Dārta Šice ir studente no Latvijas, kura labprāt pieņem izaicinājumus, piemēram, dodoties uz dažādām pasaules valstīm un gūstot jaunu pieredzi. Jau vairākus gadus viņa strādā starptautiskā tiešās pārdošanas uzņēmumā, kas izplata izglītojošu literatūru. Šis darbs arī ir tas, kas Dārtai nesis dažādus aizraujošus ceļojumus, iespēju izbaudīt dzīvi un kultūru vairāk nekā 10 Amerikas štatos. Viens no pēdējā laika interesantākajiem un eksotiskākajiem piedzīvojumiem Dārtai bijis pavisam nesen, kad viņa divus mēnešus pavadīja Āfrikā. Tur jauniete gan strādāja, gan apskatīja dažādas interesantas vietas, devās uz safari, iepazina un izbaudīja vietējo kultūru.

Kultūršoks un citādā vide

"Nekad iepriekš nebiju bijusi šajā kontinenta pusē, tikai Ēģiptē. Bija maza nojausma par to, kā varētu būt, bail bija par lietus sezonu, nezināju, kā tā izpaužas. Pirms tam runāju ar cilvēku, kurš tur jau ir bijis, tāpēc bail braukt man noteikti nebija. Valsts, uz kuru devos bija Tanzānija (atrodas Āfrikas austrumos), galvenokārt pavadīju laiku Arušas pilsētā – netālu no Kilimandžaro. Pirms braukšanas potējos pret dzelteno drudzi, kas ir obligāta prasība, lai Tanzānijā iebrauktu. Ceļā uz Āfriku pavadīju aptuveni 15 stundas, jo bija jāveic pārsēšanās, Kilimandžaro lidostā ierados pulksten 3 naktī. Kad ierados istabā, kurā nākamos mēnešus dzīvoju, virs gultas bija tāds kā baldahīns. Sākotnēji likās, ka tas skaistumam, bet vēlāk atklājās, ka tas ir odu tīkls – lai tie naktī netiktu klāt un nekostu."

Dārta atzīst, ka pirmajās dienās noteikti bija iestājies kultūršoks. Viss bijis citādi nekā pie mums – sākot no ēdiena, dabas līdz pat apģērbam: piemēram, sievietēm labāk izvēlēties garas bikses vai garus svārkus, jo īsi svārki ne visos reģionos ir pieņemami – vietējie nesapratīs un pārpratīs. Āfrikā aprīlī sākas lietus sezona, tāpēc brīžiem laikapstākļi neesot bijuši tie saulainākie, tomēr pat mākoņainā laikā gaiss iesilis virs 20 grādiem, saulainā dienā vidējā gaisa temperatūra bijusi no 25 līdz 30 grādiem.

"Pamatmērķis, kāpēc devos uz Āfriku, bija darbs. Kompānija, kurā strādāju, nodarbojas ar pārdošanu, esmu pārdošanas speciāliste un palīdzēju galvenokārt jaunajiem darbiniekiem, lai viņiem labāk veiktos pārdošana. Darbā iemācījos svahili valodas pamatus – pamatfrāzes, ko izmantot, lai, piemēram, sasveicinātos. Kaut gan viena no oficiālajām valodām ir angļu, vietējie runā svahili, kas Tanzānijā ir nacionālā valoda. Citi kolēģi, kuri plānoja Āfrikā pavadīt daudz ilgāku laiku, sāka mācīties valodu padziļinātāk, tomēr es uzskatu, ka man šo divu mēnešu laikā pilnīgi pietiekami bija zināt pamata frāzes, kā arī bieži vien man blakus bija kāds vietējais, kurš zināja angļu valodu."

Bērnu neviltotais prieks, ēdiens, eksotiskie dzīvnieki

Kaut gan Dārta Āfrikā strādāja, viņa izbaudījusi gan vietējo kultūru, gan atvaļinājuma laikā apskatījusi dažādus objektus, satikusi arī tūristus no citām valstīm, devusies nopirkt suvenīrus tā, ka atpakaļ bija jādodas jau ar daudz vairāk mantām, nekā atbraucot. Kultūra un daba Tanzānijā, protams, citāda nekā Latvijā, tāpēc Dārtas stāstītais par piedzīvoto spilgti paliek atmiņā, it īpaši par to, cik dzīvespriecīgi bijuši vietējie, īpaši mazie bērni.

"Visi, ieraugot mani (it īpaši mazie bērni), uzreiz pievērsa uzmanību. Viņi iemācījušies pāris frāzes angliski, un tad uz ielas tevi sveicina. Visjaukākais ir tas, ka visi ir priecīgi, priecīgi satikt kādu no citas kultūras, skrien līdzi, apskauj, tāpat vien. Ļoti draudzīgi pārsvarā. Cilvēku mentalitāte šeit atšķiras arī starp pilsētām – vienā tevi sveicinās, citās tikai paskatīsies mazliet kautrīgi. Es ļoti novērtēju to, cik viņi ir laimīgi un aktīvi. Latvijā mēs bieži uztraucamies – vajag to nopirkt, vajag šo nopirkt. Viņiem nav tik daudz dots, bet viņi novērtē to, kas ir. Viņiem tā nav izvēle, daudzi ir nabadzīgi, bet viņi smaida, spēlē bumbu, rotaļājas ar koka zaru un ir laimīgāki par tiem, kam ir visas iespējamās modernākās tehnoloģijas. Tumsā gan vienam nevajadzētu doties laukā, tomēr, ja blakus kāds vietējais, nevajadzētu justies pārāk nedroši."

Uz jautājumu, kas Eiropu, viņasprāt, visvairāk atšķir no Āfrikas, Dārta uzreiz min divas lietas – ēdiens un daba, īpaši – dzīvnieki. Tiem, kuriem ir paniskas bailes no čūskām, gan vajadzētu uzmanīties, jo to Āfrikā ārpus pilsētām ir daudz.

"Jā, Āfrikā kultūra ir citāda kopumā – no cilvēkiem līdz ēdienam, dabai, dzīvniekiem, kuri pie mums vērojami tikai zooloģiskajos dārzos, vai pat tur nē. Ēdiens noteikti bija tas, kas man atgādināja par mājām – drīzāk tas, kas man lika ilgoties pēc mājām. Būtībā bija labi, bet, tā kā Tanzānija ir attīstības valsts, tur nav tādas plašas ēdiena izvēles kā mums. Tuvumā bija divi veikali, kuros piedāvājums bija līdzīgs kā Latvijas veikalos. Tur gatavoja arī vietējos ielu ēdienus – "chips mayai" jeb kartupeļi ar olu vai "nyama choma" grilēta gaļa un kartupeļi ar olu (līdzīgi kā omleti), pārsvarā viņiem ir kazas vai vistas gaļa, bet tā ir ļoti sīksta. Tāpat ir iespējams arī paēst eiropeiskos vai Āzijas kultūras restorānos, taču par kvalitāti var nākties maksāt pat dārgāk nekā smalkos Latvijas restorānos.

Interesanti bijis redzēt dzīvē dažādos zvērus. Čūskas – pitoni, kobras, zaļās mambas, melnās mambas – par šo rāpuļu trūkumu Āfrikā sūdzēties nevarētu. Tā kā netālu no manas pilsētas atradās pieci nacionālie parki, apmeklēju arī Serengeti nacionālo parku. Biju arī Arušas nacionālajā parkā, Tarangire nacionālajā parkā, Manjara ezera (Lake Manyara) nacionālajā parkā un Ngorongoro krātera nacionālajā parkā. Bija sajūta, kā iekāpjot grāmatā "Karalis lauva", redzēju visu dzīvē – gan ainavas, gan dzīvnieku pasaules bagātību! Visvairāk atmiņā palika lauvu ģimenes, nīlzirgi, žirafes, ziloņi, bifeļi un lielā zvēru migrācija, kad milzīgos baros pāri valstu robežām pārvietojās gnu antilopes un zebras. Čūskas Āfrikā ir izplatītas ne tikai safari parkos – arī brīvā dabā. Kolēģim pitons bija iemitinājies dārzā. Pati gan nesatiku nevienu čūsku. Krūmājos ir, bet pašā pilsētā parasti tās nav sastopamas. Dažu čūsku inde ir pat nāvējoša, citām – mazāka iedarbīga."

Tūrisma iespējas un krāšņie suvenīri

Jautājot to, kā tad ir – būt tūristam šajā eksotiskajā kontinentā, Dārta pārliecinoši atbild, ka, protams, ir interesanti. Esot ļoti lielas iespējas dažādās interneta vietnēs, piemēram, sociālajā tīklā "Facebook", tūristiem izvietot sludinājumus un atrast domubiedru grupas, iepazīties ar dažādiem pārgājienu maršrutiem, apskates objektiem.

"Manā reģiona daļā bija ļoti daudz tūristu. Ceļotājiem te ir daudz iespēju. Safari laikā iepazinos ar pāri no Vācijas, viņi sūkstījās, ka pilsētā esot bijis grūti atrast vietu, kur varot nopirkt augļus. Tā kā ne visi vietējie zina un runā angliski, varētu rasties nelielas grūtības iegūt informāciju, ja blakus nav tulka vai gida. Tūristi gan komunicē feisbukā, liek sludinājumus, izveidotas pat dažādas kopienas, kuras savā starpā komunicē, rīko kopēju braucienus. Ja esi tipiskais tūrists, kurš dodas apskatīt noteiktus apskates objektus, to īsto Āfrikas dzīvi būs mazliet grūtāk iepazīt.

Piemēram, Āfrika plaši pazīstama ar dažādiem cilšu rituāliem. Lielākoties, ja tūristi tos vēlēsies redzēt, tie būs jau mākslīgi iestudēti, jo viņi ļoti vēlas pasargāt šīs tradīcijas, savukārt citi uz to grib nopelnīt un rīko ekskursijas uz, piemēram, Maasai cilts ciematiem. Vēl viena aizraujoša nodarbe man, kā tūristam, bija suvenīru iegāde. Devos uz Kultūras mantojuma centru – sešu stāvu ēku. Tajā atradās kaujas maskas, statujas, trīs dienas pēc kārtas gāju visu apskatīt. Senlietas, māksla, gleznas. Par naudu, ko īpašnieks ieguva no pārdotā, viņš uzbūvēja visu centru. Šeit iegādājos dažādus suvenīrus ar Āfrikas simboliem, daudzi veidoti no melnkoka – septītā dārgākā koka pasaulē."

Āfrikā Dārta iegādājusies tiešām krāšņus un interesantus suvenīrus, kas pirmajā acumirklī uzreiz asociējas ar šo kontinentu – aplūkojot un cilājot koka karotes, krelles, citus suvenīrus, uz pāris minūtēm pašai šķiet, ka esmu pabijusi Āfrikā.

Tomēr visspilgtāk atmiņā Dārtai palikuši cilvēki. Bērni, kuri laimīgi skraida pa pagalmiem, apskauj. Kaut arī dzīves apstākļi nav viegli, bet šie cilvēki spēj priecāties par to, kas viņiem ir dots, stāsta Dārta.

Pasaules iepazīšana jau kopš skolas laikiem

Jau kopš bērnības, kad Dārta mācījās Valmierā, viņa ir devusies dažādos tālākos un ne tik tālākos ceļojumos. Ar Valmieras Mūzikas skolas kori bijusi dažādās Eiropas valstīs koncertēt, kā arī piedalījusies burāšanas nometnē Dānijas krastos. Dārtai esot nemitīga vēlme paplašināt apvāršņus, tādēļ viņa cenšas apmeklēt valstis, kas atrodas citos pasaules kontinentos.

Tanzānijas apmeklējums ir Dārtas nesenākais ceļojums, bet sarunas laikā atklājas, ka interesanti ir arī viņas iepriekšējie piedzīvojumi un ceļojumi. Šajā gadā Dārta jau pabijusi arī Kubā un Tenerifē, kas bijuši darba devēja sarūpēti ceļojumi par cītīgu strādāšanu vasarā un labiem pārdošanas rezultātiem. Pateicoties darbam, Dārta nu jau septiņas vasaras pavadījusi dažādos Amerikas štatos (līdz šim kopā pabijusi jau 13 štatos), kur gūta dažāda pieredze, bet, kā Dārta pati atzīst, interesantākais, dodoties uz dažādām vietām, ir iespēja iepazīt valsts kultūru. "Tā kā es vasarās dodos no mājas uz māju, pārdodot izglītojošos materiālus, esmu iepazinusi daudz dažādu kultūru. Un tas jau arī ir tas labākais, gan strādājot citā valstī, gan ceļojot – tev ir iespēja uzzināt to, kā cilvēki dzīvo, nobaudīt citu kultūru ēdienus, apskatīt dažādas vietas – tas viss veido priekšstatu par noteiktu valsti, cilvēkiem. Pagājušajā vasarā strādāju Pensilvānijas štatā – galvenokārt satiku amišu ģimenes – tā bija lieliska pieredze un iespēja izzināt jaunu kultūru, citādu nekā mēs. Ja Āfrikā cilvēkiem nespēja iegādāties dažādas lietas ne vienmēr ir viņu izvēle, tad amiši paši ir to izvēlējušies. Viņiem nav vajadzīgas daudzas lietas, tehnoloģijas mājās, viņiem nav mašīnu – viņi vēl joprojām pārvietojas ar zirga pajūgiem, kā arī viņi paši ražo savu elektrību! Šeit jau atkal pierādās, cik dažādi mēs esam un to, manuprāt, vislabāk ir uzzināt, tieši dodoties uz šīm vietām, tikai tur arī var saprast, kā tad īsti ir. Ne grāmatas, ne filmas to nespēj tik labi parādīt."

Ieteikumi ceļotājiem: "Tieši tās vietas, kuras nav starp tūristu TOP apskates vietām, sevī slēpj ko īpašu"

Dārta uzskata, ka vislabāk ir ceļot ar kādu kopā vai vismaz ar zināmu mērķi. Labāk, lai ir citi cilvēki blakus un plāns tam, ko un kā darīt. "Viens no man pazīstamiem cilvēkiem vienmēr saka, ka ir labi, ka līdzi ir tas, kas atgādina par mājām. Ja ceļojums plānots ilgāks un ir sajūta, ka ilgosies pēc mājām, var paņemt kādu lietiņu līdzi. Piemēram, man tas ir mammas dāvāts spilventiņš. Tas ir ne tikai atgādinājums par mājām, bet arī noder gulēšanai autobusā vai lidmašīnā."

Ceļotāja iesaka meklēt citās valstīt to īsto un patieso "nervu", kas tās padara īpašas. "Kad pagājušajā pavasarī biju Venēcijā, mēs aizgājām prom no tūristu vietām. Aizgājām tur, kur nav pūļu – vietā, kur bija tikai vietējie. Un tad, redzot to īsto dzīvi, izjutu Venēciju, izjutu to kultūru un cilvēkus. Ieteiktu pirms ceļojuma palasīt dažādas atsauksmes, pameklēt atšķirīgo. Vienmēr satikt un iepazīt vietējos. Meklēt tās lietas un vietas, ka nav klasiskās!"

Dārta uzskata, ka, kaut gan ir apceļotas un izzinātas daudzas valstis, Latvijā viņa tomēr vēlas atgriezties. Viņu saista Latvijas daba un gadalaiku dažādība, kā arī ēdiens – esot prom, bieži vien griboties Latvijas zupas, maizi, dārzeņu salātus vai griķus. Vienmēr interesanti apskatīt ko jaunu, izzināt jaunas vietas, tomēr mājas ir Latvijā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!