Gadu gaitā mazā un dauzonīgā Kauperēna tēls ir šķietami mainījies – reiz kļošenēs lēkājošais puisēns, kuram krekls knapi nosedz vēderu, tagad medijos un sociālajos tīklos gozējas kopā ar tādiem briesmīgiem terminiem kā "dubultmorāle", "Austrumu nauda" un "Musiqq". Tā kā arī agrīnajos gados nebiju "Prāta vētras" fans, man nebija grūti sevi no viņu daiļrades turēt drošā attālumā. Līdz šai vasarai.
Nejaušu sakritību rezultātā es noskatījos Jāņa Dombura interviju ar grupu. Pieņemu, līdzīgi kā vairums auditorijas, gaidīju, kad tiks skarts temats par Krieviju. Man par izbrīnu, tas pat netika atlikts līdz sarunas beigām, lai intervējamiem nesabojātu garastāvokli. Uz gana konkrētiem jautājumiem sekoja gana racionālas atbildes, kas mani kā intervijas patērētāju pilnībā apmierināja.
Godīgi sakot, vienīgais, kas man pēc sarunas atstāja nelabu pēcgaršu, bija Kaupera ūsas. Es nespēju rast atbildi uz jautājumu: kāpēc viņam šķita, ka tā vajag darīt?
Apzinoties, ka "Prāta vētra", manuprāt, labi performēja intervijā, es aizdomājos, vai nevarētu būt tā, ka arī citos jautājumos esmu kļūdījies. Tā kā man patīk kritizēt lietas, zinot, par ko runāju, jo tas palīdz kritiku pamatot (*ievietot visus jokus par pirmsvēlēšanu aģitāciju un atsevišķiem politiķiem šeit*), izlēmu iegādāties biļetes uz koncertu Daugavpilī, vienlaikus apvienojot gan muzikālu pasākumu, gan būšanu ārvalstīs.
Par Daugavpili varētu veidot atsevišķu recenziju, tāpēc tajā šobrīd iedziļināšos mazāk. Svarīgākais, ka fiziski vesels un salijis biju nonācis stadionā, kurā pasākumu atklāja ļoti pārsteidzoša grupa. Pārsteidzoša tādā ziņā, ka biju pārsteigts, cik ļoti prātā nepaliekošs bija jebkas, ko viņi darīja, – es burtiski aizmirsu viņu dziesmas, kamēr tās vēl klausījos.
Es ļoti respektēju "Prāta vētras" žestu, dodot milzīgu platformu jaunai grupai, līdzīgi kā viņi pagājušajā turnejā atbalstīja grupu "Triānas parks". Vienīgi "Sudden Lights" lielākais sasniegums līdz šim ir dalība konkursā "Supernova", un jauniešiem redzami trūkst gan skatuves pieredzes, gan materiāla, lai spētu pilnībā izmantot sev doto iespēju.
"Prāta vētras" koncertturneju es daļēji uzskatu arī par tādu kā "šovkeisu" skatuvniekiem – tīri tehniski skatuves konstrukcija ir iespaidīgākais, ko jebkura latviešu grupa jebkad ir uzbūvējusi. Šādā ziņā "Prāta vētra" var konkurēt tikai ar citām savām turnejām. Vietā, protams, ir jautājums, vai iespaidīgā skatuve un šovs nenonāks priekšplānā, mūziku un mūziķus atstājot ēnā.
Koncerts iesākās ar izteiksmīgiem video izgriezumiem no jaunākā albuma tituldziesmas "Par to zēnu, kas sit skārda bungas" – tā, loģiski, bija arī atklājošā dziesma. Tieši tāpēc manī divējādas sajūtas raisīja fakts, ka koncerts iesākas ar bungām, kuras sit meitene. Vai tam ir kāds vēstījums? Vai tā meitene patiesībā ir zēns? Vai arī katrā zēnā mīt meitene? Kāds ir mesidžs, Renār? Jau uzreiz ķeramies pie ģenderisma? Tiesa, šo jautājumu vētīt tālāk atstāju Valentīna Jeremejeva ziņā, lai izbaudītu to, kā lietas ar koku slāna Latvijas sieviešu-bundzinieču flagmane Nellija Bubujance.
Pirms koncerta vairākkārtīgi izgāju cauri "Prāta vētras" diskogrāfijai. Šķiet, es sliecos piekrist tiem, kuri apgalvo, ka pēc 2008. gada "Tur kaut kam ir jābūt" muzikālā ziņā viss ir gājis uz leju. Es nesaku, ka 2012. gada albums bija slikts – nebūt ne. Tajā bija atsevišķi grāvēji, piemēram, dziesma "Vēl viena klusā daba", taču tādu dziesmu, kuras ir uz palikšanu Latvijas mūzikas svētā grāla statusā, katrā nākamajā albumā paliek aizvien mazāk.
Es pats sev centos atbildēt uz jautājumu, kāpēc "Prāta vētrai" ir svarīgi ražot jaunu mūziku. Es saprotu, ka viņi ir mūziķi un tāds ir viņu darbs, taču jābūt vēl kādam racionālam pamatojumam. Un, manuprāt, es to atradu – jaunus albumus un pāris dziesmu, ko pieteikt kā singlu, vajag, lai būtu iegansts braukt grandiozā turnejā un spēlēt vecās dziesmas. Vēlos akcentēt, ka tas nav pārmetums.
Koncertšovs bija pārdomāts un producēts līdz pēdējai niansei – iespaidīgas gaismas un kvalitatīva skaņa, protams, ir jauki, taču pašsaprotami šāda izmēra koncertā. Tas, kas patiesi atstāja iespaidu, bija videoprojekcijas, kas individuāli tika gatavotas katrai koncerta dziesmai. No vienas puses, apļi skatuves fonā šķita aizgūti no "Pink Floyd" skatuves koncepta. No otras – "Prāta vētrai" tādā gadījumā apļu bija trīsreiz vairāk.
Tāpat nevar nepieminēt viesus, kurus grupa bija atvedusi sev līdzi, lai spilgtinātu priekšnesumu, – Nellija Bubujance, Deniss Paškevičs, gospeļu koris, Marina Kravets un agrāk populārais reperis Gustavs Butelis, kurš uz skatuves uzvedās tā, it kā būtu 2014. gads un viņš vēl nebūtu atklājis kosmosā mītošo energoplazmu, kas aicināja nomainīt vārdu, lai sniegtu motivējošas lekcijas un nesmieklīgu "stand up".
Pirms koncerta iepazīstoties ar jaunāko albumu, manu uzmanību piesaistīja dziesma "Šokolādes saldējums". Proti, tas, cik tā ir sekla, – es dziesmu noklausījos vairākas reizes, izlasīju tekstu, meklēdams kādu domu vai vēstījumu, bet atlikums, kas man palika acu priekšā, – Kaupers 43 gadu vecumā dzied par to, ka viņam kūst saldējums. Es esmu redzējis tapetes, kuras man šķita ar dziļāku vēstījumu nekā dziesma "Šokolādes saldējums". Klausoties dziesmu, man ir sajūta, ka es atrodos līdz potītēm peļķē un meklēju, kurā brīdī tā kļūs dziļāka.
Koncertā šī pati kompozīcija tika izpildīta ar uguņošanu, milzīgu disko bumbu, no kuras izcēlās ārā Deniss Paškevičs ar saksofonu. Arī visa grupa (atskaitot Ingaru) pārcēlās izpildīt dziesmu uz mēles, pašā priekšā novietojot spīdīgos kostīmos tērptās fona vokālistes. Vai man patīk dziesma? Nē. Vai man patika to skatīties? Fak, jā!
Man bija sajūta, ka šovu šai kompozīcijai "Prāta vētra" ir gatavojusi ilgāk un cītīgāk nekā pašu dziesmu. Tas arī iezīmē atbildi uz jautājumu, vai "Prāta vētras" turnejā šovs ir svarīgāks par mūziku.
Vai tas obligāti ir slikti? Nē. Mans viedoklis ir tāds, ka muzikāli "Prāta vētrai" sen nekas nav jāpierāda – neviens viņu līdz šim saražoto materiālu neizdzēsīs. Kāpēc censties radīt vēl vienu "Kaķēnu", ja esošais visus ļoti labi apmierina?
Iespaidīga šova radīšana ir nākamais racionālais solis, ko viņi var darīt, lai apliecinātu savu statusu. Turklāt viņi to dara ļoti labi. Tieši tik labi, ka es vairs neesmu apvainojies uz Kaupera ūsām. Tie bija ļoti labi iztērēti 20 eiro, un es rekomendēju aiziet apskatīties arī noslēguma koncertu.
P.S. Koncertā tika izpildīta arī dziesma "Debesis iekrita tevī", bet tās laikā es guvu patvērumu "Toi Toi" būdiņā.
* Attēlā: Cehs.lv pielaiko Kauperam citas ūsas