Foto: Privātais arhīvs
Kaut arī aprēķinātā kompensācija no Krievijas mums patiesībā 'nespīd', pati tās pieprasīšana – tiesiskuma, pašcieņas un upuru vārdā – ir apsveicama iniciatīva tik simboliskā gadā!

Klāt nestāvēju un aprēķinu algoritmus nezinu, bet par okupācijas periodā LR nodarīto kaitējumu no Krievijas tikšot prasīta kompensācija 185 miljardu eiro apmērā. Mana pirmā (pusnopietnā) reakcija – kaut kas tai ciparā neskan pārliecinoši! Labākai ticamībai es piemestu klāt, teiksim, 46 centus.

Kaut arī Latvijas–Igaunijas tandēma iecere paredz vienotu startu un ANO instances piesaisti, visiem tāpat labi zināms, ka šī summa jau patiesībā mums "nespīd". Labākajā gadījumā – tikai vēl viens starptautisks "fui"! Kremļa virzienā.

Un tomēr: tiesiskuma, pašcieņas un upuru vārdā – apsveicama iniciatīva tik simboliskā gadā!

Interesanti, kādu mīmiku uz šādu soli rāda Krievija, PSRS tiesību un atbildības mantiniece? Portālā "Sputnik Igaunija" (Baltijas valstis, kompensācijas un Krievija: kurš kuram ir parādā. Sputnik, Viedoklis, 30.08.2018.) Maskavas nostādni skaidro Krievijas Finanšu universitātes Politoloģijas departamenta docents Gevorgs Mirzajans: "Nevar nomierināties: Latvija un Igaunija sapņo par "kompensāciju par okupāciju". Baltijas valstis no jauna ierunājušās par to, ka Krievija tām esot parādā miljardiem dolāru. Latvijas un Igaunijas tieslietu ministri Dzintars Rasnačs un Urmass Reinsalu paziņoja, ka republikas plāno pieprasīt no Krievijas kompensāciju par "padomju okupāciju" – tā Baltijas elite dēvē valstu iekļaušanos Padomju Savienības sastāvā 1940. gadā un turpmāko gandrīz pusgadsimtu ilgo dzīvi tajā."

Man te prasās pēc replikas. Vārds "iekļaušanās", salīdzinot ar pārmilitarizētās lielvalsts diktēto ultimātu Latvijas valdībai, kaut kā izskan pārāk maigi. Tas būtu tas pats, kas izvarošanu nosaukt par gaisa skūpstu.

Somi pilnā mērā dabūja izjust, kas notiek, ja atsakies "iekļauties". Turot savu neatkarību augstāk par pašu dzīvību, tie tomēr izvēlējās pateikt kategorisku "Nē!" un Ziemas karā (30.11.1939.–10.03.1940.) ar sīvu pretestību piespieda lielus dzīvā spēka zaudējumus cietušo PSRS piekāpties. Neiziet no prāta sen dzirdētā atziņa, ka atbrīvošanās karā tiek izlietas nācijas labākās asinis.

Starp citu, draugs aizdeva Sanktpēterburgā 2013. gadā izdotu grāmatu par šo leģendāro zviedru izcelsmes somu Kārli Gustavu Emīlu Mannerheimu – personību un kara stratēģi. Brīnījos, ka izdevuma priekšvārdā redakcija Ziemas karu bija kvalificējusi kā "PSRS agresiju"! Tas ir tik netipiski ideoloģijai, kura visos laikos sevi izbazūnējusi par vienīgo miera un uzplaukuma nesēju tuvām un tālām tautām.

Atpakaļ pie "Sputnik" viedokļiem – KF prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs: "Protams, principā nepiekrītam terminam "padomju okupācija", tas būtu pirmkārt. Otrkārt, mēs nepiekrītam, ka vispār varētu būt runa par kaut kādām kompensācijām. Šī viedokļa pamatā ir tiesību zinātnes un veselais saprāts."

Savukārt Krievijas Valsts domes deputāts Konstantīns Kosačovs norādīja, ka tas ir "par savu karjeru norūpējušos Baltijas rusofobu kārtējais bezjēdzīgais un bezperspektīvais manevrs". "Vācijas, Japānas un Irākas gadījumā bija okupācijas fakts – teritorijas vardarbīga ieņemšana. Bija lieli materiālie zaudējumi, upuri, tiesību ierobežojumi. Tur bija iemesli maksāt. Baltijas valstīs nekas tamlīdzīgs nenotika. Karaspēks tika ievests uz līguma pamata, rūpniecību nebija iespējams iznīcināt, jo tās nebija – rūpniecība Baltijas valstīs tika izveidota laikā, kad republikas atradās Padomju Savienības sastāvā."

Paga, paga! Nebija pirmskara rūpniecības? Kaut kur lasīju, ka 1939. gadā Latvijā bijis ap 6000 (!) uzņēmumu, no kuriem metālapstrādē, vagonbūvē, tekstilizstrādājumu un papīra ražošanā tie lielākie. Kosačova kungam noteikti nenāktu par ļaunu pavadīt vismaz diennakti iespundētam VEF muzejā! Pirmskara (14 lampu) radiouztvērējs "Latvija" bija pasaules luksusa standartu līmenī, par unikālo "Minox" negribu atkārtoties, tad vēl rūpnīcas "Vairogs", "Leitner", "Erenpreiss", "Kuzņecov", "Jessen" "Russobalt" utt., utt. Pa spēkam bija pat pa kādai lidmašīniņai un auto.

Krietni pasen Rīgas 49. vidusskolā krievu valodas stundā skolotājs Mirskis jūtami novirzījās no mācību tēmas, teikdams, ka "veļikij russkij narod naučil latišei poļzovatsa..." – "diženā krievu tauta iemācīja latviešiem, kā pie galda lietot nazi un dakšiņu".

Varu saderēt, ka viņam stipri nepatiktu kāds Kembridžas pētījums (skatiet tabulu), kur jaunā Latvijas Republika skatāma savas attīstības (1922.g.–1929.g.–1938.g.) dinamikā. Kaut arī nopietnākā diskursā teicienam "Kā būtu, ja nebūtu?" ir nulles vērtība, tik ļoti gribētos iztēlē pakoķetēt ar projekciju uz šodienu – tādā bezokupācijas anamnēzē.

Ja šobrīd Īrija kļuvusi par "apsolītās zemes" sinonīmu pelnīties nepacietīgajiem, tad "bezokupācijas" modelī īri varbūt šodien tupētu Latgales vagās... Paraugieties, kur tabulā pa gadiem Latvija un kur Īrija.

"Padomju kaitējuma" tēmas sakarā Krievijas vēstniecība Latvijā skaidro, ka "daļa iedzīvotāju tika izsūtīti no republikām tūlīt pēc to pievienošanas, taču runa ir par minimāliem skaitļiem, aptuveni 1% iedzīvotāju. Līdzīgas deportācijas noritēja visā Padomju Savienībā. Tās notika nevis saskaņā ar tautību, bet gan pēc klases pazīmēm vai kriminālnoziegumiem".

Te tulkotājs pieļāvis kļūdu: ar "klases pazīmēm" domāta šķiriskā pieeja, jo boļševiku ideoloģiskais ienaidnieks vienmēr bijis "buržuāzija".

Un tagad par liekulību un īstajiem motīviem, kāpēc uz Sibīriju vajadzēja izsūtīt, kā paši saka, to 1% turīgāko. Manuprāt, par savu salīdzinošo labklājību un centrālo stāvokli Latvijai nācās dārgi samaksāt: Rīga loģiskā kārtā šķita piemērots sēdeklis Baltijas kara apgabala vadībai un štābam (ar ģimenēm). Domāju, ka vēsturnieki man neiebildīs, ka "buržuāzisko elementu" kraušana "Pullman" vagonos nenotika tik daudz ideoloģisku apsvērumu dēļ, cik to laimīgi atbrīvojušos dzīvokļu dēļ – ar vēl gruzdošu kamīnu, visām mēbelēm, gleznām pie sienām, štātēm drēbju skapjos un kūpinātiem šķiņķiem un zaptes burkām pieliekamajā.

Tikpat lielā mērā pret savu gribu, cik deportētie, arī bēgļi (kam palaimējās?) slepus uz Vāciju un Zviedriju devās ar smeldzošu sirdi par tēviju un palicējiem. Vai tā arī nebija elite – tautas sabiedriski aktīvākā daļa, kuras statuss to padarīja par iebrucēju izrēķināšanās mērķi.

Kā būtu, ja nebūtu? Nebūtu ne kolaboracionistu, ne čekas maisu, nebūtu arī no PSRS ievazātā "darba tikuma" ar visaptverošo apzīmējumu: "Soiģot!" (apmēram: "Eh, gan jau būs labs diezgan.") Vai tajos 185 miljardos ierēķināts triju paaudžu genofonda bojājums? Vai ierēķināts kaitējums psihei, ko pusgadsimta laikā nesusi eksistence "krātiņā", bezcerība un vienaldzība? Vismaz tos centus tad piemetiet.

"Jā, Padomju Savienības rīcība dažkārt nebija īpaši glīta," turpat tālāk atzīst promaskaviskie apoloģēti, "taču tieši tāpat savā ietekmes sfērā rīkojās Savienotās Valstis." Savādi gan, Kremlis dara tāpat kā nīstie amerikāņi? Acīmredzot nebūs dzirdējis, ka "atdarināšana ir komplimenta augstākā forma". Kopumā ņemot, neproduktīvajam teicienam "Kā būtu, ja nebūtu?" ir tomēr arī kāds jēdzīgāks pielietojums – šai kontekstā tas "paceļ acis no bumbas uz laukumu", abstrahē iztēli, lai skatītu the bigger picture – kopainu.

Kā būtu, ja... austrumu kaimiņš ņemtu privātstundas starptautiskajā uzvedībā kaut vai pie tiem pašiem somiem?

  • Tad mēs saviem NATO draugiem teiktu: "Paldies par meistarklasi – tālāk jau mēs paši!"

  • Tad mēs vietējiem krieviem piemiegtu ar aci, sak, Sorry, nedaudz pārapdrošinājāmies!

  • Tad mēs atvaļinājumu izvēlētos pavadīt Krimā, jo tā būtu Ukraina.

  • Tad visādas Aizkraukles bankas atkal būtu pilnas... ar nu jau legālu krievu naudu.

  • Tad WADA dopinga uzraugi beidzot izņemtu savas neizmantotās brīvdienas.

  • Tad Latvijas šprotes līksmi atcerētos ierasto taciņu uz KF veikaliem.

  • Tad Boširovs ar Petrovu no Anglijas atgrieztos ar Solsberijas katedrāles bildēm.

  • Tad ... utt. utt.

Kāpēc tas "Kā būtu..." tomēr lāga negrib darboties?

  1. Hitleram bija kompleksi sakarā ar svaigākā (1. pasaules kara) zaudētā kara reparāciju nastu un pazemojumu. Putinam ir kompleksi sakarā ar svaigākā zaudētā aukstā kara bilanci – PSRS kolapsu. Un pazemojumu.

  1. Pa Krievijas plašumiem klaiņo demokrātijas rēgs – no tribīnes it kā atbalstīts, bet medijos šaustīts. Pārāk vēlu Krievijā tika atcelta dzimtbūšana, tāpēc arī nostalģē tauta par staļinismu un nēsā uz rokām Putinu, piedodot viņam tos nieka pielipušos miljardus.

  1. Vai klejotāju cilšu – skitu – pēctečiem (ar varbūt pat Zelta ordas asiņu piejaukumu) varētu piemist tendence attīstīties ekstensīvi – uz blakus teritorijām? Nespēdami efektīvi apgūt savas, pasaulē lielākās, dabas bagātības (to sauktu "saimniekot intensīvi"), viņi kaļ revanšistiskus plānus attiecībā uz kaimiņu teritorijām un vēl brīnās, ka civilizētajā pasaulē tapuši par izgoji un nongrata.

Palaidu garām "Sputnik Igaunija" foruma iespējas, taču būtu teicis tā:

"Hei, lavro-pesko-mirza-kosačevu kungi! Jūs taisnojaties, ka 20. gadsimta pirmās puses starptautiskā comme il faut prakse pieļāva tādus aneksijas gadījumus. Respektīvi, tagad jūs tā nedarītu? Sakiet, vai spaidu kārtā noslēgtais "līgums" par karaspēka ievešanu un tūkstošiem tanku balstītais ultimāts toreizējai Latvijai nav mats matā tas pats "Rosgvardijas" ģenerāļa Viktora Zolotova publiski izteiktais fiziskās izrēķināšanās drauds opozīcijas blogerim Aleksejam Navaļnijam? Un par to vien, ka atklājis korupcijas perēkli "Rosgvardijas" vadībā? Kārtējais dūres arguments, kad intelektuālāk nevarat?

Kungi, jūsu sasirgums ir hronisks, un kognitīvā disonanse tam vārds!"

Atceroties, kā spiets "zaļo cilvēciņu" ar pavērstiem kalašņikovu stobriem palīdzēja Krimas iedzīvotājiem izšķirties par balsojumu visai inscenētā referendumā, nevaru izslēgt, ka pirms daudziem gadiem tādi paši, tikai pārģērbti civildrēbēs, no Rīgas trotuāriem meta ziedus uz padomju tanku bruņām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!