Šai frāzei pievērsu uzmanību ne tikai tādēļ, ka nodarbinātības jautājumi ir galvenā tēma Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) darbā, bet arī tāpēc, ka tieši šobrīd NVA vadībā tiek realizēts projekts "Atbalsts ilgākam darba mūžam", kur NVA partneri ir Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Un tieši šajā ziņā mani gluži vai personiski aizskāra cienījamā eksperta paustais viedoklis: it kā mums būtu "jānoraksta" kāda konkrēta paaudze, jo tā vienkārši nespēj tikt līdzi laikam.
Manuprāt, ir tieši pretēji – runājot par nodarbinātības un darba tirgus jautājumiem kontekstā ar 50 gadu slieksni sasniegušiem un vecākiem cilvēkiem, ir jāvērtē nevis problēmas, bet iespējas. Turklāt gan objektīvā (tātad – valsts mērogā), gan subjektīvā un tīri personiskā līmenī.
Pirmkārt, nav noslēpums, ka Latvija, tāpat kā citas Eiropas valstis, vienkāršoti izsakoties, noveco. Un pavisam drīz (ja vien, protams, negribam iet pastiprinātas imigrācijas ceļu) ievērojama daļa potenciālo darbinieku būs tieši šajā vecuma kategorijā – tātad: mums jābūt šādai situācijai gataviem, jau iepriekš domājot, kā piecdesmitgadnieku un vecākai paaudzei ilgāk noturēties darba tirgū. Sabiedrībai novecojot, neizbēgami palielināsies arī gados vecāku darbinieku īpatsvars, kuru vēlmes, iespējas un vajadzības būs jāņem vērā uz nākotni orientētam darba devējam.
Tātad ir jābūt mehānismiem un sistēmai, kura nodrošinātu, no vienas puses, iespējas brieduma gadu cilvēkiem aktīvi piedalīties darba tirgū, bet, no otras, arī uzņēmēji būtu ieinteresēti līdzdarboties – gan atbilstošas darba vides radīšanā, gan motivējot savus darbiniekus mūžizglītībai, gan nebaidoties pieņemt darbā cilvēkus, kuri pārsnieguši 50 gadu slieksni.
Otrkārt, tāpat nav noslēpums, ka daļa risku saistās ar iepriekš iegūtās izglītības "modernumu", proti, sekošanu mūsdienu iespējām gan tehnoloģiskā, gan, protams, modernās pieejas ziņā. Tātad: tās ir iespējas mūžizglītībai un pārkvalifikācijai. Un, visbeidzot, jau subjektīvā līmenī – sabiedrības attieksmes un paša cilvēka pārliecības jautājums. Kā palīdzēt pārvarēt psiholoģisko barjeru un dot pārliecību par saviem spēkiem – gan brīdī, kad darbs zaudēts un nepieciešams atgriezties darba tirgū, gan tad, kad jāiet līdzi laikam, apgūstot ko jaunu, iepriekš nebijušu un brīžiem pat, subjektīvi domājot, "draudīgu".
Protams, tieši nodarbinātības jautājumi ir vieni no svarīgākajiem tiem cilvēkiem, kuri sasnieguši brieduma gadus. Tāpēc, ja gribam nodrošināt šī vecuma cilvēku pilnvērtīgu dalību darba tirgū, gribam viņiem sniegt arī valstisku atbalstu un palīdzēt gan saglabāt darbavietu, gan atgriezt viņus apritē darba zaudēšanas gadījumā, mums ir jāapzinās ne tikai iespējas, bet arī potenciālie riski. Nenoliedzami, šī vecuma cilvēki bieži vien ir pakļauti lielākam bezdarba riskam nekā gados jaunākie kolēģi.
To liecina arī statistika – saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) datiem bezdarbnieku vecumā virs 50 gadiem īpatsvars reģistrēto bezdarbnieku kopskaitā decembra sākumā bija 38,7% (23 838). Cilvēkiem vecumā virs 50 gadiem pēc darba zaudēšanas ir grūtāk atgriezties darba tirgū nekā gados jaunākiem darba meklētājiem: ja reģistrēto jauniešu bezdarbnieku vidējais bezdarba periods šoruden bija 3,3 mēneši, tad bezdarbnieku vecumā virs 50 gadiem – 9,8 mēneši. Vidējais bezdarba periods NVA reģistrētajiem bezdarbniekiem kopumā – 6,8 mēneši.
Taču statistikas dati gan parāda "skaitlisko ainu", taču neparāda iemeslus un risinājuma virzienus. Vispirms un galvenokārt ir jāapzinās cēloņi šiem statistikas rādītājiem. Tad jāsaprot risinājuma varianti un iespējas šos skaitļus mainīt – gan valstiskā līmenī, gan tīri personiskā – katram cilvēkam pašam savā dzīvē. Programmas "Atbalsts ilgākam darba mūžam" ietvaros speciālistu diskusijās esam definējuši trīs galvenos objektīvos riska faktorus: kvalifikācija (tātad iespēja mācīties un celt savu atbilstību mūsdienu darba tirgum), veselība (apzināties, ka, palielinoties vecumam, palielinās arī ar veselības jautājumiem saistītie riski), darba vide (jādomā par citām darba formām, iespējām un darba vides sakārtošanu).
Taču ne mazāk svarīgs ir arī cilvēku domāšanas veids un motivācija: ir jābūt tā, ka gadījumā, ja cilvēks vēlas strādāt, ir jābūt iespējām to darīt. Galvenie psiholoģiskie riski šeit saistīti ar grūtībām atgriezties darba tirgū, ja kāda iemesla dēļ darbs iepriekš zaudēts, kā arī ar psiholoģisko barjeru atgriezties – bieži vien citā darbā vai citā amatā. Tādēļ ne mazāk svarīgi par tīri, teiksim tā, tehniskiem pasākumiem ir arī attieksmes maiņas jautājumi. Gan no sabiedrības puses, gan pašu šī vecuma cilvēku apziņā.
Ir jāsaprot, ka mainīties līdzi laikam, iegūt papildu izglītību un kvalifikāciju ir svarīgi pašam cilvēkam. Nedrīkst baidīties mainīties, jo pārmaiņas nozīmēs ne tikai iespējas ilgākam darba mūžam, bet arī dinamiku dzīvē, socializāciju un sociālo prasmju uzturēšanu, kas kļūst sevišķi svarīgi, palielinoties gadu skaitam. Tas ir tikpat būtiski, cik gūt ienākumus no sava darba un nodrošināt pilnvērtīgu dzīvi personiski un sabiedrībā, tostarp – kopējo dzīves līmeni, kultūras pasākumu apmeklēšanu, ceļojumus utt. "Atbalsts ilgākam darba mūžam" ir programma, kas domāta tieši šim mērķim: pirmkārt, definēt riskus, veicot atbilstošus pētījumus un ekspertu diskusijas.
Otrkārt, novērtēt iespējas, "savest kopā" darba devējus un darba ņēmējus, atrodot vietu arī valsts un pašvaldību atbalstam un sadarbībai. Un, treškārt, dot motivāciju, parādīt ceļu un sniegt atbalstu šīs vecuma grupas cilvēkiem. Svarīgi ir sadarboties, lai kopīgiem spēkiem risinātu brieduma gadu cilvēku nodarbinātības jautājumus, nodrošinot gan viņu ilgāku darba mūžu, gan iespējas atrast darbu, ja tas tomēr ticis pazaudēts. Un iespējas ir! Atliek ieinteresēt sadarbībai un motivēt darbībai.