Foto: LETA
Kamēr sabiedrība tiek "šūmēta" par kebabu cepēju atbilstību studenta statusam, kā arī notiek kārtējā diskusija par to, kādā valodā drīkstēs vai nedrīkstēs turpmāk mācīt, klusītiņām tiek virzītas izmaiņas Augstskolu likumā, kas radīs būtisku izmaksu pieaugumu un kādam ļaus atrast siltu vietiņu uz daudziem gadiem. Tieši tā pēdējo nedēļu notikumi izskatās kopumā, Izglītības un zinātnes ministrijai pa sētas durvīm mēģinot iestrādāt 15 lappuses garus grozījumus likumā, kas turpmāk noteiks, kādai būt augstākajai izglītībai Latvijā.

Viss sākās jau tālajā 2015. gadā, kad Ministru kabinetā apstiprināja Akadēmiskās informācijas centra maksas pakalpojumu cenrādi, jo izrādījās, ka cerētais virzienu akreditācijas izmaksu samazinājums ne tuvu nav tāds, kā tika solīts, – studiju virzienu akreditācijas procesa izmaksas pārsniedza trīs miljonus eiro.

Lai labāk saprastu problēmas būtību, nepieciešama neliela atkāpe. Augstskolas, līdzīgi kā jebkuras citas iestādes, budžets veidojas no vairākām nosacītām daļām. Latvijas augstskolu gadījumā pārliecinoši lielākā izmaksu daļa ir kārtējie izdevumi, kas saistīti ar šo iestāžu uzturēšanu, attīstībai atstājot visai nedaudz. Skaidrs, ka vispirms tiek segti izdevumi darbinieku algām, apkurei, apgaismošanai utt., un tad, ja nauda vēl palikusi, var iekārtot un aprīkot jaunas auditorijas, finansēt pasniedzēju tālāko apmācību, pirkt jaunas grāmatas bibliotēkai vai darīt citu ko nepieciešamu, lai tiktu līdzi ļoti dinamiskajai augstākās izglītības attīstībai pasaulē.

Līdz ar to pat neliels attīstības izdevumu samazinājums būtiski kavēs augstākās izglītības attīstību un mazinās tās konkurētspēju. Mums kaimiņos Lietuvā akreditāciju finansē no valsts budžeta, bet pat viņi ir sapratuši, ka programmu akreditācija ir pārāk dārga, un ievieš studiju virzienu akreditāciju.

Latvijas augstskolu gadījumā vairāk nekā trīs miljoni eiro akreditācijas procesam, kā arī izdevumi ekspertu ceļošanai un dzīvošanai, izdevumi dokumentācijas sagatavošanai un tulkošanai un vēl citi ar akreditāciju saistītie tēriņi būtu jāsedz tieši no augstskolu attīstības izdevumiem. Šī iemesla dēļ 2015. gada diskusijas bija samērā smagas un beidzās ar sava veida kompromisu – paredzēt, ka augstskolas var studiju virzienu vērtēšanai uzaicināt arī citas aģentūras, kas ir reģistrētas Eiropas augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas aģentūru reģistrā. Konkurence ir cenas ierobežojošs faktors jebkurā – arī šādā – "aģentūru tirgū".

Nepieciešami bija grozījumi vienā Augstskolu likuma pantā, un pēc divu gadu čakla darba ministrijas ierēdņiem izdevās tos sagatavot, klāt pievienojot vēl otru, arī pavisam loģisku un vienkāršu punktu, kas paredzēja, ka par jaunu studiju virzienu atvēršanu lemj un tātad arī uzņemas atbildību un finansē to augstskolas dibinātājs.

Lappusi garais likumprojekts tika saskaņots atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai. Tā pavaddokumentos pamatoti bija rakstīts, ka ne administratīvās izmaksas, ne budžetu tas neskar, bet administratīvo slogu tas samazina, un ar kabineta lēmumu likumprojekts tika virzīts iesniegšanai Saeimā. Saeima pirmajā lasījumā likumprojektu atbalstīja, un atlika to tikai virzīt parastajā kārtībā pārējos divos lasījumos. Nezinu, ko ministri domātu, ja redzētu, par ko viņu atbalstītais dokuments ir pārvērties! Pēdējās priekšlikumu otrajam lasījumam iesniegšanas dienas vēlā pēcpusdienā pēkšņi parādījās Izglītības un zinātnes ministrijas priekšlikums papildināt lappusi garo projektu vēl ar piecpadsmit lappusēm.

Šis "papildinājums" paredzēja atgriešanos pie vecās, savulaik jau izbrāķētās, programmu akreditācijas sistēmas. Skaidrs, ka šāda ideja nebūtu Ministru kabinetam tik viegli tikusi cauri, jau tāpēc vien, ka līdz pat šim brīdim nav informācijas, vai ministrijas ierēdņi kaut vai aptuveni ir centušies aprēķināt projekta izmaksas un kas no tā iznācis. Skatoties uz iepriekš pieminēto cenrādi, ir skaidrs, ka šī projekta izmaksas noteikti pārsniegs desmit miljonus eiro.

Kas attiecas uz administratīvo slogu, tad, pieņemot, ka katrai programmai, kā tas bija vecajā sistēmā, atkal būs jāsagatavo kādus piecus, sešus centimetrus bieza dokumentu paka, mazliet ar humoru var aprēķināt, ka kopējais administratīvais slogs būs divdesmit stāvu mājas augstumā un nu nekādi neatbilst sākotnēji projekta anotācijā ierakstītajam. Tas, ka kaut ko var iesniegt elektroniski, te neglābs situāciju, jo administratīvās darbības, rakstīšana, formēšana, tulkošana būs jāveic tik un tā.

Paldies Saeimas deputātiem, kas to visu nobremzēja! Šeit gan jāpiebilst, ka mazliet histēriskā ministrijas ierēdņu reakcija uz to, ka deputāti iebalsojuši haosu, varbūt īsti nebija vietā. Haosu drīzāk varēja radīt minētais piecpadsmit lappušu projekts, neargumentēti raustot augstākās izglītības sistēmu turp atpakaļ starp dažādiem akreditācijas veidiem. Uz to, projekts nav līdz galam sagatavots un ir nepārdomāts, iepriekš un vairākkārtīgi norādīja gan Rektoru padome, gan Augstākās izglītības padome, gan citas organizācijas.

Vēl ir tikai divi jautājumi: kam tas viss un ko darīt tālāk? Attiecībā uz pirmo jautājuma daļu varu vien izteikt minējumu. Retorika no ministrijas puses par sliktajām programmām vai augstskolām, kas jāslēdz, un par to, ka tam ir vajadzīga programmu akreditācija, neiztur kritiku, jo šādām situācijām ir paredzēta ārkārtas akreditācijas kārtība, kas jau ir likumā. Tas pats attiecas arī uz mazajām, it kā problemātiskajām programmām. Šeit risinājums ir vēl vienkāršāks un vispārējās izglītības sistēmā jau tiek lietots, nosakot minimālo skolēnu vai studentu skaitu programmā, kad ir iespējams pretendēt uz valsts finansējumu.

Bet ir jāņem vērā, ka esam priekšvēlēšanu periodā un viss šajā laikā notiekošais politikā, tai skaitā arī augstākās izglītības politikā, ir jāaplūko caur šo prizmu. Viens aspekts šeit ir pamanāmība publiskajā telpā. Nav pat tik svarīgi, ko tu dari, svarīgi, ka tevi redz un par tavu darbību runā. Būs, kas piekritīs, būs, kas iebildīs, bet kaut kāds procents reitingā būs. Ja būtu klusums, reitingā būtu nulle! Otrs aspekts ir pragmatiskāks. Skaidrs, ka pēc vēlēšanām būs pārgrupēšanās dažādos amatos. Šāds desmit miljonu daudzgadu projekts nav augstākās izglītības sistēmas interesēs, bet konkrētu amatu pretendentu interesēs tas varētu būt. Laiks parādīs, kurš kurā krēslā pēc vēlēšanām iesēdīsies vai vismaz mēģinās to darīt.

Tik tālu par to, kas bijis, bet loģiskākais risinājums nākotnei ir spert soli uz priekšu, nevis kāpties atpakaļ. Faktiski šo priekšlikumu Rektoru padome izteica jau februārī, aicinot pāriet uz visu augstākās izglītības iestāžu periodisku akreditāciju, kas ir līdzīga tendencei tam, kā notiek citās valstīs. Pašreizējā faktiski beztermiņa augstskolu akreditācija jāaizstāj ar regulāru visu augstskolu novērtēšanu un akreditāciju, lai uzsvērtu kvalitātes nodrošināšanu, jo tikai tā varēsim veicināt augstskolu atbildību un visas sistēmas attīstību Latvijā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!