19. gadsimta 80. gados aptuveni ¾ produkcijas tika ražotas vietējam patēriņam. Tomēr vien pēc dažām desmitgadēm, 1913. gadā, vairāk nekā pusi no Latvijas teritorijā saražotā izveda uz citām Krievijas impērijas guberņām un tikai ¼ produkcijas palika pašpatēriņam. Neliels apjoms tika eksportēts arī uz citām valstīm. Šīs pārmaiņas notika straujās rūpniecības izaugsmes iespaidā, un kalpoja galvenokārt Krievijas impērijas tirgum.
Eksporta attīstība stimulēja ostu izaugsmi. Īsi pirms 1. pasaules kara Latvijas ostas apkalpoja gandrīz ¼ no visas Krievijas impērijas ārējās tirdzniecības apgrozījuma. Caur Latvijas ostām 1913. gadā lielākās eksportpreces bija sviests, lini, ādas un kokmateriāli. Katra no šīm precēm veidoja ap 15 % no kopējā eksporta. Mazāku daļu veidoja olas (10,5 %), kvieši (4,4 %) un auzas (3,9 %). Caur Latvijas ostām 1913. gadā visvairāk eksportējām uz Angliju (35 %), Vāciju (21 %) un Beļģiju (12 %).
Pēc 1. pasaules kara, kad vēl norisinājās cīņas par neatkarību, tika aizliegta jebkādu preču izvešana no Latvijas, lai tirgotāji bēgdami neaizvestu sev līdzi preču krājumus. Latvijā tika ieviesta atļauju sistēma, kura praktiski ļāva eksportēt tikai tiem uzņēmumiem, kuri importēja pirmās nepieciešamības preces un pārdeva tās valstij par Latvijas rubļiem. Eksportā iegūtā ārvalstu valūta bija jāpārdod valstij. Pirmie muitas tarifi tika ieviesti 1919. gadā. Likmes noteica atkarībā no ievedamo preču nepieciešamības. Piemēram, ar zemu muitu vai bez tās (0–5 %) ieveda tautsaimniecības atjaunošanai nepieciešamākās preces, tādas kā pārtiku, zirgus, mākslīgos mēslus, lauksaimniecības mašīnas u.c.
Augsta muita (50–100 %) bija tādām precēm kā alkoholiskajiem dzērieniem, rotaslietām un spēļu kārtīm. 1921. gadā atļāva eksportēt olas, sviestu, sieru, šķiņķi u.c. produktus, taču valsts pirmajos 5 gados vairāk nekā pusi no eksporta vērtības veidoja lini, kokmateriāli un koksnes izstrādājumi. Ar mērķi veicināt eksportu tika atcelts arī ierobežojums, kas paredzēja eksportā iegūtās ārvalstu valūtas apmaiņu pret Latvijas rubļiem. Cerot atjaunot piekļuvi Krievijas tirgum, dažas valstis centās veidot tirdzniecības sakarus ar Latviju. No tirdzniecības līgumiem bieži nebija ekonomiska labuma, jo tie vairāk darbojās kā atkārtota valstiskuma atzīšana. 1925. gadā kokmateriālu un tā izstrādājumu īpatsvars eksportā veidoja ap 25 %. No tiem vairāk nekā ⅔ tika sūtīts uz Angliju. Linu eksports veidoja aptuveni 22 % no kopapjoma. Vairāk nekā puse Latvijas linu nonāca Beļģijā un Luksemburgā, trešdaļa Anglijā. Šajos gados sviesta eksports vēl tikai pieņēmās spēkā, no kura apjoma aptuveni 72 % sūtījām uz Vāciju, 18 % uz Angliju.
Nozīmīgākais bija 1927. gadā uz 5 gadiem noslēgtais tirdzniecības līgums ar PSRS. Tā ietvaros Latvijai bija jāimportē dažādi naftas produkti, cukurs, labība, dzelzs u.c. PSRS paredzēja pasūtīt Latvijas uzņēmumiem vilcienu vagonus, dzijas, divriteņus, lauksaimniecības mašīnas un daudzus citus izstrādājumus, kuru kopsumma aptuveni divkārt pārsniedza Latvijas pasūtījumus PSRS. Latvijā mēģināja atjaunot tranzīta nozari, pārvadājot preces starp PSRS un Rietumeiropu. 1927. gadā tranzīta preču apjomi veidoja nedaudz mazāk par 1/5 no 1913. gada apjoma. Pēc tirdzniecības līguma ar PSRS tranzīta apjomi pieauga, taču neatgriezās ne tuvu iepriekšējiem galvenokārt tāpēc, ka pēc 1. pasaules kara bija samazinājušies tirdzniecības sakari starp PSRS un Rietumeiropu, kā arī liela daļa pārvadājumu tika novirzīta uz Vācijas ostām.
Pasaules saimnieciskās krīzes laikā Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, centās ierobežot importu. No 1930. līdz 1933. gadam muitas tarifi tika grozīti vai papildināti 22 reizes. Pastāvīgi mainīgā muitas politika apgrūtināja tirdzniecības uzņēmumu darbību. Krīzes gados par 2/3 samazinājās gan eksporta, gan importa apjoms.
1934. gadā tika ieviesta atļauju sistēma importējošiem uzņēmumiem. Valūtas komisija varēja katrai tirdzniecības un rūpniecības nozarei noteikt importējamo preču apmērus, kā arī lemt par piešķiramo ārvalstu valūtas daudzumu. Eksportā dominējošie produkti bija sviests, kokmateriāli un koksnes izstrādājumi, mazāk – lauksaimniecības produkcija un lini. Importēja dažādas iekārtas, mašīnas un ražošanai nepieciešamās izejvielas un kurināmo. Tika organizēti pasākumi, lai veicinātu iedzīvotājus mazāk patērēt importētus ražojumus.
Pēc lata devalvācijas, 1936. gadā to piesaistot sterliņa mārciņai, valdība samazināja ievedmuitu dažādām patēriņa precēm un izejvielām, lai ierobežotu inflāciju. Zemāka lata vērtība pret ārzemju valūtām veicināja ārējas tirdzniecības, īpaši eksporta, izaugsmi. 1937. gadā eksports par gandrīz 90% pārsniedza iepriekšējā gada apjomu. 1937. gadā kokmateriāli un finieris veidoja nedaudz vairāk par pusi no kopējā eksporta. Linu nozīme (~5 %) bija ievērojami samazinājusies, taču bija pieaugusi sviesta eksporta loma, tā īpatsvaram 1937. gadā veidojot ap 17 %. Uz Angliju sūtījām vairāk nekā pusi no eksportētājiem kokmateriāliem un finiera, linu un sviesta. Kopā Anglija saņēma 38 % no mūsu eksporta, Vācija 36 %. 1936. un 1937. gadā Latvija eksportēja vairāk preču nekā importēja.
2. pasaules kara sākums sarežģīja tirdzniecības apstākļus. Ar otro lielāko Latvijas tirdzniecības partneri Angliju nevarēja tirgoties politiskās spriedzes dēļ. Tika bloķēti arī galvenie tirdzniecības ceļi Baltijas jūrā. Pēc 2. pasaules kara, kad Latvija nonāca PSRS sastāvā, starptautiskā tirdzniecība praktiski apsīka. 50. un 60. gados PSRS importēja rūpniecības iekārtas no Rietumvalstīm, norēķinoties par tām ar labību, koku, krāsainajiem metāliem un zeltu. No 60. gadiem līdz pat 80. gadu beigām PSRS eksportēja aptuveni 1/3 savas naftas produkcijas, par kuru ieguva ārzemju valūtu, ko izmantoja lauksaimniecības produktu importam. Latvijas PSR tika ievestas lētas izejvielas un ražotas elektroierīces, sadzīves tehnika un daudzas citas lietas, no kurām lielākā daļa tika izvesta uz pārējām PSRS republikām. 1990. gadā aptuveni 96 % no Latvijas PSR eksporta bija uz citām PSRS republikām, no kurām attiecīgi tika importēti aptuveni 84 % no kopējā importa apjoma.
Pēc neatkarības atgūšanas Latvija dažādās starptautiskās organizācijās, piemēram, 1991. gadā ANO, 1992. gadā SVF, 1999. gadā PTO utt. Neatkarīgai Latvijai bija samazinājusies pieeja gan bijušās PSRS izejvielu, gan ražojumu tirgiem, tāpēc pakāpeniski notika pārorientācija no NVS uz Eiropas Savienības valstu tirgiem. Tika veikta pakāpeniska cenu liberalizācija – pāreja uz brīvā tirgus ekonomiku, kas izraisīja savas problēmas. Pirmajos trīs gados pēc neatkarības atjaunošanas patēriņa preču cenu līmenis Latvijā pieauga piecdesmitkārt.
Valūtas stabilizācijas nolūkos 1994. gadā Latvijas lats tika piesaistīts SVF Speciālo aizņēmuma tiesību valūtu grozam, kas veicināja ārējai tirdzniecībai labvēlīgākas vides attīstību. No 1995. gada līdz globālajai finanšu krīzei preču tirdzniecības bilance pakāpeniski pasliktinājās un 2007. gadā importa apjoms (11,1 mljrd. EUR) gandrīz divreiz pārsniedza eksporta apjomu (5,7 mljrd. EUR), sasniedzot augstāko deficīta līmeni. Šajā periodā preču eksporta apjoms, salīdzinot ar IKP vidēji veidoja ap 25 %, toties importa apjoms pret IKP pieauga no 34 līdz 49 %. Kopš 2009. gada starptautiskās tirdzniecības situācija ir pakāpeniski uzlabojusies, kaut 2017. gadā preču importa apjoms joprojām pārsniedza eksportu par 22 % jeb ~2,5 mljrd. EUR. Eksportā dominējošā prece ir koks un koka izstrādājumi (16,5 % no kopējā eksporta), kurai seko elektrotehnika (10,9 %), mehāniskās ierīces (6,5 %), transportlīdzekļi un daļas (5,5 %), dzērieni (5,2 %), minerālprodukti (4,8 %). Nozīmīgākais Latvijas preču eksporta tirgus ir Eiropas Savienības valstis (70 %). Dalījumā pa valstīm Lietuva (17 %), Igaunija (12 %), Krievija (9 %), Vācija (7,3%) un Zviedrija (6%).
90. gados tautsaimniecība virzījās no rūpniecības un lauksaimniecības uz pakalpojumu nozaru lomas pieaugumu. Par galveno eksporta pakalpojumu nozari izveidojās transporta nozare, kas varēja nodrošināt tranzītu starp Austrumeiropu un Rietumeiropu pa jūru, gaisu un dzelzceļu. Taču 21. gadsimtā transporta nozares pakalpojumu īpatsvars eksportā ir ievērojami samazinājies (no 60 % līdz 36 %), savukārt attīstījušās ir nozares ar augstāku pievienoto vērtību – finanšu, tūrisma, IT un komunikācijas pakalpojumi. Negatīvajai preču tirdzniecības bilancei kā pretsvaru varam likt labvēlīgo situāciju pakalpojumu tirdzniecībā – eksportējam pakalpojumus kopumā par gandrīz 5 mljrd. EUR, kas ir aptuveni divreiz vairāk nekā importējam. Ierobežoto resursu un kapitāla dēļ pakalpojumu attīstībai ir ļoti labi nosacījumi.
Viss norāda, ka sarežģīta nākotne sagaida tranzīta sektoru un tuvākajā laikā mazināsies arī finanšu sektora eksporta apjomi. Tomēr lieliskas iespējas saistās ar IKT nozares attīstību. Tās izaugsmei jānodrošina nepieciešamie apstākļi – biroju telpu un koplietošanas platību būvniecība, kā arī atbilstoša darbaspēka pieejamība. Lai tirdzniecība plauktu, darbs pie konkurētspējas stiprināšanas nedrīkst apstāties ne mirkli.