Turpinot Amerikas apgūšanu, nolēmām, ka ir pienācis laiks iegādāties savu dzīvesvietu. Īres maksas šeit ir tik augstas, ka, ja vien tāda iespēja ir, izdevīgāk īpašumu ir nopirkt. Pēdējā gada laikā nekustamā īpašuma cenas Denverā ir augušas par 8%, un "Zillow", populārs nekustamo īpašumu portāls, pareģo, ka šajā gadā cenas pieaugšot vēl par 6%. Ticēšana pareģotājiem ir riskanta lieta, tomēr šķiet, ka visstraujāk augošā ASV pilsētā un labā rajonā nekustamo īpašumu cenām vajadzētu pieaugt arī turpmāk.
Iesākumā izvēlējāmies nelielu divistabu dzīvokli jaunceļamā mājā, kurai ir jānāk gatavai ap novembri. Apskatījām vietu, plānus un rezervējām stūra dzīvokli ar jauku skatu uz kalniem. Projekta attīstītāji palūdza iedot čeku par desmit tūkstošiem kā rokas naudu, un dzīvoklis bija "aizsists".
Tomēr, vasarai tuvojoties un mantu daudzumam palielinoties, piezagās tādas kā šaubas. Vai tiešām tajā dzīvoklī pietiks vietas? Un kur apmetīsies viesi, kuri mūsu pusē uzrodas visai regulāri? Un kur nolikt slēpes, riteņus, moci un visu pārējo mantību? Nu, labi, nav jau uzreiz jāpērk, bet tomēr paskatīsimies, kādas mājas šobrīd piedāvā... Un tā maija beigās mēs vienā nedēļas nogalē apskatījām kādus astoņus dažādus objektus vecumā no simt līdz salīdzinoši jaunākiem gadiem. Jau Anšlavs Eglītis savos Amerikas stāstos rakstīja, ka viena no amerikāņu iecienītām brīvdienu izpriecām ir vazāties pa pārdošanai izliktām mājām, pat ja viņi negrasās neko pirkt. Laikam neesmu vēl pietiekami amerikānis, jo mani šī nodarbe pārāk neaizrauj, taču māju skatītāji nāca un gāja nepārtrauktā straumē.
No astoņām apskatītajām mājām mums iepatikās tieši pati pirmā, pārējās bija vai nu par vecu, vai ne tik foršā vietā, vai arī ne tik pareizā izmērā. Bet pirmā māja derēja kā uzlieta, iesēdās galvā un negāja prom. Nu labi, es jau māju nemaz pirkt negribu, piedāvāšu stipri zemāku cenu, ja pārdevējs piekritīs, tad domāšu. Labi zināms, ka savu panākt ir stipri vieglāk tad, ja nemaz neesi īpaši ieinteresēts rezultātā. Šādu apsvērumu vadīts, nosaucu ciparu un saņēmu pretpiedāvājumu. Turpināju kaulēties, kamēr gluži nemanot nonācu pie tā, ka māja bija vien jāpērk nost.
Īpašuma pirkšana ASV ir visai sarežģīts un regulēts process – ar licenzētiem aģentiem, neiztrūkstošiem juristiem, apdrošinātājiem, hipotēku devējiem, reģistrācijas kompānijām, māju īpašnieku asociācijām, vērtētājiem, auditoriem un vēl visdažādāko pakalpojumu sniedzējiem, bez kuru iesaistes darījumi nevar notikt. Katrā īpašuma pārdošanas transakcijā kādi 6–7% aiziet viņiem.
Tātad, ja "Zillow" taisnība un nekustamo īpašumu cenas augs par 6%, tad, pārdodot pēc gada, pa nullēm vien iziešu un "nopelnījis" būšu to, ko šobrīd maksāju par īri. Interesanti, ka ASV ir stipri izplatīta krāpniecība, kad hakeri, izliekoties par pārdevējiem, māju pircējiem pamanās e-pastā atsūtīt citu bankas kontu. Tādēļ pats naudas pārskaitīšanas akts tiek ļoti stingri uzraudzīts. Kontu izsniedz tikai klātienē, nekādā ziņā nedrīkst uzticēties e-pastā atsūtītiem rekvizītiem, par visu jāpārliecinās zvanot, un tādā garā.
Liekas, ka dzīvē daudzas lietas var izskaidrot ar telepātiju vai kaut kādu sakritību. Tikai dažas dienas pēc tam, kad kļuvu par Proud Colorado Home Owner (lepnu Kolorādo mājas īpašnieku – red.), saņēmu e-pastu no aģentes Kristīnes, kurai bija mans desmit tūkstošu dolāru čeks un priekšlīgums par dzīvokļa pirkšanu. Viņa esot sagatavojusi līgumus, un man vajadzētu iegriezties pie viņas parakstīt papīrus un apskatīt dzīvokļu mājas celtniecības progresu. Kaunīgi rakstu – esam sapratuši, ka dzīvoklis mums būs par mazu, un nedaudz liekulīgi piebilstu, ka tik labam dzīvoklim viņai pircēju atrast nebūs grūti. Rokasnaudas čeku nepieminu, bet īpašas ilūzijas arī neloloju – galu galā tāpēc jau viņi tos čekus no cilvēkiem ņem, lai būtu grūtāk pārdomāt. Liels ir mans pārsteigums, kad Kristīne atbild, ka viņa arī domājot, ka mums labāk dzīvot mājā, ka viņa novēlot visu to labāko un čeku saplēsīšot, jo nauda taču mums noderēšot, pārceļoties uz jauno māju.
Tā nu Denverā nedēļas laikā man bija jāpārceļas uz jaunajām mājām. Šī jau būs piektā adrese trīsarpus gadu laikā, šoreiz, cerams, tik drīz vairs nekur jāpārceļas nebūs. Lai nemocītu sevi un kolēģus, šoreiz nolemju ņemt palīgus jeb "moverus", ASV tas ir populārs pakalpojums, jo ļaudis te pārceļas regulāri. Viens zvans uz "moveru" aģentūru, un man sāk zvanīt ieinteresētie pakalpojumu sniedzēji. Aprunājos ar kādiem trim un izvēlos to, kurš piezvanīja pirmais un nosauca viszemāko ciparu.
Kailers ir atsaucīgs, runā pieklājīgi, visu noskaidro un apsola, ka smagais auto ar puišiem ieradīsies precīzi noteiktā laikā un par trīssimt piecdesmit dolāriem divu stundu laikā saudzīgā veidā pārvedīs visas manas mēbeles. Turpat pa telefonu paņem simts dolāru priekšapmaksu un saka, ka pārcelšanās dienā zvanīšot un visu koordinēšot. Tā arī tiešām notiek – Kailers pārvākšanās dienā pamanās piezvanīt reizes četras. Būdīgie nesēji ierodas laikā un divās stundās elsdami, tomēr ne reizi neapstādamies, lai atpūstos, visu žigli pārnes. Kad darbs jau gandrīz pabeigts, zvana Kailers un prasa: "Nu, vai viss kārtībā?" Saņēmis apstiprinošu atbildi, saka: "Nu, tad es novilkšu no kartes atlikušo naudu un atsūtīšu tev saiti. Uzraksti par mums labu rekomendāciju, tas mums ir svarīgi."
Jaunajā adresē mani sagaida pārpildīta pastkastīte – vietējais auto serviss, ķīmiskā tīrītava, kādas divdesmit vēstules no bankām, apsardzes kompānijas, jumtu labotāji. Visi ir milzīgi priecīgi par manu ievākšanos un gatavi pakalpot. Tikai vietējā "māju īpašnieku asociācija" pikti informē, ka koku zari pie mājas esot pārāk gari un tos esot nepieciešams apcirpt. Laiks iedots līdz pagājušās nedēļas vidum, pēc tā būšot jāmaksā sods. Nu ko, arī māju īpašniekiem ir savas problēmas, iešu meklēt kaimiņu Hosē, kurš par nelielu samaksu jau pļauj manu mauriņu. Varbūt viņam būs arī koku zaru zāģis.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.