Edmunds Zvejnieks: Nodokļu reformas maldi  (126)

Ienākumu nevienlīdzība sabiedrībā ir milzīga (statistiski viena no augstākajām Eiropas Savienībā), pie tam tā pieaug, šķeļot sabiedrību. Uz to kārtējo gadu pēc kārtas ir norādījuši dažādi ārvalstu konsultanti un eksperti – gan Eiropas Komisija, gan Pasaules Banka, gan tagad arī OECD u.c. Ienākumu nevienlīdzība ir tik liela, ka daudzi valsts un pašvaldību uzņēmumu un iestāžu vadošie darbinieki, kas ir politiski iecelti amatos bez godīgiem konkursiem un kuru iestādes darbojas zināmos monopola apstākļos bez brīvā tirgus konkurences, vienā dienā saņem vairāk kā mediķi, skolotāji, policisti mēnesī. Un runa ir par valsts līdzekļiem, nevis paša uzņēmējdarbībā nopelnītiem. Tāpat rodas sajūta, ka valsts finanšu saimniekotāji dzīvo divās paralēlās pasaulēs – ar vieglu un lielu soli tiek paaugstinātas deputātu, prezidenta, prezidenta kancelejas un citu tamlīdzīgu amatpersonu algas (kaut arī parasti neviens no šiem neizsaka vēlmi pamest savu darbu zemās algas dēļ), tiek izsaimniekoti līdzekļi apšaubāmos projektos, taču, piemēram, mediķiem nevar palielināt algas, jo naudas vienkārši nav. Te ir, te nav. Skatoties, kas prasa.

Diezgan senas un vāras mūsu valstī ir diskusijas par progresivitāti, kas mazliet ieviestu taisnīguma un stabilizācijas sviru milzīgajā algu dažādībā. Parasti šīs diskusijas jau sākuma stadijā mēģina apklusināt to pretinieki, kas ļoti uztraucas, ka viņa lielā alga varētu tikt netaisnīgi apdalīta. Žurnālistu publicētās amatpersonu deklarācijas aprīlī parāda skaudru realitāti – daudzu politiski ieliktu amatpersonu atalgojuma līmenis ir grandiozs. Pie tam redzams, ka darbā netiek darīts nekas unikāls. Brīvā tirgus pašregulējošie likumi te nedarbojas. Tas, kas varētu darboties, ir sociāli atbildīga politika no Finanšu ministrijas puses caur nodokļu politikas pareizu sabalansēšanu. Finanšu ministrijas īstenotajai fiskālajai politikai šobrīd vispār ir milzīga nozīme, kopš Latvija zaudējusi monetārās politikas sviras līdz ar iestāju eirozonā. Tāpēc šī politika būtu jārealizē pārdomāti, nesasteigti (pretēji prezidenta steidzinājumiem) un ar lielu atbildību. Šeit vērts arī atzīmēt, ka likumdevējs noteicis (tai skaitā Satversmē), ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu.

Šī raksta mērķis nav diskutēt par to, vai vajag progresīvu nodokļu sistēmu, tās noteiktu nepieciešamību šobrīd ir atzinis arī premjerministrs (24. aprīļa raksts Delfos). Tie, kas ir pret progresīvo nodokli, nav īsti labi mācījušies ekonomiku un varbūt pat nav ekonomisti vispār. Tas ir fakts. Progresivitāte balstīta fundamentālā ekonomikas teorijā par galējo nepieciešamību patērēt (marginal propensity to consume). Vienkāršoti izsakoties, cilvēkam, kas saņem desmitiem tūkstošu, 100 eur ir mazvērtīgāki kā tam, kas saņem pārsimts eur tādā pat laika nogrieznī. Pārdale caur nodokļu politiku ir visu laiku, jautājums, kam par labu. Ja Latvija grib iet gadu desmitiem pārbaudītu Rietumu valstu ekonomikas un vēl jo svarīgāk - sabiedrības attīstības ceļu (būtu pēdējais laiks sākt to iet), tad agri vai vēlu progresivitāte būs. (Ja vien līdz tās īstenai ieviešanai nebūs izbraukusi tik liela sabiedrības daļa, ka palikušās daļas funkcionēšana un dzīvotspēja paliek neiespējama). Tāpat jāpiemin, ka liela nevienlīdzība sabiedrībā padara šo pašu sabiedrību naidpilnāku, neveselīgāku, iekšēji apdraudētāku.

Šā raksta mērķis ir diezgan šaurs – aplūkot Finanšu ministrijas reformas ietvaros piedāvāto nevienlīdzības mazināšanā, tātad tikai iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) plānotās izmaiņas (reformai ir arī citas, pozitīvas sadaļas). Reformas izstrādātāji kārtējo reizi ir noraidījuši Pasaules Bankas (PB) ieteikumus attiecībā uz nodokļu progresivitāti, kaut arī ieteikumi bija racionāli un loģiski, un paši reformas izstrādātāji par pietiekoši lielu nodokļu maksātāju naudu bija prasījuši izstrādāt šādus ieteikumus valsts ekonomikas labākai attīstībai. Vērojot dažādu amatpersonu viedokļus var secināt, ka tie paši tik tiešām tic saviem labajiem darbiem šīs reformas sakarā. Piemēram, Saeimas priekšsēdētāja 19. aprīļa Rīta Panorāmas intervijā (un arī citas amatpersonas citos medijos) kā nodokļu reformas galveno mērķi minēja nevienlīdzības mazināšanu un vidusslāņa veidošanu! Arī premjerministrs Māris Kučinskis minējis nepieciešamību izlīdzināt ienākumus starp mazo un lielo algu saņēmējiem (24. aprīļa raksts Delfos http://www.delfi.lv/news/comment/comment/maris-kucinskis-par-nodoklu-reformu.d?id=48763319). Vai šī reforma sasniegs šo mērķi? Iesaku neklausīties cildinošās runās, bet katram parēķināt pašam.

Nodokļa bāzes likmes samazināšana par 3% vislielāko iespaidu atstās uz lielajām algām. Darba līgumi pārslēgti netiks un tie darbinieki un amatpersonas, kas saņēma salīdzinoši augstu bruto algu, turpmāk neto izteiksmē jeb "uz rokas" saņems būtiski vairāk. Tiem, kas saņēma mazākas algas, pieaugums reālajā naudā nebūs tik jūtams. Šajā aspektā tātad reālajā dzīvē reālajā naudā nevienlīdzība nevis mazināsies, bet palielināsies! Praktiski katram pašam ir iespējams, izmantojot VID mājaslapā pieejamo kalkulatoru, izrēķināt gaidāmās algu izmaiņas. Uz doto brīdi nav zināms precīzs neapliekamā minimuma (NM) sadalījums zemajām algām, tāpēc tas ir aptuvens saskaņā ar prognozēto, taču tas lietas būtību nemaina tāpat, jo zināms, ka maksimālais NM būs 250 eur. Esmu apkopojis neto algu izmaiņas četrām dažādām algām un rezultāti ir sekojoši:

Pēc šiem aprēķiniem redzams, ka nodokļu reformas rezultātā, salīdzinot ar esošo situāciju, nevienlīdzība palielināsies. Pilnīgi visām lielajām algām neto alga palielināsies par aptuveni 87 eur, zemajām neto algu pieaugums būs krietni mazāks. Un tas arī ir loģiski un viegli saprotami, ja būtiski mazina bāzes likmi un vienīgās kompensējošās darbības ir ar salīdzinoši nelielu NM pieaugumu. Tātad loģisks ir jautājums – par kādu gan nevienlīdzības mazināšanu Finanšu ministrija, valdība, Saeimas priekšsēdētāja, un citi reformas atbalstītāji runā? Par ko klusē Arodbiedrību savienība, banku analītiķi? Vai tiešām neviens nerēķina līdzi, jeb arī kampaņveidīgi tiek maldināta visa tauta? Varbūt plānošanas dokumentos ir gramatiska kļūda un pareizāk būtu ierakstīt, ka mērķis ir palielināt nevienlīdzību? Tas būtu tuvāk patiesībai.

Neapliekamajam minimumam šajā aspektā pat nav dižas izlīdzinošas nozīmes, jo tā apmērs pie likmes 20% jādala ar 5. Tā piemēram, plānotais maksimālais 250 eur neapliekamais minimums uz algām (sākot no minimālās līdz pat ļoti maksimālai) var atstāt tikai labākajā gadījumā 50 eur lielu izlīdzinošu efektu. Tas ir ārkārtīgi maz valstī ar milzīgu nevienlīdzību, kur atsevišķi valsts akciju sabiedrību vadītāji dienā saņem algā vairāk nekā skolotāji, mediķi vai policisti mēnesī. Diferencētajam neapliekamajam minimumam ir ļoti niecīga ietekme, ja vien tas nav ievērojami liels. NM būtu jābūt minimālās algas līmenī, tas būtu tikai pašsaprotami un atļauties to valdība var, ja vien pārbalansē IIN skalu.

Sekojot līdzi diskusijām sabiedriskajos medijos, tai skaitā par progresivitāti un nevienlīdzību, ir gadījies dzirdēt, ka progresīvais nodoklis tiek saukts par diferencēto nodokli, tomēr tas ir ļoti nepareizi. Kaut arī ir iespējamas atšķirīgas likmes dažādām algām (kā visbiežāk to daudzi izprot), tas tomēr mūžīgi radītu strīdus par to, cik un kā ir taisnīgi. Būtiski saprast, ka progresivitāte ir iespējama pret visiem vienāda un taisnīga. To uzskatāmi attēlo zemāk redzamais grafiks ar attēlotiem dažādu ienākumu līmeņiem (skaitļi ir tikai indikatīvi). Visiem dažādu cilvēku ienākumiem noteiktu ienākumu daļu caurvij pilnīgi vienāda likme.

Tieši zemais līmenis, no kura Latvijā piemēro IIN, ir iemesls tam, kāpēc darba devējiem Latvijā ir salīdzinoši liels darba nodokļu slogs. Ja salīdzina bāzes likmes ar visām Rietumeiropas valstīm, tad nekur nav tik zema likme kā 23%. Ir izteikta progresivitāte, dažās valstīs gradācijā no nulles likmes (jeb ar ļoti ļoti augstu neapliekamo minimumu) līdz pat 40% un 50%. Tas ir ceļš, kuru FM ir izvēlējusies neiet, acīmredzami kārtējo reizi par svētiem un neaizskaramiem atzīstot lielos ienākumus un lielo algu saņēmējus (nevis pelnītājus, jo tas ir ļoti filozofisks temats, vai milzīgas algas tiek arī nopelnītas), tā vietā mazinot likmi visiem ienākumiem un progresivitāti ieviešot tikai simboliski, skata pēc. Vienīgais pozitīvais elements, kas jāatzīst - tiks ieviesta vienas pakāpes progresivitāte starp 20% un 23%, bet varēja arī labāk, sekojot PB ieteikumiem.Šādas sistēmas ieviešana būtu patiesa reforma. Sistēma ir ļoti vienkārša, bet viss vienkāršais ir, ja ne uzreiz ģeniāls, tad vismaz viegli pārskatāms un administrējams. Vai FM ir izvēlējusies šādu ceļu? Ne gluži. Joprojām saglabājas grūti pārskatāma sistēma, ar nevajadzīgi samudžinātiem elementiem, piemēram, deklarāciju iesniegšanu, lai atgūtu neapliekamo minimumu un citām tamlīdzīgām administratīvām barjerām, kas sevī nes arī liekas izmaksas.

Protams, šīs izmaiņas patīk darba devēju konfederācijai, uzņēmējiem. Tas saprotami. Bet raugoties no valsts politikas veidošanas attiecībā uz sabiedrību, te nav nekādas nevienlīdzības mazināšanas un taisnīgākas pārdales, pat neskatoties uz to, ko diendienā cenšas iestāstīt valdības pārstāvji. Un es tiešām uzskatu, ka sabiedrībā visi iegūtu no progresivitātes. Katram cilvēkam var būt savs viedoklis par vai pret progresivitāti, bet Finanšu ministrijai būtu jāstāv pāri personīgām atsevišķu cilvēku interesēm un jāveido sociāli atbildīga politika, sevišķi ņemot vērā, cik daudz piemēru tam ir apkārt. Māris Kučinskis pareizi norāda, ka šis ir īstais laiks reformai, tomēr nepareizi norāda (24. aprīļa raksts Delfi), ka lielākie ieguvēji būs mazie un vidējie algu saņēmēji, jo vislielākie ieguvēji būs tieši lielo algu saņēmēji. Pie tam, reforma radīs būtisku iztrūkumu valsts budžetā (kas pats par sevi jau ir riskants solis), ko plānots kompensēt ar strauju IKP pieaugumu (pavisam nesenā pagātnē 2016. gadā būtiski neizpildījās visu institūciju IKP prognoze), kā arī ar patēriņa nodokļiem no visiem, īpaši lielas cerības liekot uz tiem, kas dzers, pīpēs un svilinās naftas produktus. Līdz ar to nelielie algu paaugstinājumi tāpat pazudīs kompensējošos patēriņa nodokļu palielinājumos, īpaši zemākām algām ar mazākiem ieguvumiem. Ieguvumi iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem beigu beigās nebūs nekādi. Protams, būs notikusi zināma pārdale no darbaspēka nodokļiem uz patēriņa, bet tas arī viss. Un bez nevienlīdzības mazināšanas, kas tik ļoti tiek reklamēta.

Noslēgumā vien var teikt, ka cēlā un valdības izdaudzinātā nevienlīdzības mazināšanas mērķa sasniegšanā ir sperts mazs simbolisks solītis, tomēr krietni par mazu, lai varētu teikt, ka ir izdarīts kaut kas būtisks. Un politikas veidotājiem vajadzētu atzīt, ka tie darbojas lielo algu saņēmēju interesēs un nenodarboties ar maldināšanu. Virzītā politika nav sociāli atbildīga. Jo, ja izstrādātāji gribētu tādu sistēmu, tad sekotu PB ieteikumiem un viestu īstu nevienlīdzības mazināšanu, pievienojot vismaz vēl vienu papildus likmi arī augsto ieņēmumu skalai. Šai ziņā pat nav saprotams Latvijas Bankas viedoklis, kāpēc PB ieteikumi zaudējuši aktualitāti. Tik tiešām – Finanšu ministrijai arī tagad paralēli IIN likmes mazināšanai nekas netraucē noteikt papildus gradāciju, sevišķi ņemot vērā spiedošās budžeta vajadzības, piemēram, 23% likmi (algas daļai gadā no 40 000 līdz 60 000), 25% likmi (algas daļai gadā no 60 000 līdz 80 000), 28% (algas daļai gadā no 80 000 un uz augšu). Vajadzīga tikai politiskā griba. Vai tā to izdarīs? Gandrīz pilnīgi droši var apgalvot, ka nē. Jo vienmēr var atrunāties ar konkurētspējas kritumu darba izmaksu dēļ, kaut patiesībā nojaušams, ka uzstādījums ir neaiztikt lielās algas, tai skaitā tās daudzās, kas no nodokļu maksātāju naudas tiek izsaimniekotas. Nāk prātā karikatūriska aina, ka, redzot tautas vajadzības, tās vadītāji gatavi momentā braukt roku kabatā un izvilkt nēzdodziņu, lai notrauktu asaru. Katrs pats var izrēķināt reformas ietekmi. Bet vismaz man nav skaidrs, kā visi var ticēt, ka ar reformas palīdzību tiek mazināta nevienlīdzība, ja tā patiesībā palielināsies.