Tomēr vecmodīgs likums paredz, ka vismaz 4000 zīmju programmās partijām, kas startē Saeimas vēlēšanās, vajadzētu nosaukt savas prioritātes. No šiem ļoti īsajiem dokumentiem biedrība "Latvijas Ceļu būvētājs" (LCB) arī mēģināja gūt priekšstatu par to, kādu nākotni partijas sola nozarei un autoceļu lietotājiem un kāda ir politiķu kompetence šajā jomā.
Pirmais pārsteigums nāca, uzzinot, ka autoceļu problemātika, kas Latvijas iedzīvotājiem, kuri taču ir šo partiju potenciālie vēlētāji, ir starp nozīmīgākajām, septiņiem (jeb gandrīz 44%) no 16 iesniegtajiem sarakstiem vispār nav šķitusi pieminēšanas vērta. Šīs partijas ir Jaunā konservatīvā partija, "Progresīvie", "KPV LV", "LSDSP/KDS/GKL", "Latvijas centriskā partija", "Par alternatīvu" un pat viena no pašreizējās valdošās koalīcijas partijām – "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK".
Pēdējā, kas bieži uzsver, cik tai svarīgs ir latviskais dzīvesveids, latviski lauki, dzimstības veicināšana un skolu saglabāšana laukos, šķiet, nesaprot, ka nevar panākt, lai laukos dzimtu bērni un jaunie vecāki nepamestu dzimtās vietas, ja līdz saglabātajai skolai nevar normāli aizbraukt. Nelabot autoceļus nozīmē ierādīt ceļu uz Īriju.
Vēl trīs programmās atrodami tikai utopiski un vismaz nākamās Saeimas darbības laikā nerealizējami solījumi – "ierīkot ātrceļus, kas savienotu Rīgu ar citām pilsētām un Latvijas ārējām robežām" (Latvijas Krievu savienība), "betona ceļi" ("Latviešu nacionālisti"), "degvielai (..) akcīzes nodokļa samazināšana" (Rīcības partija). Skaidrs, ka šie politiķi pat neapjauš, cik maksā betonēta ceļa kilometrs, un neviens nav pat aizdomājies, no kurienes nāks līdzekļi. Var jau būt, ka viņiem šķiet, ka Brīvības bulvārī stāv naudas lāde, no kuras līdz šim neviens vienkārši nav pratis tā kārtīgi pagrābt ceļiem un visādām citādām vajadzībām...
Un tomēr – no kādiem avotiem un kādā apjomā partijas plāno nodrošināt finansējumu kaut vai ceļu un tiltu tīkla sabrukuma apturēšanai, reģionālo un vietējo ceļu sakārtošanai?
Diemžēl tikai divas partijas ("No sirds Latvijai" un "Saskaņa") ir norādījušas, ka ceļiem nepieciešams novirzīt ieņēmumus no autobraucēju maksātā akcīzes nodokļa (vai nu pilnā apjomā, vai 80 procentu no iekasētā). Tiesa, no tām partijām, kam ir arī plašākas programmas, arī "Attīstībai/Par!" un "Progresīvie" atbalsta 80 procentu iekasētā akcīzes nodokļa novirzīšanu ceļu remontiem, tikai šīs nostādnes neparādās 4000 zīmju programmās. Laikam taču nav prioritātes.
Problēma, kas uztrauc ceļu būvētājus, ir Eiropas Savienības fondu līdzekļu izbeigšanās. Gadiem ilgi autoceļi Latvijā lielākoties tiek remontēti par ES līdzekļiem, tāpēc ir svarīgi redzēt, vai partijas par to vispār zina, kur plāno ņemt līdzekļus, izstrādājot 2019. un 2020. gada budžetu, vai un kā jaunajā plānošanas periodā tās paredz cīnīties par ES fondu pieejamību un izmantošanu. Taču tikai divi politiskie spēki (ZZS un "Attīstībai/Par!") vispār ir pieminējuši ES fondus. Jācer, ka tām ir arī risinājumi, kas gan 4000 zīmēs nav atklāti.
Savukārt vietējo ceļu, kas pašlaik ir visbēdīgākajā stāvoklī, sakārtošanas uzdevumu arī pieminējuši tikai divi politiskie spēki – ZZS un Latvijas Reģionu apvienība.
Vārdu sakot, neko daudz par ceļu nākotni programmās nevar atrast. Protams, ikviens oponents var aizrādīt, ka partiju programmās ceļiem nepietika vietas, bet vispār mums ir tāāādas iestrādes... Bet LCB jau ir pārliecinājies, ka partijas rīkojas kā īsti sava vārda saimnieki – ja grib, tad dod, bet, ja ļoti grib, tad ņem arī atpakaļ. Tā pirms 12. Saeimas vēlēšanām gandrīz visas vadošās partijas, raugoties LCB, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas un Latvijas Motoklubu asociācijas pārstāvjiem acīs, ar savu līderu parakstiem apliecināja, ka, 2015. gada valsts budžetu pieņemot, atjaunos Autoceļu fondu, kur tad nonāks ceļu lietotāju samaksātie nodokļi un nodevas. Jāatzīstas, ka turpmākajos četros gados es vienmēr esmu juties ļoti neērti, redzot, kā politiķi no šī solījuma mūk kā velns no krusta, atstājot to uz papīra, kurš, kā zināms, pacieš visu.
Un tomēr – ja partija pat pirms vēlēšanām nespēj pastāstīt, ko un kā tā darīs, lai risinātu to vai citu problēmu, lai nepieļautu, ka uz Latvijas simtgadi iedzīvotāji, kas ir sašutuši par ceļu stāvokli, sarīko akciju "100 vēstules deputātiem", tad ir grūti cerēt, ka viņiem pēkšņi radīsies risinājumi.
Risinājumi ir vajadzīgi tūlīt, nozare tos gribētu redzēt 2019. gada valsts budžeta projekta finansējuma skaitļos un it sevišķi to pavadošajos 2020. un 2021. gada valsts budžeta metos, jo pieejamā ES fondu nauda Latvijai ir beigusies. Tas nozīmē – ja tā netiks aizvietota ar kādu citu finansējuma avotu, ceļi un tilti bruks vēl straujāk, aptuveni pusei nozares uzņēmumu var nākties pārtraukt darbību. Paradoksālākais ir tas, ka šīs informācijas noklusēšanā visi ir vienoti – vecie deputāti un valdība klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, topošie par to neraksta ne vārda. Vai tiešām neko nezina?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
