Pirmais pārsteigums bija pats maestro: kad atvērās dzīvokļa durvis, iedomājos, ka sagaidītājs ir Žana Kloda dēls, nevis viņš pats – tik jauneklīgs un vingrs izskatās šis pieredzes bagātais mesjē.
Otrais pārsteigums bija septītā stāva dzīvoklis: apstaigājot paša Žana Kloda un viņa nelaiķes mātes savienotos dzīvokļus pa balkonu, jūs iegūstat panorāmu no Monparnasa torņa un Eifeļtorņa līdz Svētās Sirds bazilikai. Visa Parīze ir kaut kur patālu lejā, šaurā ieliņā tieši pie nama sienas notiek skaļa tūristu naudasmaku izklaidēšana kauliņu spēles veidā, mēs ieejam atpakaļ maestro darbistabā un sākam ar atmiņām par Rīgu.
Jūs pirmoreiz bijāt Rīgā 1970. gada 23. novembrī. Diriģējāt LNSO. Vai atceraties šo vizīti?
Tas bija dikti sen. Jūs vēl nebijāt dzimis, vai ne? Mani uz Rīgu nosūtīja tādā kā Francijas un PSRS valdību rīkotā mūziķu apmaiņas programmā. Es biju pavisam jauns diriģents, un koncertā skanēja tikai franču laikmetīgo komponistu mūzika – tur bija Serža Niga (Nigg) "Uzliesmojums", svīta no Žorža Orika baleta "Fedra" un Mariusa Konstāna (Constant) "Čakona un kara maršs". Atceros – mani saviļņoja jūsu orķestra kvalitāte. Toreiz biju arī Maskavā un Viļņā. Samērā nesen man bija prieks ar kori "Latvija" un manu Lilles orķestri ieskaņot Prokofjeva "Aleksandru Ņevski". Vēl viena būtiska saskarsme ar Latviju man bija 2010. gadā, kad piedalījos Svetlanova diriģēšanas konkursa žūrijas darbā un mūsu kopīgais paziņa Andris Poga ieguva pirmo vietu. Jevgeņijs Svetlanovs savā laikā bija manu labāko draugu lokā.
Jūsu saknes ir gan Francijā, gan Krievijā.
Mana vecvecmāmiņa no mātes puses Tatjana Zeligere bija ebrejiete no Krievijas. Viņa pazina Brāmsu, bija izcila klavierskolotāja un arī augstas klases bridža profesore. 20. gadsimta sākumā viņa ar ģimeni ieradās Francijā un pārgāja luterticībā.
Vismaz reizi divos gados es labprāt braucu uz Sanktpēterburgu, kas, manā ieskatā, ir īsts mūzikas šūpulis. Dievinu šo pilsētu. 1972. gadā mani turp aicināja Jevgeņijs Mravinskis. Tās ir neaizmirstamas atmiņas par Mravinska orķestri – it kā manā priekšā būtu rolsroiss ar "Ferrari" motoru. Tikko pacēlu augstāk rokas, tā atskanēja crescendo, kad nolaidu rokas, neskanēja nekas. Ievērojamais vijolnieks Viktors Libermans bija koncertmeistars. Viņš kopā ar Kondrašinu aizlaidās no Padomju Savienības, un man kā orķestra sitaminstrumentālistam bija iespēja Amsterdamas "Concertgebouw" orķestrī kopā ar Libermanu spēlēt Kirila Kondrašina vadībā.
Jā, esmu profesionāls sitaminstrumentālists. Solists, solo timpānists, orķestra mūziķis un sitējs vieglās mūzikas ansambļos. Esmu iespēlējis visus Žaka Brela albumus, piedalījos arī vienīgajā Frenka Sinatras ierakstā, kas veikts Francijā, tajā albumā Sinatra ir kopā ar Kvinsiju Džonsu. Spēlēju kopā ar Edīti Piafu, Žoržu Brasensu, Šarlu Aznavūru, kā jauns diriģents vadīju Aznavūra pirmās muzikālās komēdijas "Monsieur Carnavale" iestudējumu 1965. gadā Šatlē teātrī.
Man ir trīs dzīves. Pirmā – varietē [franču ekvivalents padomjlaiku terminam "estrādes mūzika"] un džezs, otrā – klasisks sitaminstrumentālists (esmu spēlējis Minša, Kempes, Matačiča, Markeviča vadībā), un trešā – diriģents.
Kurš šansonjē atstājis pašu spēcīgāko iespaidu?
Droši vien Žaks Brels – viņš bija neparasts cilvēks, ļoti dabisks un draudzīgs cilvēciskajās attiecībās, man bija laime iestudēt viņa operu "Dons Kihots". Cik zvērīgi viņš kritizēja flāmu buržuāziju! Kas tas bija par cilvēku... Bet arī Šarls Aznavūrs, kas nesen aizgāja no mums. Edīte Piafa, kuru es dievināju. Manu muzikālo panteonu bagātinājuši stipri dažādu mūzikas virzienu pārstāvji.
Kad pievērsāties diriģēšanai?
Man bija 30 gadu, un es gandrīz uzreiz kļuvu par Šatlē teātra galveno diriģentu. Mans vectēvs Anrī Kazadesī – altists, violas d'amore spēlētājs un kvinteta "Seno instrumentu biedrība" izveidotājs – vienkārši izlēma, ka man jābūt diriģentam. Patiesībā tas notika, kad biju četrus gadus vecs, – vectēvs vienkārši iedeva zizli un lika diriģēt "Seno instrumentu biedrību". Puisim ir laba ritma izjūta, tātad viņam jākļūst par diriģentu – tā skanēja vectēva un viņa kolēģu spriedums.
Apmēram 12 gadu vecumā es aizgāju uz simfoniskās mūzikas koncertu un apstulbu, ieraugot šo demiurgu, kas izraisa pērkonu un slāpē viesuļvētras. Mūzikas ceļam mani stipri iedvesmoja arī mans brālēns, izcilais pianists Robērs Kazadesī, viņš diemžēl agri nomira.
Simfoniskā orķestra diriģēšana – tā nav profesija, tā ir domāšana, filozofija. Liktenis, ja vēlaties. Pašizpēte. Kā teica Braks: "Māksla ir ievainojums, kas kļūst par gaismu." Man ļoti svarīgs likās uzdevums pārliecināt par pretējo tos, kas domā, ka tā sauktā lielā mūzika nav domāta viņiem.
Arī jūsu bērni ir mūzikā.
Mani dēli Tomā un Denī Anko (Enhco) – pianists un trompetists – ir teicami klasiskie mūziķi, bet arī spoži džezmeņi. Meita Karolīne Kazadesī ir lieliska dziedātāja. Viņa nesen ieskaņoja Pulenka "Cilvēka balsi", un šīs lomas pirmiestudētāja Denīze Divāla atsūtīja vēstuli ar apliecinājumu, ka Pulenks būtu laimīgs, dzirdot šo operas lasījumu.
Savukārt jūsu māte bija ievērojama aktrise.
Jā, Žizele Kazadesī (1914–2017) bija liela aktrise, cieši saistīta ar "Comédie Française".
Pats nevēlējāties kļūt par aktieri?
Starp citu, es reiz spēlēju teātri – 15 gadu vecumā piedalījos Kurtelina lugas "Teodors meklē sērkociņus" iestudējumā. Un Kluzo ņēma mani uz provēm filmai "Patiesība", taču galu galā kopā ar Brižitu Bardo šajā lentē filmējās Samī Frē, kas ir nesalīdzināmi talantīgāks par mani. (smiekli) Tomēr man vismaz bija izdevība ieskaņot kādas dziesmas ar Brižitu Bardo, un tās skan joprojām. Esmu veicis ieskaņojumu arī ar Žannu Moro, un Seržs Rezvani sēdēja pie sitamajiem.
Lūk, esmu ticies ar daudziem interesantiem cilvēkiem.
Jau diriģenta karjeras laikā uzstājos ar Mikelandželi un Gilelsu. Emīls Gilelss savai Francijas turnejai izvēlējās tieši mani, un mēs kļuvām par labiem draugiem.
No visiem viņiem mācījos, un tagad ar pazemību varu teikt, ka laikam saprotu, ko domāja Stravinskis, kad teica – lai tu būtu tiesīgs saukties cēlajā interpreta vārdā, tev visupirms jābūt nevainojamam atskaņotājmāksliniekam. Starp citu, man reiz bija laime satikt Stravinski.
Jums bija saruna?
Jā, viņš man teica: "Bonjour, как дела? Хорошо? Досвидания." (vētraini smiekli) Tajā dzīves posmā es strādāju pie Morisa Bežāra, biju sitējs, spēlēju Ravela "Bolero".
Maziņš būdams, esmu sēdējis klēpī Onegēram. Mūs vienoja kaislība uz lokomotīvēm.
Ko sakāt par savu skolotāju Pjēru Bulēzu?
Apbrīnojams profesionālis. Izcils mūzikas pārzinātājs. Viņš diez ko necieta tos, kam bija citāds viedoklis un kas piederēja pie citu virzienu pārstāvjiem. Man sanāca daudz darīšanu ar viņu, jo es desmit gadus spēlēju Bulēza koncertapvienībā "Domaine Musicale". Mēs labi sapratāmies, bet tas gan jāsaka, ka labāk bija būt viņa draugam nekā ienaidniekam. Viņa domas vienmēr apsteidza laiku. Un ap viņu vienmēr bija sava laika izcilākie mūziķi.
To pašu kaut kādā ziņā var teikt arī par jums.
Nu... Bulēzs bija dižs mūziķis, es esmu pieticīgs mūziķis. Mūždien vēroju sevi un jautāju – ko daru labi, ko mazāk labi?
Vai Bulēzs varēja būt arī sirsnīgs?
Jā, noteikti. Tas bija stipri dīvains sajaukums – šis vīrs. Man liekas, viņš apzināti cīnījās pats pret savu superjūtīgumu. Gribēja attālināties. Distancēties. Vispār nespēja paciest kritiku. Bija polemiķis.
Kaut kādā ziņā varbūt apzināti meklēja konfliktus?
Jā, tieši tā. Es esmu citāds. Es vairos no konfliktiem. Man liekas, ka cilvēkiem jāmeklē saprašanās iespējas. Esmu harmonijas cienītājs.
Rīgas koncerta dienā jums būs 83. dzimšanas diena. Jums patīk dzimšanas dienas?
Nē. Uzskatu, ka manam vecumam nav vispār nekādas nozīmes. Pietiek, ka sieva man ik gadu atgādina, ka atkal tuvojas dzimšanas diena. Bet es pats tam vispār nepievēršu uzmanību.
Parunāsim par Rīgas koncerta programmu.
Bizē ir saulains komponists. Viņš dzied himnas dzīvespriekam. Opera "Karmena" ir ģeniāla.
Jūs varbūt zināt, ka Andrē Židam reiz lūdza sniegt franču mākslas, tai skaitā mūzikas, definīciju. Īsi apdomājis, Žids teica – nekā lieka [riende trop jeb burtiski – nekā par daudz]. Nekā lieka Ravelam. Nekā lieka Debisī. Nekā lieka Bizē. Viņa "Arliete" ir dzidra un laimīga mūzika, mazs franču mūzikas stila dārgums.
Ravels?
Ģeniāls pulksteņmeistars. Viss īstajā vietā. Līdz pēdējam sīkumam. Mocarta un Šūberta atbalss, sevišķi Sol mažora koncerta otrajā daļā. Ravela orķestrācijas prasmes, manuprāt, salīdzināmas ar Rimska-Korsakova mākslu šajā jomā. "Šeherezadē" Rimskis-Korsakovs piešķir eksistences jēgu absolūti visām orķestra pultīm. Bet arī Ravels. Kā viņš pēkšņi izceļ vienu aktīvu klarnetes solo, kādu līdzīgu trombona pasāžu. Bet viss ir dozēts. Viss kalpo mūzikai, muzikālai sarunai. Bet vajadzīgi arī žilbinoši mūziķi, kas nevainojami pārvalda savu amatu.
Kā teica Stravinskis?
Stravinskis vispār bijis nozīmīgs gids manā mūziķa tapšanā. Savā pirmajā simfoniskajā koncertā diriģēju "Ugunsputnu". Parīzes operā man bija laime diriģēt "Petrušku", kad dejoja Nurijevs.
Jums patīk lasīt?
Jā, man patika, tagad vienkārši nav laika. Bet kādreiz... Uzreiz nāk prātā krievu literatūra un Cveigs. Cveigu vispār uztveru kā Māleru literatūrā, un otrādi. Nostalģija par pagātni, kas bija laimes pilna iepretim ikdienas traģēdijai, ko piedzīvojam kopš 20. gadsimta sākuma.
Bet tagad es caurām dienām lasu partitūras. Gan jaunas, gan arī tās, ko jau gadiem diriģēju. Man saka – ak, tu taču to jau nezin cik reižu esi diriģējis. Bet ir absolūti svarīgi, lai muzikālā doma justos mājīgi manās diriģenta rokās. Mūzikas interpretācija top pie rakstāmgalda. Mēs esam izmeklētāji, arī kaut kādā ziņā šefpavāri – mazliet sāls, šķipsniņu piparu... Kur galvenais ceļš, kur sānceļš, nekas nav vienkārši.
Jūs nodarbojaties ar pedagoģiju?
Aizvakar Monpeljē es vadīju otro meistarklasi savā dzīvē. (smiekli)
Bet jūs labi un saprotami skaidrojat.
Pazemīgi cenšos dot cilvēkiem to, ko zinu. Mēs jau runājām, ka orķestra diriģēšana ir doma. Doma, ko pārraida ar acīm, elpu, roku lokanumu, enerģiju. Lūk, mana diriģenta funkciju formula – kalpot, uzdrošināties, pārraidīt un iegūt. Mēs kalpojam komponistam, nostājoties aiz viņa, ne viņam priekšā. Uzdrošināmies varbūt kādā vietā izvēlēties raitāku tempu, piešķirt dzīvīgumu – ir tik svarīgi, lai mūzika būtu dzīva, nekas nedrīkst būt garlaicīgs. Tālāk – mēs pārraidām mūziku klausītājam, tāpat kā esam to saņēmuši no pirmavota. Iegūt – tas ir visgrūtākais, koncepcijas auglis, pazemība un vienlaikus nepieciešamība pēc kvalitātes. Apmēram kaut ko tādu es centos skaidrot meistarklasē. (smiekli)
Un vēl viena lieta – visu vajag izdziedāt. Dziedāšana ļauj sajust mūzikas dabisko ritmu un tempu. Tas nekas, ja jums nav balss kā Kallasai vai... nezinu, Žozē van Damam. Elpošanai jābūt saskaņā ar jūsu diriģenta žestu. Lai viss ir organisks un dzīvīgs.
Jūsu diriģenta tehnika aizgūta no Bulēza?
Arī tehnika izriet no iekšējā dziedājuma. Ikvienam orķestrantam viņa spēlētā instrumenta diskursā jājūt atbalsts no diriģenta, savukārt man kā diriģentam jāzina, kādas atšķirības ir, ierādot, teiksim, vijoļu picikato vai trombona sostenuto. Varu teikt – jā, esmu ietekmējies no dažiem diriģentiem. Vispirms no Furtvenglera, otrkārt, no Toskanīni, lai cik paradoksāli tas neskanētu, tad nāk Karloss Kleibers, ko es dievināju, Bulēzs ar savu pulksteņmeistara precizitāti un galu galā – Dervo. Mana diriģēšana ir sintēze no tā visa. Un beigās ir jāatrod pašam sevi, vai ne? Jauniešiem saku – vadiet orķestri, bet netraucējiet mūziķiem spēlēt. Mūzika ir sirds kustība. Arī klusumam, pauzēm jābūt apdzīvotām, jābūt kustībā.
Vai mēdzat diriģēt no galvas?
Jaunībā mēdzu tā darīt, lai parādītu, ka man ir atmiņa. Tagad vairs nē. Protams, es zinu mūziku no galvas. Bet es nevaru izlasīt partitūru, kā to momentā darīja, piemēram, Māzels, Abado, Bārenboims, arī Mitropuloss. Bulēzs nekad nediriģēja no galvas, arī Klemperers nē. To var darīt, lai atstātu iespaidu uz publiku. Bet mūziķi var nebūt laimīgi par šādu izvēli. Partitūra jāzina līdz dzīlēm, līdz pēdējai notij. Partitūras studēšana prasa neskaitāmas darba stundas. Bet koncertā diriģēt no galvas – tas nenozīmē neko.
