OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) tikko publicētajā ikgadējā ziņojumā par Latvijas ekonomikas attīstību ir atzīmēts interesants fakts: "Latvija izceļas kā valsts, kura īstenojusi visvairāk strukturālo reformu. (..) Neskatoties uz šiem panākumiem, ienākumu un produktivitātes atpalicība no augsto ienākumu OECD valstīm paliek liela. Šī atpalicība arī ir lielāka nekā pārējām Baltijas valstīm vai Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm."
Pat OECD eksperti ir neizpratnē – kādēļ, ja jau esam tik izcili reformētāji, mums neizdodas būtiski samazināt ekonomisko atpalicību?
Manuprāt, īsā atbilde skan šādi – ekonomikas attīstība nenotiek lineāri. Drīzāk tā notiek lēcienveidīgi. Katram lēcienam ir savs uzdevumu kopums. Izpildot vienu uzdevumu, ir iespējams izdarīt vienu lēcienu, bet pēc tā ekonomikas izaugsme noplok un, mēģinot rīkoties ar iepriekšējām metodēm, vairs nav iespējams panākt būtisku efektu. Ir jāmeklē jaunu mērķu un uzdevumu kopums. Jāpāriet uz ekonomikas attīstības skolas nākamo posmu.
Iestrēguši
Var apgalvot, ka kopš 2000. gadu sākuma Latvijas ekonomikas izaugsme ir iestrēgusi. Ekonomikas krīze mūs atmeta kādu laiku atpakaļ, taču, to pārvarot, mēs esam palikuši attīstības pamatskolā, lai arī jau kādu laiku vajadzēja sākt apgūt vidusskolas materiālu. Savukārt mūsu kaimiņi šo nākamās pakāpes materiālu jau cītīgi apgūst.
Kur tieši esam iestrēguši? Mūsu attīstības sākumskolu un pamatskolu sauc "Vašingtonas konsenss". Pagājušā gadsimta 90. gados mūsu galvenie uzdevumi bija privatizēt, liberalizēt, un stabilizēt. Pēc tam – sakārtot uzņēmējdarbības vidi. Jau labu laiku šie uzdevumi ir izpildīti: mūsu ekonomika balstās konkurencē starp privātajiem uzņēmumiem, mums ir brīva tirdzniecība ar teju visu pasauli, mūsu fiskālā politika jau labu laiku ir diezgan atbildīga – ar nelielu valsts parādu un zemu budžeta deficītu. Mūsu uzņēmējdarbības vidi Pasaules Banka novērtē kā 14. labāko pasaulē.[1]
Un tagad 95% valsts pārvaldes darba un enerģijas ir veltīti tam, lai šos jau tā labos rezultātus padarītu vēl izcilākus. Izklausās kā cēls mērķis, bet, ja nākamgad Latvijai izdosies pakāpties Pasaules Bankas reitingā līdz, teiksim, 10. vietai, vai šim panākumam būs būtisks efekts uz IKP izaugsmi?
Pēc iestāšanās eirozonā mums faktiski nav savas monetārās politikas, jo lēmumus par procentu likmi kopīgi pieņem 19 valstis. Un pat ar šodienas vēsturiski zemākām procentu likmēm neesam pieredzējuši kreditēšanas un investīciju uzplaukumu.
Mums faktiski vairs nav arī savas fiskālās politikas, jo šo jomu tagad stingri regulē Eiropas Savienības (ES) starpvalstu vienošanās. Manevrēšanas brīvība, kas ir atstāta Latvijai, ir ļoti neliela.
Vai no tā, ka Latvijas budžeta deficīts būs 1,5% no IKP (kā iesaka OECD) vai nedaudz zemāks (kā iesaka Fiskālā padome), būtiski mainīsies tautsaimniecības produktivitāte? Vai tas ir būtisks ekonomikas attīstības jautājums? Nedomāju. Lai panāktu straujāku attīstību, mums jāpāriet uz principiāli jaunu attīstības politikas dienaskārtību.
Tiecoties uz nākamo līmeni
Kas ir šis nākamais attīstības līmenis?
Pirmkārt, valstij ir jāveido konkrēts attīstības redzējums, kurš neaprobežojas ar neko neizsakošu "produktivitātes celšanu". Par to, visticamāk, nepastāv lielas domstarpības, un tikai retais šodien uzskata, ka valstij nebūtu jāuzņemas aktīva loma ekonomikas attīstības politikas veidošanā.
Otrkārt, ir skaidri jādefinē stratēģiskie ekonomikas attīstības virzieni. Ne visi piekrīt šā uzdevuma nepieciešamībai. Protams, brīvā tirgus ekonomikas apstākļos privātā iniciatīva var radīt radošuma brīnumus, drosmīgi uzņēmēji ir parādījuši pasaulei, ka šķietami neiespējamais mēdz tomēr būt iespējams. Tomēr cerība uz brīnumu nevar būt valsts politikas pamatā. Būtu pārāk absurdi, ja tik maza un mazāk attīstīta valsts kā Latvija domātu, ka absolūti viss ir iespējams.
Ir naivi domāt, ka kāda tirgus neredzama roka mūsu ekonomikā var radīt jebkurus pasaules līmeņa produktus un pakalpojumus. Tikpat labi varētu uzskatīt, ka Latvijas sportistiem nākamajās olimpiskajās spēlēs ir augstas un teju vienādas izredzes iegūt medaļas katrā sacensību veidā. Dažām pasaules lielvalstīm tas ir pa spēkam, bet pārējās valstis tomēr izvēlas prioritātes. Veselais saprāts un pieredze saka priekšā, ka mums arī jāizvēlas prioritātes.
Treškārt, valstij nepieciešams sadarboties ar privāto sektoru. Tikai tā ir iespējams veidot efektīvu politiku, stiprinot konkurētspēju prioritārajos virzienos. Saprotams, ka šo sadarbību nedrīkst izmantot, lai nostiprinātu kādu vienu uzņēmumu uz citu rēķina. Mērķis ir valsts ekonomikas starptautiskā konkurētspēja, kas veicinātu preču un pakalpojumu eksportu, nevis atsevišķu uzņēmumu dzīvotspēja.
Visbeidzot, ir ļoti svarīgi saprast, ka jauna uzdevumu kopuma apgūšana nenozīmē, ka viss iepriekš darītais bija nepareizs vai ka par iepriekš gūtajiem panākumiem drīkst aizmirst. Nevienai valstij pasaulē līdz šim nav izdevies uzbūvēt veiksmīgu ekonomiku bez trim attīstības pamatskolas vaļiem: privāto īpašumtiesību aizsardzības, uz konkurenci balstītas tirgus sistēmas un atbildīgas fiskālās politikas. Visi nākamie attīstības posmi balstās uz šiem.
Stratēģiskie virzieni
Noteikt valsts stratēģiskās attīstības prioritātes – tas ir liels izaicinājums un, visticamāk, arī strīdu ābols. Nacionālais attīstības plāns (NAP) ar apstrādes rūpniecību kā prioritāti bija viens no mēģinājumiem.
Uzskatu, ka, izvirzot prioritātes, ir jāievēro trīs pamatprincipi. Pirmais – nelikt visas olas vienā grozā. Proti, nenoteikt vienu prioritāti – jo ir pārāk liels risks kļūdīties. Gudrs investors neliek visu naudu uz vienu kārti, bet izdara vairākas investīcijas, diversificējot savus riskus. Otrais – risku līdzsvarošana. Proti, nevar nepamanīt, ka Latvijas tautsaimniecībā ir daži tradicionāli virzieni, kuros ir uzkrātas zināšanas, pieredze, iestrādes. Ir loģiski turpināt darbu pie jau sen iesāktā, vienlaicīgi saprotot, ka izrāviens tradicionālajās nozarēs, visticamāk, nenotiks. Izrāviens var notikt samērā jaunās nozarēs, bet var arī nenotikt. Jaunajiem virzieniem parasti piemīt lielāks potenciāls, bet arī risks ir augstāks. Trešais princips – reģionālo un Rīgas interešu līdzsvarošana.
Balstoties uz šiem principiem un dažādu nozaru analīzi, "Certus" saskata sešus prioritāros stratēģiskās attīstības virzienus:
1) bioekonomika;
2) apstrādes rūpniecība;
3) tranzīts;
4) IKT;
5) Rīga – savienotājpilsēta (Gateway City);
6) veselības pakalpojumu eksports.
Mums ir argumenti, lai pamatotu savu redzējumu, un mēs esam gatavi arī uzklausīt argumentus pret šo redzējumu. Mēs saprotam, ka diskusijas par prioritātēm prasīs laiku un var tikt lauzti daudzi šķēpi, taču prioritātes ir jānosaka. Šā gada "Certus" forums būs sākums šim sarežģītajam kopīgajam darbam, apspriežot attīstības virzienu iespējas, izaicinājumus un mērķus.
[1]http://www.doingbusiness.org/data/exploreeconomies/latvia