Foto: Reuters/Scanpix
Jau gadu esmu ieslēgts kamerā, un skatos uz debesīm caur restēm. Jau gadu es redzu savu 18 mēnešus veco dēlu vien dažas stundas mēnesī. Jau gadu man nav mobilā tālruņa vai piekļuves internetam. Jau gadu es sekoju notikumiem savā uzņēmumā no tālienes. Jau gadu es tieku turēts ieslodzījumā bez galvojuma un pat bez tiesas datuma, jo aizstāvēju ikvienas demokrātijas pamattiesības, piemēram, vārda brīvību un brīvību satikties un protestēt. Jau gadu es esmu politiskais ieslodzītais, Spānijas valdības ķīlnieks.

Ja Spānija ir demokrātija, tad kā tas ir iespējams? Kā var būt politiski ieslodzītie, ja Franko diktatūra it kā beidza pastāvēt pirms vairāk nekā 40 gadiem? Uz to nav vienkāršas atbildes. Spānijai ir milzīga politiska problēma ar Kataloniju, taču tā nespēj ar to saskarties vienīgajā veidā, kāds ir pieņemams mūsdienu demokrātijās, tas ir, ar politisku risinājumu. Tā vietā viņi mēģina to atrisināt ar policiju un tiesnešiem, neapzinoties, ka tas tikai padara problēmu lielāku.

Ja 80% cilvēku apgalvo, ka viņi vēlas balsot par savu politisko nākotni referendumā, kā tas ir Katalonijas gadījumā, jūs tiešām nevarat izlikties, ka neesat dzirdējis šo aicinājumu. Kad Kanāda un Lielbritānija dzirdēja šādu aicinājumu, viņi nolēma apspriest referendumus ar Kvebeku un Skotiju. Kad vairāk nekā divi miljoni kataloniešu piedalās balsošanā, kā tas notika pagājušā gada 1. oktobrī, jūs nesūtiet Spānijas policiju uzbrukt miermīlīgiem pilsoņiem. Un, ja jūs vēlaties tikt uzskatīta par valsti, kurā valda likuma vara, jūs nevarat ielikt nevainīgus cilvēkus ieslodzījumā vai izraidīt trimdā, kā tas šobrīd notiek Spānijā.

Kad mani apcietināja pirms gada, viņi apsūdzēja mani par musināšanu (jo es uzkāpu uz Spānijas policijas automašīnas jumta ar pašu policistu atļauju), apgalvojot, ka es to darīju ar nolūku musināt miermīlīgus protestētājus Barselonā uz aplenkumu un vardarbību. Kad parādījās tās dienas videomateriāli, kas liecināja, ka es aicināju mierīgos protestētājus doties mājās, Spānijas valdība pārveidoja apsūdzību no musināšanas uz sacelšanos. Tagad es esmu apsūdzēts par to, ka aicināju cilvēkus piedalīties referendumā 2017. gada 1. oktobrī un mudināju viņus bloķēt Spānijas policiju, kas vardarbīgi devās iekšā vēlēšanu iecirkņos, lai pārtrauktu balsošanu.

Abas apsūdzības ir nepatiesas un bez jebkādiem pierādījumiem. Tas ir farss. Kad sāksies mans tiesas process, būs ļoti grūti uzturēt pašreizējo apsūdzību par sacelšanos, un, ja es tikšu notiesāts, mēs iesniegsim apelāciju Eiropas Savienības (ES) tiesā. Spānija jau ir redzējusi, ka ne Vācija, ne Apvienotā Karaliste, ne Beļģija nav izmantojušas savas Eiropas petīcijas rīkojumus par Katalonijas valdības ievēlēto locekļu izdošanu, kuri aizbēga aizsardzības nolūkos no līdzīgām apsūdzībām, jo ​​viņu tiesneši jau pārliecinājās, ka saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem šīs apsūdzības ir nepamatotas. Vai Spānija ir vienīgā valsts, kura nevēlas redzēt, ka vienīgā Katalonijā notikusī vardarbība bija tā, ka vietējie policisti sita miermīlīgus balsotājus visā Katalonijā, kas tika atainots televīzijā un avīžu pirmajās lappusēs visā pasaulē? Vai ir tik grūti saprast, ka vēlēšanu iecirkņi un vēlēšanu urnas nav demokrātijai bīstami ieroči?

Pirms dažiem gadiem Spānija uzsāka bīstamu ceļu – tika arvien vairāk samazinātas individuālās un kolektīvās cilvēktiesības. Tās tagad ir sasniegušas nepieņemamus ierobežojumus. Šajā ziņā ES koncentrējas uz Poliju un Ungāriju, taču tai būtu vērts pievērst uzmanību arī Spānijā pieaugošajam demokrātijas deficītam. Tagad jau kādu laiku tie nav tikai ''par neatkarību'' katalonieši, kuri tiek sodīti par savu pamattiesību īstenošanu, jo Spānija ir slēgusi tīmekļa vietnes un laikrakstus, un pat notiesājusi dziedātājus un rokas leļļu meistarus par viņu mākslinieciskajiem centieniem.

"Katalonijas krīze" pārāk ilgi ir bijusi strupceļā. Tā ir neatliekama politiskā problēma, kurai ir vajadzīgs politisks risinājums. Ir septiņi neatkarību atbalstoši līderi, kuri aizgājuši trimdā, tostarp Katalonijas prezidents Karless Pudždemons, un deviņi no mums atrodas ieslodzījumā, kur tiek turēti bez galvojuma vai tiesas procesa. Visu politisko svītro ārvalstu politiķi, Nobela Miera prēmijas laureāti, "Amnesty International" un "Human Rights Watch" ir kritizējuši situāciju, aicinot uz sarunām un mūsu atbrīvošanu. Tā kā nav iespējams panākt progresu ar Spānijas valdību, varbūt ir pienācis laiks starptautiskai starpniecībai, kurā sava loma ir ES vai Eiropas valdībām. Tas vienkārši nav taisnīgi, ka 21. gadsimta Spānijā vai jebkur Eiropā pastāv politiskie ieslodzītie kā es.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!