Īsāk sakot, izklausās, ka problēmu sporta jomā netrūkst. Kā tās varētu būt radušās un kur vērsties, lai tās atrisinātu?
Sāksim no pašiem pamatiem un apskatīsim sporta jomas pārvaldes struktūru.
Latvijā ir vairāk nekā 90 atzītu sporta federāciju, kuras visas ir reģistrētas kā biedrības. Visas atzītās sporta federācijas ir Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) biedri, kura, arī būdama biedrība, atbilstoši valsts deleģējumam lemj par sporta federāciju atzīšanu un kontrolē tās sporta jomā. Augstākā iestāde sportā Latvijā ir Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kurai seko Nacionālā sporta padome ar kompetenci piedalīties sporta politikas izstrādē un izstrādāt priekšlikumus valsts budžeta līdzekļu sadalei sportā. Papildu iepriekšminētajām iestādēm, neatņemama sporta jomas sastāvdaļa ir Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), arī biedrība, kura ir Starptautiskās Olimpiskās komitejas locekle un iesaistās to sporta veidu pārvaldē, kuros Latvija gatavojas un tiek pārstāvēta Olimpiskajās spēlēs. Pagaidām nemaz netiks pieminētas visas valsts un pašvaldību veidotās struktūrvienības un iestādes, kuras darbojas sporta jomā lielākā un mazākā mērogā, vai sporta klubi, asociācijas utml.
Būtiskākais normatīvais akts sporta nozarē ir Sporta likums, pamatojoties uz kura izdoti dažādi Ministru kabineta noteikumi, kā arī Biedrību un nodibinājumu likums, jo visas minētās organizācijas ir reģistrētas kā biedrības. Pirmšķietami rodas iespaids, ka nozare ir labi regulēta un ar skaidru kompetenču sadalījumu, valsts finansējuma piešķiršanas mehānismu utml.
Sporta joma lielā mērā ir valsts finansēta. Virspusēji izvērtējot 20 lielāko un zināmāko sporta federāciju 2015.gada un 2016.gada pārskatus, secināms, ka federāciju ieņēmumus vidēji 30%-70% apmērā veido valsts finansējums (LSFP, IZM, LOK, pašvaldības). Attiecīgi var uzskatīt, ka valstij kā ģenerālsponsoram atsevišķās federācijās būtu jābūt vislielākajai ietekmei, vai vismaz interesei par sava ieguldījuma atdevi un izlietojum, sadali.
Izklausās iespaidīgi un strukturēti, bet kur tad problēma un kāpēc publiskajā telpā izskan tik daudz strīdu sporta jomā?
Praksē, piemērojot Sporta likuma normas, nereti nākas saskarties ar atšķirīgu Sporta likuma un attiecīgo Ministru kabineta noteikumu interpretāciju un izpratni, kas būtiski apgrūtina dažādu jautājumu risināšanu.
Piemēram, ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.1396, LSFP valdei ir noteikta kompetence kontrolēt atzītas sporta federācijas darbību sporta jomā un federācijas darbības atbilstību statūtiem, kā arī tiesības atņemt atzītai sporta federācijai tās statusu.
Jāņem vērā, ka LSFP valdi ieceļ pašas federācijas kā LSFP biedri – tādējādi LSFP valde federāciju kontroles jautājumā faktiski ir interešu konfliktā.
Protams, netrūkst piemēru no prakses, kur noteiktās jomās organizācijas un iestādes "paškontrolējas" iekšēji, tomēr šīs jomas pārvalda privātus, nevis valsts budžeta līdzekļus. Tāpēc sporta jomā, federācijās, kurās būtisku daļu veido valsts finansējums, būtu sagaidāma lielāka kontrole no valsts puses.
Tāpat nav skaidrs, ko nozīmē LSFP tiesības "kontrolēt atzīto federāciju darbību sporta jomā". Respektīvi, no Sporta likuma vai citiem normatīvajiem aktiem, vai kādiem viedokļiem / skaidrojumiem nevar secināt, vai LSFP ir tiesības, piemēram, iejaukties tajā, kādus lēmumus pieņem federācijas konkrēto sporta veidu pārvaldē – kurš būs Latvijas izlases treneris, kādas sacensības rīkot utml, vai, piemēram, kontrolēt, kā federācija darbojas kā biedrība: ir adekvāti noturējusi tās valdes vēlēšanas, ievēro tās statūtus, korekti ved tās biedru reģistru un caurskatāmi rīkojas ar tās finansēm utml.
Šīs divas nianses – jēdziena "sporta joma" tvērums, jeb neskaidrās LSFP kompetences robežas par federāciju kontroli un LSFP interešu konflikts attiecībā pret federācijām to kontroles ziņā, iespējams, kavē atrisināt daudzus strīdus sporta jomā.
LSFP ir sava strīdu izšķiršanas komisija, kuras nolikums sastāv no 4 punktiem un tās sastāvs ir LSFP Juridiskās komisijas sastāvs, kurš gan publiski nav pieejams. Nav informācijas, vai šī strīdu izšķiršanas komisija kādreiz vispār ir sanākusi. Nav saprotams, kādā kārtībā var vērsties šajā komisijā un ko no tās sagaidīt. No malas izskatās, ka šī komisija ir drīzāk izveidota, lai savulaik formāli izpildītu kādas starptautiskas noteikumu prasības, nevis lai reāli īstenotu dažādu strīdu izšķiršanu sporta jomā. Iespējams, ka šajā komisijā neviens nevēršas, jo praksē objektīvu risinājumu no LSFP strīdu izšķiršanas komisijas nesagaida.
Nevar zināt, cik daudz dažādu juridiska, finansiāla un ietekmes rakstura strīdu palikuši ēnā. Varbūt skaidra sporta organizāciju kontroles mehānisma trūkums ir kalpojis par iemeslu strīdos iesaistītajām pusēm pārnest strīdus publiskā vidē, vērsties policijā vai tiesā, jo citādi nav bijis iespējams iegūt objektīvu un taisnīgu situācijas noregulējumu vai gluži vienkārši izvēlēties piekāpties. Respektīvi, federāciju izpildinstitūciju darbības pārvērtēšana no LSFP puses dabiski ir ar ierobežotu interesi, jo LSFP tiek kontrolēta no to pašu federāciju puses. Savukārt IZM nav pienākuma kontrolēt federācijas, jo tā ir deleģējusi federāciju kontroles funkciju LSFP. Galu galā izveidojusies situācija, ka IZM it kā ir "brīva no atbildības" par sporta jomas kontroli, jo šo funkciju ir deleģējusi LSFP, taču praktiski sporta federācijas pašas kontrolējas, jo tās ir lēmējinstitūcija LSFP. Sausais atlikums ir tāds, ka LSFP kā šķietami neatkarīgs un valsts funkcijas veicošs veidojums sporta jomā neko reāli nekontrolē, vai kontrolē atbilstoši pašu federāciju interesēm, bet IZM ir ierobežotas tiesības tiešā veidā iejaukties federāciju darbībā.
Administratīvā rajona tiesa jau 2011.gadā secināja, ka LSFP un atzītas sporta federācijas ir pielīdzināmas valsts iestādēm. Savukārt atsevišķi federāciju izpildinstitūciju lēmumi ir pārsūdzami LSFP, LSFP lēmumi pārsūdzami IZM, bet IZM lēmumi kā administratīvā akta galīgie noformējumi ir pārsūdzami tiesā (Lietas arhīva Nr.A70284-11/23). Tāpat tiesa noteica, ka, neizejot šo procesu, vērsties tiesā par sporta federācijas izpildinstitūcijas lēmuma apstrīdēšanu nav pamata. Uzskaitītais process ir garš un nav efektīvs, jo nekur precīzāk nav regulēts un federāciju un LSFP kapacitāte un pienākums objektīvi izvērtēt saņemtos iesniegumus un atbildēt uz tiem iesniegumiem pēc būtības ir apšaubāmi. Nav dzirdēts, ka IZM būtu apturējusi finansējumu kādai federācijai vai sporta organizācijai, kurai ir "aizmirsies" atbildēt uz kādu tai nevēlamu iesniegumu.
Āris Kakstāns savā publikācijā 2014.gadā secināja, ka "sporta institūcijām ir nepieciešama autonomija savas darbības nodrošināšanas procesā, un tas ir atbalstāmi. Tajā pašā laikā jānorāda, ka tās sporta institūcijas, kuras iegūst statusu "atzīta sporta federācija", savā darbā ir pakļaujamas demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamajai darbības kontrolei sev noteiktajā jomā. Loģiskais secinājums ir tāds, ka atzīt sporta federāciju un nepakļaut to kontrolei būtu pretēji tiesiskas un demokrātiskas valsts būtībai. [...] LSFP, LOK, kā arī atzīto sporta federāciju darbība publisko tiesību jomā attiecībā uz attiecīgo sporta veidu, ciktāl tas skar publisko funkciju realizēšanu, var tikt pakļauta administratīvo tiesu kontrolei atbilstoši Administratīvā procesa likuma vispārīgajiem noteikumiem. Šāda prakse jau pastāv Francijā, kuras pieredze būtu ņemama vērā, veidojot Latvijas sporta tiesību pamatus" (Valsts atzītas sporta federācijas tiesiskais statuss. Jurista Vārds, 18.02.2014., Nr. 7 (809), 20.-24.lpp.).
Kaut arī minētajā rakstā autors, secinot, ka federāciju lēmumi varētu tikt pakļauti administratīvo tiesu kontrolei, vairāk vērtēja federāciju darbību publisko tiesību jomā, līdzīgu secinājumu varētu izdarīt, vērtējot valsts budžeta līdzekļu īpatsvaru Latvijas atzītajās sporta federācijās, kas varētu attaisnot valsts lielāku iesaisti federāciju kontrolē, piemēram, nodrošinot ātru un efektīvu federāciju izpildinstitūciju atsevišķu lēmumu pārsūdzēšanu administratīvajā tiesā, vai kādā neatkarīgā strīdu izšķiršanas komisijā, sporta ombudā.
Apsveicami ir pēdējie IZM iniciētie grozījumi Sporta likumā, ar kuriem nostiprināts labas pārvaldības princips sporta jomā, kas dod šī likuma piemērotājiem pamatu prasīt sporta jomā iesaistītajām organizācijām taisnīgas procedūras, atklātību un sadarbību ar ieinteresētajām personām. Tāpat jāizsaka atzinība IZM par arvien aktīvāku iesaisti sporta jomas pārvaldībā un aicinājumiem LSFP un federācijām ievērot to statūtus un uzņemtās saistības līdz ar valsts budžeta līdzekļu saņemšanu.
Daudzi strīdi sporta jomā tieši vai netieši ir saistīti ar federāciju darbības atbilstību tās statūtiem un valsts budžeta līdzekļu izlietojumu – to tālāko sadali. Lai pārliecinātos, vai sporta federācijas izlieto tām piešķirtos līdzekļus pamatoti un to paredzētajam mērķim, kā arī tiešām attīsta konkrētos sporta veidus, nevis, piemēram, kādas šauras privātas intereses, būtu jābūt iespējai prasīt skaidrojumu / viedokli / apstiprinājumu šo līdzekļu piešķīrējam, kas daudzu federāciju gadījumā pastarpināti ir valsts, par līdzekļu sadales pamatotību no federācijas puses. Piemēram, ja kāda privāta investora / ziedotāja līdzekļus sporta federācija būtu izlietojusi neatbilstoši, tad dabiski, ka šim investoram / ziedotājam būtu interese atgūt atpakaļ neatbilstoši izmantotos līdzekļus, vai prasīt to atbilstošu izlietojumu.
Šeit ir runa par federācijām piešķirto valsts budžeta līdzekļu objektīvu un ekonomiski pamatotu tālāko sadali, jo, protams, ka federācijas atbilstoši noslēgtiem līgumiem ar IZM, LSFP, LOK, pašvaldībām u.c. atskaitās par to izlietojumu atbilstoši mērķim un netiek pieļauts, ka līdzekļi, kas piešķirti, piemēram, izlases dalības sacensībās nodrošināšanai, tiek novirzīti kam citam. Tomēr, sadarbības partneru, piegādātāju, darbaspēka izvēle paliek pilnīgā federācijas izpildinstitūcijas kontrolē, kas praksē rada strīdus par, piemēram, izvēles izdarīšanu par labu vienam piegādātājam, kurš saistīts ar federācijas izpildinstitūciju, cita piegādātāja vietā, šo pasūtījumu izpildes kvalitāti, cenas pamatotību utml.
Loģiski būtu valsts iestādēm vai deleģētām organizācijām, piemēram LSFP, risināt strīdus, kas skar federāciju budžeta līdzekļu izlietojumu un sadali, nevis aprobežoties ar šauru pārbaudi par to, vai līdzekļi ir izmantoti to vispārējam mērķim. Tāpat strīdus mēdz radīt federāciju izpildinstitūciju iecelšanas kārtība un dažādu normatīvo aktu prasību izpilde un statūtu prasību izpilde, ko valsts iestādes specifiskāk sporta jomā īsti nekontrolē, atstājot to, piemēram, Uzņēmumu Reģistra valsts notāru pārziņā, kur prakse izmaiņu veikšanas pārbaudē biedrībās ne tuvu nav tik stingra kā kapitālsabiedrībās. Pašreiz spēkā esošais regulējums šādu objektīvu federāciju kontroli "no augšas" jeb valsts puses LSFP / IZM personā neparedz, un ne federācijas, ne LSFP / IZM par to vainot nevar, jo tās darbojas normatīvo aktu noteiktajā kārtībā atbilstoši to plaši sniegtajām interpretācijas iespējām.
Vērā ņemams ir arī fakts, ka normatīvie akti īpaši neierobežo to, kas drīkst būt federāciju biedri (Sporta likumā vienīgais ierobežojums noteikts, ka par biedriem drīkst būt juridiskas personas un sporta izglītības iestādes), tik cik federācijas pašas pēc saviem ieskatiem nosaka kādus ierobežojumus. Federāciju biedru skaits federācijās variē no viencipara skaitļiem līdz pat trīsciparu skaitļiem. Federāciju biedriem ir neskaidras iespējas iekšēji apstrīdēt federāciju izpildinstitūciju lēmumus un ir teju bezjēdzīgi vērsties LSFP, jo tās pašas federāciju izpildinstitūcijas faktiski kontrolē LSFP.
Sniedzot juridisko palīdzību dažādu strīdu un nesaskaņu izšķiršanā sporta jomas pārvaldē, ir sarežģīti sasniegt vēlamo rezultātu, jo ir ierobežoti rīki strīdu taisnīgam un ātram noregulējumam – nereti strīdi nav tik būtiski, lai vērstos tiesā, vai gluži vienkārši nav pakļauti tiesai, kā arī ir bez noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm, lai būtu pamats vērsties policijā. Atliek vien vērsties LSFP, kurai it kā ir deleģēts kontrolēt sporta federācijas. Jebkurā gadījumā šobrīd ieinteresētajām personām ir jāiet tiesas noteiktais ceļš (federācijas izpildinstitūcija à LSFP à IZM), lai vispār cerētu iegūt tiesības vērsties administratīvajā tiesā par atsevišķu federācijas izpildinstitūciju lēmumu apstrīdēšanu.
Atbilde uz to, kāpēc sporta jomā šobrīd ir tik daudz strīdu, droši vien ir kaut kur pa vidu starp neskaidru šobrīd spēkā esošo, plaši interpretējamo regulējumu un tā piemērošanas nepilnībām. Šādos gadījumos kompetentajām iestādēm būtu, piemēram, jāizdod kādas vadlīnijas par atsevišķiem jautājumiem, jāpublicē rezultātus un secinājumus atsevišķu strīdu izskatīšanai utml. Labs piemērs t.s. soft law veidošanā ir Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Konkurences padome, kuru interneta vietnēs ir atrodami skaidrojumi un vadlīnijas par dažādām attiecīgo jomu problēmām. Neredzu iemeslu, kāpēc IZM sadarbībā ar LSFP u.c. nevarētu, tā teikt, aizpildīt regulējuma robus, izdodot dažādas vadlīnijas.
Rezumējot šajā rakstā minēto, identificējamas divas būtiskas problēmas sporta jomas pārvaldē:
1) trūkst kontroles pār valsts budžeta līdzekļu sadali sporta federācijās;
2) trūkst neitrāla veidojuma, kas objektīvi un patstāvīgi izšķirtu sporta jomas pārvaldē radušos strīdus.
Par pirmo: būtībā valsts iestāžu (IZM, LSFP) rokās jau ir visi nepieciešamie rīki, lai veiktu aktīvu kontroli pār federācijām piešķirtajiem līdzekļiem – tiesības nepiešķirt līdzekļus, ja tiek konstatēti pārkāpumi federāciju darbībā, tiesības noteikt kritērijus un ierobežojumus tam, kas drīkst būt federāciju biedri, tiesības noteikt kritērijus federāciju statūtiem un izpildinstitūcijām (kaut vai vadlīniju veidā). Tomēr praksē šie rīki nezināmu iemeslu dēļ netiek izmantoti un valsts nav bijusi ieinteresēta īstenot stingrāku kontroli pār federācijām, neskatoties uz daudzajiem strīdiem. Šā brīža valsts budžeta līdzekļu īpatsvars daudzu federāciju budžetos vairāk nekā attaisnotu aktīvāku valsts iesaisti šo federāciju pārvaldē, kontrolē un strīdu izšķiršanā.
Par otro: Vieglākais risinājums būtu mainīt LSFP izpildinstitūcijas un komisiju sastāva iecelšanas kārtību, piemēram, uzticēt LSFP izpildinstitūcijas iecelšanu IZM, iespējams, noteikt, ka daļu no LSFP izpildinstitūcijas locekļiem veido noteiktu valsts iestāžu amatpersonas, piemēram, IZM pārstāvji, LOK pārstāvji, Nacionālās sporta padomes pārstāvji u.c. Tāpat būtu vēlams noteikt specifiskākus kritēriju tam, kas drīkst būt federāciju biedri un kādi ir šo biedru pienākumi un tiesības, harmonizēt federāciju statūtus un precizēt to neievērošanas sekas, precizēt, kādi federāciju izpildinstitūciju lēmumi / faktiskā rīcība ir nododama pārvērtēšanai LSFP.
Radikālāks risinājums būtu likvidēt LSFP, tā nodrošinot, ka IZM pārņem sporta federāciju "jumta organizācijas" lomu un federāciju atzīšanas un kontroles funkciju, valsts budžeta līdzekļus piešķirt federācijām tieši (bez LSFP starpniecības), tādā veidā arī saīsinot federāciju pieņemto lēmumu apstrīdēšanas ķēdi un apejot LSFP valdes interešu konfliktu.
Tāpat risinājums varētu būt saglabāt LSFP kā skaidru federācijas vienojošu organizāciju, kas funkcionētu kā starpnieks starp federācijām un IZM, veiktu grāmatvediskas un atbalsta funkcijas federācijām, nevis radītu mākslīgu iespaidu, ka LSFP tiešām objektīvi kontrolē federācijas sporta jomā. Šādā gadījumā būtu jāievieš jauna un neatkarīga institūcija (Ombuds) strīdu izšķiršanai sporta pārvaldes jomā, kuru apstiprinātu, piemēram, IZM atklāta konkursa kārtībā, kuras sastāvā būtu noteikti profesionāļi, piemēram, zvērināti advokāti, auditori, juristi un citi eksperti. Lietuvā šāds modelis jau ir ieviests un veiksmīgi strādā.
Identificētās problēmas, iespējams, nebūtu atzīstamas par aktuālām problēmām Latvijā gadījumā, ja sporta federācijas tiešām būtu neatkarīgas un rīkotos ar privātiem līdzekļiem vai, starptautisku organizāciju līdzekļiem, kā tas ir Futbola federācijai. Dabiski, ka valstij nebūtu teikšanas pār to, kā sabiedriska organizācija rīkojas ar saviem privātiem līdzekļiem. Tomēr tādos apstākļos, kā tas ir ar lielu daļu sporta federācijām Latvijā, kur to finansējums no valsts puses sasniedz ~50% un to pastāvēšana teju ir atkarīga no šiem valsts līdzekļiem, loģiski būtu prasīt aktīvāku valsts iestāžu (t.sk. LSFP, IZM) iesaisti un ieinteresētību šo federāciju kontrolē un strīdu izšķiršanā.
Šobrīd biežie un publiski izskanējušie strīdi sporta jomā iedrošina arvien vairāk ieinteresēto personu izmantot to rīcībā esošos rīkus un vērsties pēc juridiskās palīdzības, lai aizstāvētu savas intereses, Federācijas ir ieinteresētas pārliecināties, vai tiešām tās darbojas normatīvo aktu noteiktajā kārtībā, bet politikas īstenotājiem ir signāls par nepieciešamām pārmaiņām šajā nozarē, vai nu būtiski mainot nozares struktūru, vai vismaz uzlabojot esošās struktūras atsevišķus elementus un aktīvāk iesaistīties sporta jomas pārvaldē un kontrolē.
