Turklāt kā tēvs domāju, ka laika un finansiālais ieguldījums savu bērnu nākotnē nav pietiekams pamatojums, lai man vecumdienās būtu tiesības prasīt un maniem bērniem pienākums uzturēt vai finansiāli atbalstīt mūs ar sievu. Tā vietā darbspējīgiem cilvēkiem jau savlaicīgi jāpievērš pastiprināta uzmanība un jāmeklē iespējas, kā pašiem nodrošināt savu nākotni.
Ko varam darīt jau šodien
Manā skatījumā, ir trīs veidi, kā mēs varam gādāt par savām vecumdienām. Tie, kam ir brīvi līdzekļi, var investēt, piemēram, nekustamajos īpašumos. Taču lielai daļai Latvijas sabiedrības šādas iespējas nav. Otrais veids ir krāšana. Neatkarīgi no tā, vai tā ir zeķe vai atsevišķs bankas konts. Taču arī tai ir daži mīnusi, piemēram, iespēja piekļūt naudai rada risku, ka cilvēks to iztērēs pirms pensijas vai inflācijas dēļ kritīsies uzkrājuma vērtība.
Atšķirībā no attīstīto pasaules valstu prakses Latvijā vēl pārāk maz izmantots uzkrāšanas veids ir trešais pensiju līmenis. Te svarīgi, lai iemaksas tiktu veiktas jau no iespējami agrāka darbspējas vecuma, jo tad summas var būt mazākas nekā tad, ja cilvēks sāk krāt tikai tad, kad jau aiz stūra redz savas pensionēšanās dienu. Turklāt būtisks faktors ir valsts sniegtais nodokļu atvieglojums, kas realitātē nozīmē to, ka analogu tik augsta ienesīguma uzkrājumu produktu nav.
Pensiju trešais līmenis noteikti ir drošāks veids nekā paļaušanās uz bērniem vai cerēšana, ka par mani parūpēsies valsts. Ne velti latviešiem ir labs teiciens – katrs pats savas laimes kalējs.
1https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/meklet-tema/161-demografija-2017
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
