Foto: Shutterstock
Augstākās tiesas (AT) Administratīvo lietu departaments pērn atzinis, ka personvārda atveide atbilstoši latviešu valodas prasībām nav tiesību uz privāto dzīvi aizskārums. Šā gada novembrī spriedums, kurā izvērtēts arī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Cilvēktiesību komitejas lietā "Leonid Raihman (Leonīds Raihmans) pret Latviju" sniegtais viedoklis, atzīts par būtisku judikatūras veidošanai un pievienots AT datu bāzei.

Šīs lietas aizsākums meklējams 2012. gadā, kad Valsts Valodas centrs (VVC) atzina, ka pieteicēja vārds un uzvārds latviešu valodā atveidojams formā /vārds, uzvārds ar galotnēm/, un šo lēmumu negrozīja arī Tieslietu ministrija, kurā tas tika apstrīdēts, liecina AT mājas lapā pieejamā informācija.

Administratīvā rajona tiesa ar 2014. gada 6. marta spriedumu apmierināja pieteikumu daļā par pienākuma noteikšanu VVC sniegt atzinumu, ka pieteicēja personvārdi valsts valodā atveidojami kā /vārds, uzvārds bez galotnēm/. Spriedums tika pārsūdzēts Administratīvajā apgabaltiesā, kas pieteikumu noraidīja. Par spriedumu tika iesniegta kasācijas sūdzība.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, skatot lietu kasācijas kārtībā, izvērtēja arī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Cilvēktiesību komitejas lietā "Leonid Raihman (Leonīds Raihmans) pret Latviju" sniegto viedokli. AT spriedums šajā lietā ir stājies spēkā un nav pārsūdzams.

Raihmans pret Latviju

Kā izriet no ANO Cilvēktiesību komitejas atzinumā secinātā, ANO iesniegtās sūdzības autors ir ebreju un krievvalodīgajai minoritātei piederošs Latvijas pilsonis. Padomju Savienības amatpersonas viņa vārdu un uzvārdu reģistrējušas kā "Leonid Raihman".

Šādi viņa personvārdi tika lietoti, tai skaitā PSRS izdotajā pasē, līdz 1998. gada janvārim, kad viņš saņēma "Latvijas nepilsoņa" pasi, kurā viņa vārds un uzvārds tika grozīts uz "Leonīds Raihmans", kas nebija ne krievu, ne ebreju izcelsmes forma, lai gan viņš pats šādai maiņai nebija piekritis. 2001.gada janvārī, iegūstot Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, viņam tika izsniegta Latvijas pilsoņa pase, kurā viņa vārds un uzvārds tika atveidots kā "Leonīds Raihmans".

Sūdzības autors apgalvoja, ka "Raihman" ir ebreju izcelsmes uzvārds, kuru lietojuši gan viņa tēvs, gan vectēvs, gan vecvectēvs. Kā norādīts ANO atzinumā, sūdzības autors neveiksmīgi mēģinājis panākt viņa vārda un uzvārda atveidi personu apliecinošos dokumentos atbilstoši to krievu un ebreju izcelsmei, proti, kā "Leonid Raihman", nevis to latviskotajā formā.

Viņš arī paudis, ka tiesības uz sava personvārda rakstību oriģinālajā formā ir neatņemama viņa tiesību netikt pakļautam patvaļīgai vai nelikumīgai iejaukšanās privātajā dzīvē sastāvdaļa un šajā lietā viņa personvārds tika mainīts vienpusēji, bez viņa piekrišanas, lai tas atbilstu rakstībai latviešu valodā.

Tā esot bijusi patvaļīga iejaukšanās viņa privātajā dzīvē. Papildus sūdzības iesniedzējs apgalvojis, ka viņa personvārda rakstība, atbilstoši latviešu valodas gramatikas prasībām, "izskatās un skan dīvaini", jo tā neatspoguļo ne ebreju, ne krievu, ne latviešu izcelsmes vārdu. Tāpēc viņš saskāries ar dažādām problēmām ikdienas dzīvē, kā, piemēram, neizdevušās bankas transakcijas, aizkavēšanās lidostās, izejot imigrācijas kontroli, kā arī citas ikdienā sagādātas neērtības.

Viņš arī apgalvoja, ka ierobežojums lietot savu personvārdu tā oriģinālajā formā ir ievērojami iespaidojis privātās attiecības, īpaši attiecībās ar viņa krievvalodīgo un ebreju kopienu.

ANO komiteja atzīst pārkāpumu

Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Cilvēktiesību komiteja, sniedzot savu viedokli šajā lietā, atzina, ka sūdzības iesniedzēja vārds tika izmainīts, lai atbilstu latviešu valodas gramatikas likumiem, piemērojot Valsts valodas likuma 19.pantu, kā arī no tā izrietošos noteikumus. Līdz ar to apstrīdētais ierobežojums nav uzskatāms par nelikumīgu, tāpēc komiteja vērtēja, vai šis ierobežojums nav uzskatāms par patvaļīgu.

Komiteja atzinumā norādīja, ka, saskaņā ar Vispārējo komentāru attiecībā uz tiesībām uz privāto dzīvi, par "patvaļīgu iejaukšanos" var atzīt arī tādu iejaukšanos, kas tikusi noteikta ar likumu. Valsts valodas likuma 19. pants nosaka vispārēju un ļoti plašu principu, ka visiem personvārdiem jāatbilst latviešu valodai un tie ir rakstāmi saskaņā ar latviešu valodas likumiem. Nekāds izņēmums netiek paredzēts attiecībā uz citas etniskā izcelsmes personvārdiem.

Komiteja atgādināja, ka jēdziena "patvaļīgs" ieviešanas mērķis ir nodrošināt, ka pat ar likumu noteiktam ierobežojumam jābūt attiecīgajos apstākļos samērīgam. Komiteja arī ņēma vērā Latvijas izvirzīto ierobežojuma mērķi – latviešu valodas un tās pareizas, kā vienotas sistēmas, funkcionēšanas aizsardzība, tai skaitā, nodrošinot vienotu latviešu valodas gramatikas sistēmas integritāti.

Personvārda grozīšana – nesamērīga

Tāpat ANO komiteja norādīja, ka ir ņēmusi vērā "tās grūtības, ar kurām latviešu valoda saskārās Padomju režīma laikā un uzskata, ka ierobežojuma mērķis ir leģitīms".

Tomēr komiteja arī atzina, ka apstrīdētais ierobežojums radīja sūdzības autoram būtiskas neērtības, kuras nav uzskatāmas par pamatotām, jo nav samērīgas ar tā mērķi.

Komiteja norādīja, ka, lai gan vislabāk pati dalībvalsts spēj izvērtēt, kāda likumdošanas politika ir nepieciešama oficiālās valsts valodas aizsardzībai un veicināšanai, ANO Cilvēktiesību komiteja pauda uzskatu, ka piespiedu lokāmās galotnes pievienošana uzvārdam, kurš tā oriģinālformā ir ticis lietots dekādēm ilgi, tādā veidā izmainot tā izrunu, ir uzspiests līdzeklis, kurš nav samērīgs ar mērķi – oficiālās valsts valodas aizsardzība.

Lai gan Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pants aizsargā personas tiesības brīvi izvēlēties un mainīt savu vārdu, komiteja atzina, ka tas vēl jo vairāk aizsargā personu no dalībvalsts īstenotas pasīvas vārda maiņas.

Līdz ar to komiteja atzina, ka dalībvalsts vienpusēja sūdzības iesniedzēja personvārda grozīšana oficiālajos personu apliecinošajos dokumentos ir nesamērīga un tādējādi uzskatāma par patvaļīgu iejaukšanos viņa privātajā dzīvē, pārkāpjot iepriekšminētā pakta 17. pantu.

Tā kā ir noticis iepriekšminētais pārkāpums, tad dalībvalstij ir pienākums nodrošināt sūdzības iesniedzējam atbilstošu atlīdzinājumu un veikt nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu līdzīgus pārkāpumus nākotnē, tai skaitā veicot izmaiņas attiecīgajos tiesību aktos, savā viedoklī norādīja komiteja.

Ko vērtēja Augstākā tiesa

Skatot lietu pēc ANO Cilvēktiesību komitejas atzinuma, AT atzina, ka galvenais šajā lietā izšķiramais jautājums ir saistīts ar Cilvēktiesību komitejas viedokļa šajā lietā ietekmi uz konkrētās lietas izskatīšanu.

AT pilnībā pievienojās Cilvēktiesību komitejas sniegtajam viedoklim par to, kāds ir no pakta 17. panta izrietošo tiesību uz privāto dzīvi tvērums, tostarp Cilvēktiesību komitejas secinājumiem, ka privātās dzīves ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim un attiecīgajos apstākļos samērīgam.

Vienlaikus, rūpīgi izvērtējot turpmāk norādītos apsvērumus, AT nevarēja pievienoties Cilvēktiesību komitejas veiktajam faktisko apstākļu novērtējumam un ar to saistītajam secinājumam par samērīguma pārkāpumu konkrētajā lietā, izriet no AT Administratīvo lietu departamenta pērnā gada oktobrī pieņemtā sprieduma.

Savā kasācijas sūdzībā par viņam nelabvēlīgo Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, pieteicējs bija norādījis, ka tiesa nepamatoti nav piemērojusi Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pantu, jo, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Cilvēktiesību komitejas viedoklis atzīstams par pakta autoritatīvu interpretāciju.

Pieteicējs uzskatīja, ka ANO Cilvēktiesību komiteja ir pakta augstākais interpretētājs, bet pakts ir juridiski saistošs, tāpēc viedoklis ir juridisko saistību indikators, savukārt viedokļa noraidīšana – pierādījums tam, ka valsts nelabticīgi izturas pret saistībām saskaņā ar paktu.

Nav noticis privātās dzīves aizskārums

Konkrētajā lietā bija izšķirams jautājums, vai pieteicēja vārda un uzvārda atveide atbilstoši latviešu valodas prasībām ir aizskārusi pieteicēja tiesības uz privāto dzīvi.

Pretēji Cilvēktiesību komitejas viedoklī norādītajam, ka pieteicēja vārds un uzvārds krievu valodā personu apliecinošajos dokumentos ticis lietots gadu desmitiem (dekādēm) ilgi, lietā tika konstatēts, ka pieteicēja vārds un uzvārds latviešu valodā atveidots kopš dzimšanas un tādā veidā ir ierakstīts visos pieteicēja identitāti apliecinošajos dokumentos (pasēs).

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, proti, citas valsts pieteicējam izdotajā pasē līdztekus pieteicēja vārdam un uzvārdam latviešu valodā norādīts arī pieteicēja vārds un uzvārds krievu valodā, savukārt visos Latvijas pieteicējam izdotajos personu apliecinošajos dokumentos pieteicēja vārds un uzvārds ir konsekventi lietots latviešu valodā.

AT spriedumā norādīja, ka pieteikuma autors nav norādījis uz to, ka viņa personvārdu atveide ir radījusi pietiekami nopietnas grūtības. Tāpat arī pieteicēja vārds vai uzvārds pēc atveides latviešu valodā nav ieguvis kādu nepatīkamu nozīmi. Šādi apstākļi nav konstatējami arī no pieteicēja Cilvēktiesību komitejai sniegtajiem paskaidrojumiem, kas atreferēti komitejas viedoklī.

AT atzina, ka pieteikuma autors Cilvēktiesību komitejai vispārīgi norādījis, ka viņa personvārdu rakstība atbilstoši latviešu valodas gramatikas prasībām „izskatās un skan dīvaini", jo tā neatspoguļo ne ebreju, ne krievu, ne latviešu izcelsmes vārdu. Tomēr tas ir tikai pieteicēja subjektīvs vērtējums, kuram nav objektīva pamata.

Ne visu personvārdu izcelsme ir acīmredzama, taču tas pats par sevi nenozīmē, ka tie, atveidoti atbilstoši latviešu valodas gramatikas prasībām, iegūst kādu nepatīkamu nozīmi. Tāda nav konstatējama arī konkrētajā gadījumā. Atveidojot pieteicēja personvārdus latviešu valodā, tie neiegūst rupju vai smieklīgu nozīmi, kas varētu viņam radīt neērtības viņa sociālajā dzīvē.

Tāpat no sūdzībā ANO Cilvēktiesību komitejai norādītā nav konstatējamas pietiekami nopietnas grūtības, kuras radījušas viņa personvārdu atveide atbilstoši latviešu valodas gramatikas prasībām, atzina AT. AT nekonstatēja, ka pieteicēja personvārdu atveide ir radījusi pieteicējam pietiekami nopietnas grūtības vai pieteicēja personvārdi pēc atveides latviešu valodā ieguvuši kādu nepatīkamu nozīmi.

Valodas lietojuma sašaurinājums – demokrātijas apdraudējums

AT spriedumā norādīja, ka prasība lietot personvārdus atbilstoši latviešu valodas gramatikai attiecas uz tādām situācijām, kurās tiek prasīts pierādīt personas identitāti, kā pierādījumu izmantojot personu apliecinošus dokumentus. Pretēji pieteicēja norādītajam, viņš var brīvi lietot savus personvārdus to oriģinālformā saskarsmē privātajā dzīvē, tostarp kopienā.

Tāpat AT spriedumā atsaucās uz Satversmes tiesas (ST) atzīto, ka personvārdi ir viens no valodas elementiem, un tas, saskaņā ar kādiem noteikumiem tie lietojami, ietekmē visu valodas sistēmu.

Valsts valodas konstitucionālais statuss pastiprina juridisko pamatojumu latviešu valodas lietošanai Latvijas Republikas izsniegtajos dokumentos. Ņemot vērā faktu, ka Latvijas pilsoņa pase ir oficiāls dokuments, kas ne tikai identificē personu, bet arī apliecina ilgstošu tiesisku saikni starp personu un valsti, personas vārds un uzvārds rakstāms valsts valodā.

Ievērojot latviešu valodas kā valsts valodas nostiprinājumu Satversmē, kā arī to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.

AT atzīmēja, ka ST ir norādījusi – tās neērtības, kas indivīdam pasē atveidotā uzvārda dēļ radušās sadzīvē, nevar uzskatīt par pietiekamu pamatu, lai uz viņu neattiecinātu no valsts valodas statusa izrietošos noteikumus. Latviešu valodas kā vienotas sistēmas funkcionēšanas apdraudējums, pieļaujot citvalodu personvārdu rakstību dokumentos tikai oriģinālformā, ir lielāks nekā neērtības, kas personām rodas, lietojot pasi ar latviešu valodas tradīcijām atbilstoši atveidotu uzvārdu.

Tāpat personas pasē vai dzimšanas apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam, kas atveidots atbilstoši spēkā esošajām latviešu valodas normām, norādāma šīs personas dzimtas uzvārda vēsturiskā forma vai citas valodas personvārda oriģinālforma latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgas personas vecāki to vēlas un var to apliecināt dokumentāri. Līdz ar to konkrētajā gadījumā netika konstatēts pieteicēja tiesību uz privāto dzīvi aizskārums.

ANO viedoklis Latvijas judikatūrā

AT spriedumā norādījusi, ka valstij ir godprātīgi jāapsver ANO Cilvēktiesību komitejas viedoklis, taču vienlaikus tas neatņem tiesības valstij pēc rūpīgām pārdomām šim Cilvēktiesību komitejas viedoklim nepiekrist, ja tas neatspoguļo patieso juridisko situāciju konkrētajā lietā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, AT atzina, ka nepieciešams precizēt iepriekš savos nolēmumos norādīto, ka, lai saistībā ar personvārdu atveidi konstatētu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu, ir nepieciešams konstatēt vienu no šādiem apstākļiem: konkrētajai lietai līdzīgus apstākļus; pietiekami nopietnas grūtības, ko radījusi vārda vai uzvārda atveide; vārds vai uzvārds pēc atveides latviešu valodā ieguvis kādu nepatīkamu nozīmi.

Pievienojot šajā lietā pieņemto spriedumu AT mājaslapas Judikatūras sadaļas nolēmumu arhīva klasifikatoram, kā būtiskas AT akcentējusi divas tēzes – tēzi par ANO Cilvēktiesību komitejas viedokļa tiesisko nozīmi un tēzi par tiesībām uz privāto dzīvi personvārda atveides jautājumā.

Jautājumā par par ANO Cilvēktiesību komitejas viedokļa tiesisko nozīmi, AT atzinusi, ka valstij ir godprātīgi jāapsver šīs komitejas viedoklis, vienlaikus tas neatņem tiesības valstij pēc rūpīgām pārdomām viedoklim nepiekrist, ja tas neatspoguļo patieso juridisko situāciju konkrētajā lietā.

AT atzīmējusi, ka nevar piekrist Cilvēktiesību komitejas veiktajam faktisko apstākļu novērtējumam un ar to saistītajam secinājumam par samērīguma pārkāpumu konkrētajā lietā. Cilvēktiesību komitejas apsvērumos ietvertais vērtējums par konkrētas lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem ir vispārīgs un nav pietiekami detalizēts.

Jautājumā par tiesībām uz privāto dzīvi personvārda atveides jautājumā, AT atzina, ka tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpums saistībā ar personvārda atveidi parasti nav konstatējams, ja personvārda atveide personai nav radījusi pietiekami nopietnas grūtības, personvārds pēc atveides nav ieguvis kādu nepatīkamu nozīmi vai arī nepastāv citi būtiski apstākļi, piemēram, valsts ilgstoši atļāvusi personai lietot tās personvārdu viņai vēlamajā formā.

Juridiski nozīmīgi – 2862 nolēmumi

Kā portālu "Delfi" informēja AT preses sekretāre Baiba Kataja, kopumā līdz šim AT Judikatūras datubāzē, kuras veidošana sākta 2002. gadā, iekļauti 2862 nolēmumi.

AT mājaslapā Judikatūras sadaļā Klasifikatoros sistēmiski apkopoti AT departamentu (līdz 2014. gadam – Senāta) nolēmumi, kas ir juridiski nozīmīgi. Klasifikatoros publicētais nolēmumu krājums pastāvīgi tiek papildināts – regulāri tiek pievienoti jaunākie nolēmumi, kā arī pievienoti par juridiski vērtīgiem atzīti senāki nolēmi. Lai atvieglotu nolēmumu meklēšanu, pēc nepieciešamības tiek pilnveidots arī nolēmumu sadalījums klasifikatoros.

Salīdzinājumam – līdz šā gada oktobra vidum Judikatūras nolēmumu arhīvā publicēti 294 no kopumā trijos AT departamentos 2017 gadā pieņemtiem nolēmumiem pabeigtās lietās. kopā ar tēzēm publicēti 192 nolēmumi. Kopumā pērn AT departamentos tikušas izskatītas (pabeigtas) 3289 lietas. No tām visvairāk – 1579 – AT Civillietu departamentā, 884 AT Administratīvo lietu departamentā, 817 AT Krimināllietu departamentā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!