Atvadīšanās no aktiera notiks 30. novembrī, pulksten 13.00, Krematorijas Lielajā zālē.
Arno Upenieks bijis viens no teātra ilggadīgākajiem aktieriem, Nacionālajā teātrī viņš strādājis kopš 1957. gada. Savukārt mūža nogalē aktieris ir bijis arī viens no teātra aktīvākajiem senioriem, regulāri apmeklējis visus nozīmīgākos teātra pasākumus - gan sezonas atklāšanu, gan Ziemassvētku pēcpusdienu, gan "Skroderdienas Silmačos".

"Jaunais, visādi apsviedīgais Teātra fakultātes absolvents sevi kā spilgtu raksturotāju pieteica ar Sutkas lomu diplomdarba izrādē "Ugunī", kas tika spēlēta uz tagadējā Nacionālā teātra skatuves. Daži mēneši Liepājas teātrī, un Arno ir atkal atgriezies šeit un skatītājus smīdina kā slinkais kalps ar lielo muti Krišs (kādreiz, to spēlēdams, laurus plūca Alfreds Amtmanis- Briedītis) izrādē "No saldenās pudeles", nabaga Taukšķi biedēdams ar centrifūgu un precībām ar Lavīzi. Azarts un izdoma jaunajam aktierim kabatā nebija jāmeklē," tā aktieri raksturojusi teātra zinātniece Rita Melnace.

"Arī daudzo avīžu korespodents, tikpat loderīgais Pūlīšu Pauls no "Pazudušā dēla" kaldināja aktiera – raksturotāja slavu. Tā aiz viena komiskā personāža sekoja nākamais, būtībā kaut kur aiz šīm savā ziņā izkropļoto personību meistarīgi atdarinātajām maskām aktiera cilvēciskā būtība aizslēpās aizvien vairāk, līdz šķita – tās saaugušas jau ar viņa seju, ka ne noplēst. Un, ja nu reiz riskētu, tad tas taču būtu saistīts ar sāpēm un lielu sadzīšanas pacietību… Tiesa, Arno aktierisko izteiksmes līdzekļu arsenāls bija visai savdabīgs. Un tas tika ekspluatēts nežēlīgi. Jaunības azarts, prieks atrasties uz skatuves, skatītāju atsaucība uz katru komiskāku izdarību – arī tam bija sava nozīme Arno Upenieka aktiera biogrāfijas veidošanās procesā. Publika, kā teātra praksē saka, ņēma viņu pretī, un viņš reizēm tēlā tā sadullojās, ka gandrīz ar varu bija jāatgriež skatuves dotajos apstākļos. Minēšu tikai dažus no viņa komiskajiem personāžiem: Lauri Alekša Kivi "Septiņos brāļos", Poķis Annas Brigaderes "Lolitas brīnumputnā", Klarnete Juhana Smūla "Mežonīgajā kapteinī Kihnu Jenā", Bonifeiss Džordža Fārkera "Kavalieru viltībā"," par aktiera lomām rakstījusi Melnace.

Viņa uzskata, ka lūzuma punkts Arno Upenieka skatuviskās eksistences izpratnē bija režisoru Alfreda Jaunušana un Mihaila Kublinska piedāvājums viņam atveidot zēnisko izdarību, niķu un stiķu pilno skroderēnu Rūdi 1969. gada Blaumaņa "Skroderdienu" iestudējumā.

"Tas bija jau psiholoģiski daudz dziļāk tverts raksturs, caur kuru varēja jaust arī paša aktiera līdz šim slēpto cilvēcisko "es". Atšķirībā no dublanta Ērika Brītiņa Rūda Arno atveidotais bija tāds zemnieciskāks, smagāks, taču arī ar savā izpratnē noskatītu pilsētnieka švītību. Viņa Rūdim bez visiem zināmās "dricelēšanās" un "izrādīšanās", kā Blaumanis teiktu, bija dotas arī cilvēciski siltas strīpas. Un te nu atklājās, ka Arno arī šīs strīpas var ievibrēties siltos, liriskos toņos. Citiem vārdiem – Rūdi sildīja paša aktiera sirds siltums, par kura izpausmes spējām uz skatuves līdz šim radītie groteskie, pat satīriskie tēli varēja likt šaubīties, bet kas pēc Rūda tik jauki atplauka Ištvānā Kādarā (Ferenca Molnāra "Lilioms") vai Antonā un Oļģertā (Paula Putniņa "Pasaulīt, tu ļaužu ēka" un " Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties") un vēlreiz – Blaumaņa Mikus tēvā "Pazudušajā dēlā"," raksta teātra zinātniece.

Aktieris filmējies arī seriālā "Cerību iela 21" un filmā "Džimlai rūdi rallallā".