Problēma ir aktuāla, un tai pastiprinātu uzmanību pievērsa arī Latvijas Republikas tiesībsargs, š. g. 8. februārī sasaucot speciālistu konferenci, lai atrastu pēc iespējas labāku risinājumu šādu gadījumu izskaušanai.
Kā liecina līdzšinējā prakse, visbiežāk neparedzēta līdzekļu piedziņa notiek parādnieka kļūdainas rīcības vai, pareizāk sakot, rīcības trūkuma dēļ. Parādniekam vienkārši ir jāierodas pie tiesu izpildītāja un jāsniedz informācija par naudas līdzekļiem, uz kuriem nevar vērst piedziņu. Tiesu izpildītāja rīcībā šādas informācijas nav, un tieši tāpēc ar likumu ir noteikts parādnieka pienākums informēt tiesu izpildītāju par savu mantisko stāvokli.
Nesadarbošanās, nevēlēšanās tikties ar tiesu izpildītāju, kauns par neizpildītām parādsaistībām vai gluži vienkārši cilvēciskas bailes visai bieži nodara vislielāko kaitējumu. Ja parādnieks neinformē tiesu izpildītāju par atsevišķi nodalāmiem līdzekļiem, uz kuriem nevar tikt vērsta piedziņa, tad tā tiek vērsta uz visu naudas summu, kas ir kontā.
Tiesu izpildītājs, iesniedzot rīkojumu kredītiestādēm, nevar zināt, kādas summas ienāk personas kontā. Tāpēc atbilstoši likumam pašam parādniekam ir jāvēršas pie tiesu izpildītāja un dokumentāli jāpierāda savs faktiskais finansiālais stāvoklis. Piemēram, ja parādnieks saņem kādu no Civilprocesa likuma 596. pantā minētajām summām – atlaišanas pabalstu, kādu no valsts sociālo pabalstu veidiem, uzturlīdzekļus un citas summas, uz kurām nevar vērst piedziņu –, viņam par to ir jāpaziņo tiesu izpildītājam, jo tiesu izpildītājs nevienā reģistrā pats nevar redzēt šādu informāciju.
Daudz lielāku drošību un iespējas ātrāk nokārtot savas parādsaistības parādnieks iegūst, ja tiesas nolēmuma izpildes laikā sadarbojas ar tiesu izpildītāju, tostarp:
- sniedz patiesu un pilnīgu informāciju par savu mantisko stāvokli un darbavietu;
- informē tiesu izpildītāju par summām, uz kurām nevar vērst piedziņu;
- ir sasniedzams un paziņo par darbavietas vai dzīvesvietas maiņu;
- informē par papildu ienākumu avotiem.
Civilprocesa likuma 552. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka parādnieks pēc uzaicinājuma ierodas pie tiesu izpildītāja un sniedz paskaidrojumus par savu mantisko stāvokli, darbavietu, kā arī informē par summām, uz kurām nevar vērst piedziņu (596. pants).
Tiesu izpildītāji ir valsts amatpersonas, kas nodrošina tikai un vienīgi tiesas lēmumu izpildi. Viņu uzdevums ir panākt, lai tiesas lēmums tiktu izpildīts un parāds tiktu atgriezts aizdevējam tādā apmērā, kā to ir noteikusi tiesa. Dažkārt to nepieciešams darīt arī ar piespiedu metodēm, jo tiesu izpildītāju pienākums ir panākt tiesiskās kārtības ievērošanu, bet viņu interesēs nav kā detektīviem iesaistīties ilgstošās izmeklēšanas darbībās, sekot un pārbaudīt ikvienas naudas summas izcelsmi un iespējamo saistību ar parādnieku. Šos uzdevumus daudz labāk var paveikt policija un citu specifisku profesiju pārstāvji.
Tieši tāpēc daudz lietderīgāk ir sadarboties un atnākt uz tikšanos ar tiesu izpildītāju uzreiz pēc pirmās vēstules saņemšanas par tiesas lēmuma izpildi. Tas noteikti ir arī paša parādnieka interesēs, jo ļaus izvairīties no neparedzētas līdzekļu aizturēšanas nākotnē. Tiesu izpildītāji, būdami valsts amatpersonas, labprāt konsultē cilvēkus par iespējamiem risinājumiem, kā visātrāk un izdevīgāk nokārtot savas parādsaistības. Ilgāks tiesas lēmuma izpildes process galarezultātā visbiežāk noved arī pie lielākiem izdevumiem pašam parādniekam.
Jāņem vērā, ka ikvienam parādniekam pirms piedziņas veikšanas tiek nosūtīts paziņojums par pienākumu izpildīt tiesas lēmumu un aicinājums ierasties zvērināta tiesu izpildītāja birojā. Turpmāk pēc tiesībsarga ierosinājuma šis paziņojums tiks papildināts arī ar informāciju par parādnieka pienākumu informēt tiesu izpildītāju par summām, uz kurām nevar vērst piedziņu. Ļoti ceram, ka tas veicinās parādnieku izpratni par saviem pienākumiem un nepieciešamību sadarboties ar tiesu izpildītāju, lai izvairītos no nevajadzīgiem pārpratumiem nākotnē.