Laiku pa laikam politiķi Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs ķīvējas, oponentus vainojot sadarbībā ar Krieviju vai pārliekā maigumā pret to. Vai šādā gadījumā drīkst sacīt, ka sankcijas ir neefektīvas? Ka to ieviešana bija kļūda? Un ka tuvākā vai tālākā nākotnē tās vienalga nāksies atcelt, pat neraugoties uz to, ka tās nesasniegs iniciatoru izvirzītos mērķus?
Man šķiet, ka uz diviem pirmajiem jautājumiem jau tagad varam atbildēt apstiprinoši, savukārt atbilde uz trešo nav tik acīmredzama.
2014. gadā Rietumu valstis ieviesa sankcijas itin saprotamu iemeslu dēļ – tās nekādi nevarēja nereaģēt uz atklāto Krievijas agresiju pret Ukrainu, tomēr militāru atbildi nedrīkstēja dot. Sankcijas bija "mazākais ļaunums", un es teiktu, ka sākotnēji tās bija pietiekami maigas. Pēc Donbasa kaujinieku iznīcinātās pasažieru lidmašīnas, Krievijas manipulācijām ar vēlēšanām demokrātiskās valstīs, Sīrijas kara un ārzemēs dzīvojošo bijušo Krievijas pilsoņu iznīcināšanas kampaņām par Rietumu pamatpolitiku attiecībās ar Krieviju kļuva sankcijas. Tagad tām ir vairāki iemesli.
Tomēr Rietumi tā arī nav sadūšojušies radikāliem triecieniem: iesaldēt savā jurisdikcijā esošos Krievijas aktīvus, pasludināt naftas un gāzes embargo, aizliegt saviem uzņēmumiem būt par Krievijas aktīvu īpašniekiem, anulēt visas krieviem izsniegtās vīzas un uzturēšanās atļaujas.
Visi soda mēri, ja tiktu īstenoti, izmaksātu pārāk daudz: Krievijas gāzi, piemēram, Eiropā teju nākamajā dienā var aizstāt ar sašķidrināto dabasgāzi – pilnībā nepiepildīto regazifikācijas termināļu tilpums pārsniedz 150 miljardus kubikmetru gadā un jaunus termināļus var izveidot samērā operatīvi, kamēr Krievijā 2017. gadā tika iepirkti 194 miljardi kubikmetru. Tomēr šāds solis piegādi sadārdzinātu ne mazāk kā par 90–110 ASV dolāriem par tūkstoš kubikmetriem, kas eiropiešiem ik gadu izmaksātu ap 18–20 miljardiem dolāru.
Tāda pat situācija ir ar parādu un fondu tirgu: Krievijas aktīvus, kuru kopējā vērtība ir ap 300 miljardiem ASV dolāru, izpārdot var, bet – ar piecu, desmit un vairāk procentu diskontu. Tādēļ sankcijas paliek daļējas un attiecīgi nevar būt efektīvas. Ja tas tā ir, tad šaubu nav – to pašreizējā veidolā sankcijas bija kļūda. Tās ne tikai nenodrošināja vēlamo rezultātu, bet arī daudzās situācijās trāpīja ne tiem, kas tās ieviesa (piemēram, Centrāleiropas un Baltijas valstu ražotāji zaudēja Krievijas pārtikas tirgu, kamēr vācu pārtikas eksports būtībā necieta), un visstingrākās sankcijas, kā izrādījās, bija no to valstu puses, kuras Krievijas agresija skāra vismazāk (jāpiezīmē, ka pati Ukraina, ar īpašu cinismu sūtot preces caur atņemto Krimu, ilgi tirgojās ar Krieviju kā ar "brīvu ekonomisko zonu", bet pēcāk atteicās ieviest vīzu režīmu ar Krieviju un denonsēt draudzības līgumu, kurš beigās vienkārši netika pagarināts).
No otras puses, sankcijas lieti noderēja Vladimiram Putinam, turklāt divu iemeslu dēļ: tās viņam palīdzēja Krievijā radīt ielenkta cietokšņa sajūtu un pulcēt tautu ap Kremli pat ekonomiskās krīzes apstākļos, vienlaikus pastiprinot spiedienu uz rubli un ļaujot tā vērtībai kristies, kas Krievijas gadījumā nozīmē – budžets saņems vairāk rubļu pat pie iepriekšējā naftas cenas līmeņa.
Galu galā mums zem sitiena ir palikts Eiropas privātais bizness un laimīgs Kremlis ar budžeta proficītu, kas šogad sasniegs četrus triljonus rubļu un būs lielākais Krievijas jauno laiku vēsturē.
Tikmēr sankciju politikas paradokss slēpjas tajā, ka sankciju neefektivitāte un pat kļūdainība nenozīmē drīzu to atcelšanu. Eiropa, kā jau tika norādīts, turpina darījumus ar Krieviju un reizēm uzskatāmi to dara "par spīti" Savienotajām Valstīm, un vienlaikus nav gatava atcelt sankcijas. Manuprāt, tam ir divi iemesli.
Pirmais – fakts, ka tamlīdzīga atcelšana bez kaut minimālas Krievijas pozīcijas izmaiņas (kas ir maz ticams) nozīmētu publiski zaudēt savu tēlu globālajā politikā un atzīt, ka Krievija ir ārkārtīgi nozīmīgs partneris un šī sadarbība ir svarīgāka pat par starptautisko tiesību normu ievērošanu (un, lai gan bieži tiek teikts, ka bez Maskavas nevar izlemt svarīgākās pasaules problēmas, neviens pagaidām nav gatavs radikāli "upurēt principus").
Otrs aspekts varētu būt daudziem Eiropas līderiem izveidojušās personiskās antipātijas pret Putinu, saprotot, ka krievu specdienesti un propagandisti atklāti veido koalīcijas, cīnoties pret viņiem vēlēšanās, kā arī nervozi attiecoties pret pastāvīgajiem Maskavas meliem un dezinformāciju. Atteikšanās no sankcijām bez izmaiņām – kaut pilnīgi formāli un deklaratīvi – pie Krievijas ārpolitikas kursa nav iespējama, savukārt tā transformācija pagaidām nav gaidāma.
Lai cik dīvaini arī nebūtu, bet Krievija, kas visu laiku uzsvērusi, ka sankciju politiku uzskata par neperspektīvu, sākotnēji būdama ļoti ieinteresēta Rietumu pasludināto ierobežojumu atsaukšanā, tagad nesaskata tai skaidru nepieciešamību.
Sankciju režīms tagad kļuvis par savdabīgu "fonu", uz kura stagnē Krievijas ekonomika, bet iedzīvotāju ienākumi nedaudz samazinās. Jā, sankcijām ir tādas ilgtermiņa sekas kā nenotiekoša industriālā modernizācija vai nespēja īstenot sarežģītu risinājumu naftas un gāzes ieguves projektus, taču neviens neraugās uz Krieviju tālā perspektīvā.
Bet tikmēr sankcijas ļaus tautai skaidrot saimnieciskās problēmas, palīdzēs uzturēt finanšu varai ārkārtīgi svarīgo pazemināto rubļa kursu, "nacionālā līdera" tuvajiem draugiem piešķirt visas iespējamās priekšrocības, jo viņu uzņēmumi ir pakļauti spiedienam, kā arī ierobežot valsts uzņēmējdarbības pārskatāmību un stimulēt tā dēvēto importa aizstāšanu. Tādēļ Putina aicinājums Rietumiem beidzot ieviest visas sankcijas, kādas vien vēlas, nebūt nav tikai histērijas izpausme.
Rezultātā var norādīt, ka dažāda veida ierobežojumu politika nonākusi savdabīgā slazdā: izsludinot jaunākos sankciju plānus, Eiropa pirmoreiz dzelžaini paziņoja, ka negrasās pievienoties "Nord Stream 2" un meklēs ceļus tā apiešanai; manuprāt, tā ir noteikta robeža un aiz tās turpmākā sankciju eskalācija var apstāties.
Un tomēr, ja pieņem, ka rīt sankcijas tiks atceltas, Krievijas un Eiropas tirdzniecība diez vai atjaunosies: kopējais un investīciju pieprasījums Krievijā pašlaik ir daudz mazāks nekā 2013. gadā (Krievijas imports pa šo laiku krities par vairāk nekā 28 procentiem un būtiski pārorientējies uz Ķīnu, tādēļ nevar paļauties uz iepriekšējo izdevīgumu). Tāpat Krievija pašlaik nav gatava nekādiem soļiem, kas varētu liecināt par izmaiņām tās pozīcijā un dotu Rietumiem kaut minimālu iespēju pavēstīt par virzību un uzsākt maigāku sankciju politiku. Vladimiru Putinu var saprast – turklāt saprast nevis viņa trulo ietiepību, bet aso loģiku: Rietumu naidīgums (kas īpaši izteikti parādās tieši sankciju politikā) ir un paliek galvenais attaisnojums Krievijas ekonomiskajām neveiksmēm, kas pamatā radušās paša Kremļa politikas dēļ. Ja sankcijas tiks atceltas, šis faktors izgaisīs, savukārt kapitāla un investīciju ieplūde nenotiks: šodien Krievija vairs nav tas perspektīvais tirgus, kāds tā bija 2013. gadā, nemaz nerunājot par 2007.–2008. gadu. Tādēļ gan Rietumiem, gan Krievijai status quo saglabāšana, šķiet, ir racionālākais un izdevīgākais risinājums.
Bet tas nozīmē, ka Rietumu līderi ar agrāko regularitāti brauks uz ekonomikas forumiem Sanktpēterburgā un Sočos, tāpat kā iepriekš, Eiropai tiks piegādāta gāze, savukārt uzņēmēji abās sankciju līnijas pusēs turpinās pelnīt īpaša režīma darījumos, kas ne vienmēr prasa ievērot parastās formalitātes.
* Vladimirs Inozemcevs ir ekonomikas zinātņu doktors, Maskavas Postindustriālās biedrības pētījumu centra direktors un Polijas Zinātņu akadēmijas Perspektīvo pētījumu institūta viespētnieks.