Ik pa laikam dzirdu partiju runasvīrus izsakām lozungus, ka "jādara viss, lai savējos dabūtu atpakaļ uz Latviju". NesAukšu vārdā partiju, kas par to kliedz visskaļāk, jo Nevēlos Aģitēt pret. Nesen kādā televīzijas diskusijā tika runāts par to, ka šie te "savējie" brauktu atpakaļ tad, ja uz rokas saņemtu 1500 € algu, un tas esot tas, ko jānodrošina, un obligāti jāpanāk, lai "savējie" atgriežas. Bet kas ir šie "savējie"?
Pazīstu daudzus, kas pārvākušies uz dzīvi citās valstīs. Pat ja sākotnēji daļa no viņiem devusies prom materiālu iemeslu dēļ, tad šobrīd viņi neapsver iespēju atgriezties Latvijā tāpēc, ka ir pieraduši pie labākas dzīves. Un "labāku dzīvi" nevajag jaukt ar "vairāk naudas". Viņi ir pieraduši dzīvot brīvi domājošā liberālā sabiedrībā, pieraduši, ka apkārt ir smaidīgi, jauki un izpalīdzīgi cilvēki. Un viņi nebrauks atpakaļ, lai par 1500 € atkal būtu spiesti dzīvot mūžīgās sērās, gaudošanā un naidā. Respektīvi, manuprāt, ar "savējiem" netiek domāta inteliģence.
Tad ir krasi pretējs alternatīvi apdāvinātu izbraucēju slānis, kas internetā nepārtraukti dalās ar dzersmju bildēm un, pēc visa spriežot, ir devušies uz ārzemēm, lai varētu sapelnīt vairāk naudas, ko nokost. Tie ir visi tie cilvēki, kurus laukos pabalsta dienā varēja satikt pieturā pie vietējās bodes, kaujoties par pēdējo stiprā divlitreņa malku.
Šie tad arī ir tie "savējie", kurus deputāti uzskata par nepieciešamu dabūt atpakaļ. Sanāk, ka valstsvīri mērķtiecīgi strādā pie tā, lai atrastu veidus, kā pierunāt Latvijā atgriezties idiotus, liekot pamatīgu mīksto uz prom aizbraukušo inteliģenci.
Tas izskaidrojams ar to, ka inteliģences un idiotu proporcijas valstī nekad nav bijušas samērīgas un saprotamas. Ja vienīgais dzīves mērķis ir saglabāt un palielināt latviešu īpatsvaru valstī, tad ir jāspiež uz masu, nevis kvalitāti. Tātad nav būtiski, ka latvieši būs apaļi idioti, galvenais – lai mūsu būtu daudz. Galvenais – lai šeit neiedomājas atbraukt kāds ukrainis, baltkrievs vai čučmeks, par katru cenu jāpanāk, lai katrs pēdējais idiots vēlas atgriezties Latvijā naudas dēļ un radīt šeit jaunas latviešu idiotu paaudzes, kas varēs reizi mēnesī pieturā pie vietējās bodes kauties par pēdējo malku litrenē. Jo, nu – dvuļu vairs nav...
Bet kā būtu, ja mēs visi kopīgi strādātu pie tā, lai sabiedrībā vairotu mieru un mīlestību? Kā būtu, ja mēs pārstātu visus ienīst un radītu šeit augsni inteliģencei? Ja mēs samazinātu sēru dienu skaitu, bet iemainītu tās pret svētkiem? Kā būtu, ja mēs sāktu cienīt kvalitāti, nevis daudzumu? Ja mēs priecātos par 500 000 foršu latviešu, nevis censtos panākt 3 miljonus morālu kropļu? Utopija, protams.
Variet mani apsaukāt un nīst, variet apliecināt manu taisnību, vēlēšanās balsojot par vietējo idiotu partiju, kas arī ārvalstīs atradusi krietnu idiotu elektorātu, bet tas nemainīs faktu, ka man no sirds ir milzīgs prieks par to, ka no valsts izbraucis tik liels daudzums idiotu, un es tikai priecātos, ja citi idioti viņiem pievienotos. Bet mājās es vēlos nevis "savējos", bet gan tos, kuri atpakaļ brauktu tāpēc, ka šeit ir laba dzīve, nevis liela nauda. Un labas dzīves atblāzmu pagaidām nemanu.
Un neliedzieties – jūs katrs noteikti pazīstat vairākus no Latvijas izbraukušus idiotus un klusībā priecājaties, ka viņi nebrauc atpakaļ. Ja esat aizbraucis strādāt uz ārzemēm un nesaprotat, ko par manis teikto domāt, īpaši atjautīgajiem pateikšu priekšā – tie, kas man piekrīt, ir inteliģenti cilvēki, bet tie, kas ne, – idioti.