Foto: Pixabay
Desmitgade pēc globālās finanšu krīzes ir bijusi, maigi izsakoties, juceklīga. Tiesa, nekāds milzu karš nav izcēlies, un mēs esam vairāk vai mazāk izvairījušies no Lielās depresijas laikā pieļautajām kļūdām, kas 20. gadsimta 30. gados noveda pie lielāka protekcionisma, banku sabrukuma, bargiem taupības pasākumiem un deflācijas tendences. Taču spriedzes atjaunošanās tirgū norāda uz to, ka šie riski ir ne tik daudz izskausti, kā vienkārši apslēpti.

Savā ziņā stāsts par 2008. gada finanšu krīzi sākās tad, kad uz Otrā pasaules kara radītajām drupām tika izveidota jauna pasaules kārtība. Tādas iniciatīvas kā Bretonvudsas institūcijas (Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF)), Māršala plāns un Eiropas Ekonomiskā kopiena palīdzēja atjaunot ievērojamu pasaules ekonomikas daļu. Neraugoties uz Auksto karu (vai, iespējams, tieši tā dēļ), tās arī atsāka globalizācijas procesu, ko Otrais pasaules karš bija apstādinājis.

Šis globalizācijas process tika pārtraukts 20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā līdz ar Vjetnamas karu, ASV dolāra konvertējamības zeltā atcelšanu, 1973. gada naftas cenu šoku un lielo stagflāciju. Taču pēc tam Amerikas Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste piedzīvoja zināmu konservatīvu revolūciju un neoliberālas ekonomikas politikas atdzimšanu, kas iekļāva plašu noteikumu atcelšanu, tirdzniecības liberalizāciju un vēl nepieredzētu kapitāla konta atvērtību.

Lai gan šī globalizācijas procesa jaunā forma palīdzēja veicināt izaugsmi un attīstību, tā iespaids bija nevienmērīgs un tā atnestās finansiālās un ekonomiskās pārmaiņas bija straujākas nekā tiesiskā un ētiskā pielāgošanās. Nezinot mēra, pakļauti tikai virspusējai uzraudzībai un vājam regulējumam, tika izmantoti ļoti lielas sekas atstājoši, novatoriski finanšu instrumenti. Līdz ar to finanšu pasaule galu galā kļuva par pasaules ekonomikas saimnieku, nevis tās kalpu.

Ņemot to visu vērā, krīze bija dziļa un tālejoša, un, lai gan pašreiz piedzīvojam pastiprinātu ekonomikas atgūšanos, krīzes saprotamā kārtā nestais, taču ārkārtīgi postošais uzticības trūkums finanšu sistēmai tā arī nav pārvarēts. To uzskatāmi ir izgaismojušas politiskās norises ASV un Eiropā. ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija turpina uzspiest "Amerika pirmā" politisko pieeju, kuras visnesenākais piemērs ir lielu tarifu piemērošana tērauda un alumīnija importam. Līdzīgu negatīvu reakciju atspoguļo Apvienotās Karalistes balsojums par "Brexit". Savukārt valsts vadītais kapitālisms Ķīnas ekonomikai nodrošina pats savus aizsardzības pasākumus.

Taču jaunu konkurences un tirdzniecības ierobežošanas modeļu novešana galējībās nekādi nepalīdz atjaunot uzticību. Tā vietā ir nepieciešams no jauna iegūt kontroli pār finanšu sektoru, lai nodrošinātos, ka tas kalpo ekonomikai, nevis otrādi, īstenojot virkni mērķu, kuru sasniegšanu atbalsta visa pasaule, – sākot ar tiem, kas tika noteikti trīs nozīmīgās konferencēs 2015. gadā.

Trešajā starptautiskajā konferencē par attīstības finansējuma jautājumiem, kas notika Adisabebā, Etiopijā, dalībnieki izvirzīja ekonomiskās, sociālās un vides aizsardzības prioritātes, kurām pakārtoti vajadzētu pielīdzināt arī finanšu plūsmu un ilgtspējīgas attīstības politiku. Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ilgtspējīgas attīstības samitā Ņujorkā ANO dalībvalstis formāli pieņēma ambiciozu jaunu globālo dienas kārtību. Un ANO klimata pārmaiņu konferencē (COP21) Parīzē valstis vienojās ierobežot globālo sasilšanu krietni zem 2ºC salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu.

Šo mērķu noteikšana bija nozīmīgs pirmais solis. Taču, ja pasaule nopietni domā par šo kopējo mērķu sasniegšanu, ir jāievieš arī kāds efektīvs to finansēšanas mehānisms, ko atbalsta labi veidots regulējums, kas rada pareizos stimulus. Un, tā kā kapitāla virzība turpina būt nepareiza, jāsecina, ka līdz šim pasaule šajā frontē nebūt nav veikusi pietiekamu progresu.

Iesaistītajām pusēm uz uzņēmējdarbību un investīciju stratēģijām ir jāparaugās ilgtermiņā. Finanšu sektoram ir jākļūst patiesi noderīgam, sabalansējot virzību pretī pieņemtajiem mērķiem (saskaņā ar pašreizējiem globālajiem mērķiem) ar nepieciešamību radīt pietiekamu finansiālo atdevi, lai nodrošinātu, ka progress ir ilgtspējīgs. Mums ir jāturpina par to runāt un jāturpina to darīt. Citu iespēju nav.

Dažās pasaules malās apņēmība īstenot globālos mērķus līdz šim ir bijusi pārāk vāja. ASV un Parīzes klimata vienošanās gadījumā tā vispār ir tiešā veidā pārtraukta. Taču, lai gūtu panākumus, pie darba ir jāķeras visiem. Tas iekļauj arī daudzpusējos aizdevējus, kuriem ir jāpārskata vecie instrumenti un strauji jāattīsta jauni, lai mobilizētu privātā sektora kapitālu. Privātajam sektoram savukārt ir jābūt atvērtam jaunai pieejai attiecībā uz publisko–privāto partnerību. Vienkārši simboliska pārmaiņu atbalstīšana, vienlaikus turoties pie novecojušiem darba modeļiem, nekādu labumu nenesīs.

Plašāk skatoties, mums ir jāstrādā, lai nodrošinātu, ka tehnoloģiju atnestās priekšrocības ir pieejamas visiem. Šā mērķa labad vajadzētu sekot SVF pirmā izpilddirektora vietnieka Deivida Liptona padomam un raudzīties tālāk par iecienīto "OHIO" pieeju, kas koncentrējas uz "savas mājas sakārtošanu", un ķerties pie vairāk darbietilpīgās Kalifornijas – jeb "CA" – "kolektīvās rīcības" stratēģijas.

Ceļš, kas mums ir priekšā, nebūs viegls. Taču tas nav nekāds iegansts grimt apātijā. Mums kā investoriem, patērētājiem, vēlētājiem un pilsoņiem ir jāpaceļ savas balsis, lai tās tiktu sadzirdētas, un jāparūpējas, ka finanses tiek izmantotas, lai veicinātu kopējās vērtības un kopējo labumu. Tikai tad mēs spēsim ko vairāk, kā vienkārši izvairīties no vēl kādas postošas krīzes, un uzbūvēt labāku nākotni.

* Bertrāns Badrē, kādreizējais Pasaules Bankas izpilddirektors, ir "Blue like an Orange Sustainable Capital" izpilddirektors un dibinātājs un darba "Can Finance Save the World?" autors.


Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!