Bet kā ir patiesībā? Vai ir īstenots princips: viena taisnība – viens likums visiem?
Pirms neilga laika mans paziņa, Atmodas laika cīņu biedrs Agris Jaunkļaviņš, bijušais Augstākās padomes deputāts, Tukuma rajona padomes priekšsēdētājs, tika sodīts par to, ka, likvidējot rajonu pašvaldību, no darba atlaistajiem darbiniekiem kompensācijas izmaksāja saskaņā ar tiem likumiem, kuri bija spēkā pirms krīzes, algu, pabalstu samazināšanas. Jaundibinātā Tukuma novada vadība vērsās tiesā un pieprasīja, lai A. Jaunkļaviņš atmaksā pašvaldībai nodarītos zaudējumus. Salīdzinoši īsā laikā visas tiesu instances nosprieda, ka A. Jaunkļaviņš ir vainīgs, ka viņam pašvaldībai jāatmaksā prasītā summa – vairāk nekā 30 000 eiro.
Pirmajā brīdī varētu domāt – mūsu tiesu sistēma darbojas lieliski. Valsts amatpersona kļūdījās, pārkāpa likumu, saņēma sodu.
Bet kā citos gadījumos? Vai vienmēr tiesībsargu reakcija ir tikpat zibenīga un principiāla?
Rau, ik pa laikam televīzijā var redzēt, kā vīri melnās maskās aiztur kādu zagšanā, korupcijā apsūdzētu personu. Pēc tam pavīd ziņas par noziedzīgām darbībām milzīgos apjomos. Bet kas tālāk? Klusums vai gadiem ilgi tiesu procesi! Piemēri visiem labi zināmi: A. Lembergs, "Latvenergo", Rīgas autobusu lieta, V. Vaškevičs, U. Magonis...
Tātad vienā gadījumā mūsu justīcija visu paveic gandrīz zibenīgi, bet citos gadījumos mokās, neko nespēj nospriest. Bieži vien ar skaļu pompu aizturētie mahinatori jau pēc brīža paceltu galvu un smaidu uz lūpām pamet tiesu zāli, aizmūk vai mierīgi aizbrauc uz ārzemēm – un vēl piedraud saukt pie atbildības tos, kuri viņus "apvainojuši".
Kāpēc tik atšķirīga attieksme pret likumsargu tīklos iekļuvušām personām? Domāju, atbilde neprasa ilgu domāšanu – pirmkārt, visu nosaka politiskā ietekme. Rau, Tukumā pie varas nāca A. Jaunkļaviņa politiskie oponenti, ar tiem viņš bija karojis kopš seniem Atmodas laikiem, tie nesaudzēja viņu, veikli izmantoja viņa kļūdas un noslēdza rēķinus.
Pavisam citādi jūtas tie tiesībsargu "klienti", kurus piesedz Saeimas vai vismaz pašvaldības jumts.
Otrs svarīgākais faktors, kas ietekmē Temīdas uzvedību, ir nauda. Diemžēl visa pašreizējā tiesu sistēma būvēta tā, lai formāli izskatītos, ka iedibināta pilnīga vienlīdzība, bet dzīvē ir pavisam citādi. Bieži vien taisnība cieš sakāvi, bet triumfē ļaunums, ko aizstāv nauda. Ne velti tiek runāts par kaut kādu neredzamu spēku, kas patiesībā esot daudz varenāks par deputātiem, ministriem, ierēdņiem, tiesnešiem. Nauda ir tā neredzamā, klusā, nepielūdzamā vara, kas reālo dzīvi ietekmē daudz spēcīgāk nekā tās institūcijas un tie cilvēki, kuri it kā izvirza apsūdzības, izmeklē lietas, sēdina uz tiesas sola, raksta spriedumus.
To lieliski apstiprina arī A. Jaunkļaviņa piedzīvojumi Latvijas tiesās. Viņa tiesāšanās procesā viens reģiona tiesas sastāvs lēma par labu viņam, bet otrs sastāvs pēc prokurora protesta nosprieda, ka A. Jaunkļaviņš tomēr esot vainīgs un sodāms. Šie divi dažādie spriedumi liek domāt, ka situācija nebija tik skaidra, ka svaru kausi varēja nosvērties gan vienā, gan otrā virzienā. Gala spriedums, iespējams, būtu pavisam citāds, ja A. Jaunkļaviņš būtu spējis noalgot kompetentāku advokātu. Bet viņš tādas aizstāvības algošanai nespēja sakasīt vajadzīgos līdzekļus. Iespējams, tāpēc cieta sakāvi. Tas apstiprina teikto – jau pašos tiesvedības pamatos ielikta ideja, ka naudai ir svarīga, pat izšķiroša loma tiesas procesā.
Rezultāti ir tādi, ka pašlaik Latvijā turīgi ļaudis faktiski ir atbrīvoti no atbildības likuma priekšā. Šī situācija sabiedrisko dzīvi ietekmē graujoši. Plaukst tiesiskais nihilisms, neticība tiesu varai, nicinājums pret valsti kopumā. Šādos apstākļos lieliski jūtas dažāda veida noziedznieki, it īpaši korumpanti. Ne velti Latvija tiek uzskatīta par vienu no korumpētākajām valstīm Eiropā.
Raugoties uz to, kas notiek mūsu valsts tiesiskajā jomā, jāsecina, ka galvenais ir tikt pie naudas – vienalga kādā veidā, kādiem paņēmieniem. Kaut vai noziedzīgiem. Ja tev būs nauda, tev vienmēr būs taisnība.
Arī tad, ja tu būsi zadzis, ņēmis kukuļus. Ja tev uzliks roku dzelžus, tu noalgosi advokātu biroju, tas aizstāvēs tevi un atradīs veidu, kā tevi atbrīvot. Ja ne citādi, tad kaut vai iemaksājot pusmiljonu drošības naudas. Pēc tam tu brauksi uz ārzemēm ārstēties, varēsi sūtīt tiesām izziņas, ka esi smagi slims, nevari ierasties Latvijā. Klusībā smīnēsi un teiksi, lai visi tie... okšķeri, tiesneši iet bekot. Tu varēsi piekliegt radio, televīziju, ka esi upuris, nevis noziedznieks.
Tu varēsi algot žurnālistus, kas tavā vārdā sacerēs rakstiņus, kuros apriesi katru, kas tevi kritizējis. Ja tev būs iekrāti miljoni, tu varēsi uzturēt laikrakstus, radio, publicēt grāmatas, uzņemt filmas par to, kā "nelietīgie okšķeri" tevi vajā un pazemo. Ja tev būs ne tikai nauda, bet ļoti liela nauda, tu varēsi dibināt, pirkt partijas un taisīt likumus, kas ierobežo izmeklētāju iespējas atklāt un pierādīt tavus noziegumus, sēdināt tevi uz apsūdzēto sola. Tu varēsi sponsorēt sporta komandas, dziedoņus un balerīnas, kas tev bučos roku un tevi dēvēs par dižu pilsētas saimnieku. Un, ja tomēr lieta nonāks līdz tiesai, tu varēsi algot veiklākos advokātus, kas tiesnešus un prokurorus tīs ap pirkstu, visu procesu novilcinās tik ilgi, ka tas izčākstēs un zaudēs jēgu.
Galu galā tu varēsi sākt savu uzbrukumu visiem tiem, kuri mēģinājuši tevi saukt pie atbildības, varēsi rakstīt sūdzības Eiropai, prasīt kompensācijas, un, ļoti iespējams, tie, kurus tu jau daudzkārt esi apzadzis, vēlreiz dabūs tev maksāt. Tāpēc, ja zodz, korumpējies, tad lielos apjomos, miljonos! Un lai nedod Dievs būt nabagam – sīkam ierēdnim, mediķim, skolotājam! Tad tev nevienā tiesā nav ko darīt pat tad, ja tev simtkārt lielāka taisnība nekā tavam oponentam.
Par to pārliecinājos arī es. Savulaik, tiesādamies ar A. Šķēli par goda un cieņas jautājumiem, nevienā tiesu instancē, nevienā tiesas sēdē nepiedzīvoju tādu brīnumu kā man labvēlīgu spriedumu. Visas tiesu instances pasludināja, ka, rakstot par A. Šķēles apšaubāmajiem darījumiem privatizācijā, esmu apvainojis cienījamu goda vīru. Vienīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesa sprieda citādi, pasludinot, ka nav bijusi nodrošināta taisnīga tiesas spriešana.
Pēc tam neviens Latvijas tiesnesis, kas bija atbildīgs par netaisnīgo tiesas procesu, nekādu sodu nesaņēma.
A. Jaunkļaviņš līdz Eiropai netika. Bet viņa galvenā kļūda laikam bija tā, ka viņš dzīvoja ar klapēm uz acīm un neredzēja, ka valsts, kuras veidošanā pats piedalījās, nav gluži tāda, kādu viņš gribēja to redzēt. Viņa "noziegums" bija tas, ka saviem darbiniekiem izmaksāja lielākus pabalstus, nekā jaunie likumi pieļāva, turklāt daļu pašvaldībai "noblēdītās" naudas iemaksāja valsts budžetā. Bet atšķirībā no daudziem citiem patiesiem valsts izzadzējiem savā kabatā neiebāza ne latu. Acīmredzot šis godīgums bija liela kļūda, jo viņam pietrūka naudas spicu advokātu algošanai, aizstāvības rakstiņu publicēšanai presē. Un kāds ir rezultāts? Viņu notiesāja. Bet naudīgos, miljonus izzagušos Temīdas "klientus", kā zināms, pārstāv slaveni advokātu kantori, pat vairāki attiecīgās jomas "speci", un viņi spļauj virsū visām apsūdzībām.
Tagad A. Jaunkļaviņš var vienīgi rakstīt vēstules dažādām valsts institūcijām, paužot izbrīnu par to, ka viņam piespriests atmaksāt pat tās summas, kas nonākušas valsts budžetā. Kā atbildi saņem paziņojumu – ja reiz mūsu "taisnīgā, godīgā" tiesa tā nospriedusi, tad nekas nav maināms...
Tā, lūk, klājas tiem, kas nesaprot, kāda kārtība valda mūsu "tiesiskajā valstī"!
Nav šaubu par to, ka nauda vienmēr būs nozīmīgs faktors visās dzīves jomās. Arī advokātam jebkurā tiesas procesā būs svarīga loma. Bet vai nauda var valdīt tik nekaunīgi, tik ciniski kā mūsu valstī? Man nav ne mazāko šaubu, ka, ļaujot valdīt naudai, nevis taisnībai, ir bezjēdzīgi runāt par demokrātiju, tiesiskumu. Ja pilsonis redz, ka par naudu var atpirkties no atbildības pat par smagiem noziegumiem, sākas sabiedrības degradācija. Šāda situācija ir smags pazemojums, pļauka katram, kas dzīvo saskaņā ar likumu un tic taisnībai.
Ja vieni ar savu naudas kuli var iet caur tiesām kā nazis cauri sviestam, bet otri tiek bargi sodīti par salīdzinoši mazsvarīgiem pārkāpumiem, tad mūsu sabiedrība tiesiskuma, vienlīdzības, taisnības jomā nav tikusi tālāk par to laiku, kad valdīja sirpis un āmurs. Atšķirība vien tā, ka tagad cinisks naudas maiss, oligarhs savas varas, neierobežotas patvaļas sargāšanai izmanto smalkākas, viltīgākas metodes nekā tas tirāns, kas valdīja, sēdēdams "partkoma" sekretāra krēslā.
Lai naudas ciniskajai valdīšanai izsistu pamatus zem kājām, vajadzīgas radikālas pārmaiņas visos noziedzības apkarošanas posmos. Pirmkārt tajos likumos, kas regulē prokuroru, policistu, izmeklētāju darbu. Kā liecina daudzi fakti, arī sāga par "Rīdzenes" sarunām, šajā justīcijas posmā ir milzums dīvainību, kas kavē patiesības skaidrošanu. Varas sistēmai bīstamākos censoņus var aizrotēt, padzīt no darba kā J. Jurašu, J. Strīķi. Pēc tam nav grūti visu viņu veikumu paslaucīt zem tepiķa ar ērto vēstījumu – trūkst pierādījumu. Korumpanti var atviegloti uzelpot un turpināt iesākto biznesu.
Vajadzīgas pārmaiņas arī tiesu un tiesnešu darbā. Par to runāts bieži, pausti daudzi saprātīgi priekšlikumi. Taču nav jūtams, ka būtu vēlme tos īstenot.
Lai sāktos pārmaiņas, acīmredzot vajadzīgi deputāti, Saeima, kas apzinās tiesiskuma dziļāko jēgu.
Tagad aizturēts I. Rimšēvičs. It kā varētu gavilēt – KNAB nebaidās ķerties pat pie spicākajiem kungiem! Priecāties varētu arī par to, ka valdības vadītājs, finanšu ministre, pat Valsts prezidents varen stingri pieprasa, lai I. Rimšēvičs atkāpjas no amata. Taču uzreiz rodas jautājums – kāpēc tāda pati principialitāte netiek pausta citos gadījumos? Kāpēc šis prasīgums nebija manāms, kad vajadzēja atbalstīt parlamenta komisiju, kas izmeklēja "Rīdzenes" sarunas? Kā prasīgā finanšu ministre var pārstāvēt partiju, kuras līderis vairākas dienas nedēļā pavada uz apsūdzēto sola? Kur bija šo politiķu principialitāte, kad viņu pārstāvētā partija par premjeru virzīja smagos noziegumos apsūdzētu personu? Kāpēc tolaik viņi nedomāja par valsts prestižu? Vai I. Rimšēviča aizturēšana nav kārtējais teātris, tāds savdabīgs "Jaunkļaviņa gadījums", kad vajag no ceļa novākt nevēlamu personu un KNAB sarīko šovu?
Tādi jautājumi neradīsies vienīgi tad, ja patiešām Latvijā sāks valdīt labi zināmais likums: viena taisnība – viens likums visiem, bet ne tikai tiem, kuru rokās nauda.
Drīz būs pagājuši 27 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, gatavojamies svinēt valsts dibināšanas simtgadi. Valsts nevar garantēt, lai visi saņemtu algas un pensijas kā Eiropā. Bet kāpēc gan nevarētu panākt, ka visi justos vienlīdz droši, aizstāvēti, vienlīdzīgi likuma priekšā? Kāpēc nevarētu panākt, lai lielākā, nevis tikai mazākā sabiedrības daļa tic tiesu varas godīgumam?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
