– Stāsts taču nav par Coju, bet gan par Čapajevu?
Es zinu, mēs līdz tam tiksim. Tātad – es jau uzreiz sapratu, ka man ir darīšana ar inteliģenci. Tālāk gāja vēl labāk. Īsinot ceļu, viens no viņiem atstāstīja otram fragmentu no grāmatas "Čapajevs un Tukšums". Es nebiju lasījis šo grāmatu, bet labi zināju, kas tas ir. Grāmata bija iznākusi nesen, taču jau ieguvusi ļoti īpašu, mistisku statusu. Tāpēc es klausījos ar sakāpinātu interesi. Tika atstāstīts Čapajeva un Pjotra (Petjas) dialogs, sukājot zirga asti. Dialogs bija spraigs, asprātīgs. Es to paturēju prātā un pēcāk vairākkārt pārstāstīju dažādām kompānijām, tādējādi iegūdams Peļevina eksperta slavu, pat vēl nelasījis ne rindas. Lūk, kas par grāmatu! To varēja iemīlēt jau pirms lasīšanas.
Tomēr tā es to neatstāju, aizgāju uz stacijas tuneli un nopirku grāmatu. Izlasīju, protams, rāvienā. Mašīnā dzirdētais dialogs tomēr šķita koncentrētāks, noslīpētāks. Arī tas ir labs teksta liktenis, ja lasītāji turpina to uzlabot. Taču nepārprotiet, grāmata nekādā ziņā nebija vilšanās, tā bija aizraujoša un, galvenais, turpināja būt mistiska. Galvenais varonis pats runā par "dostojevskiādi", no kā netiek vaļā krievu dvēsele. Es šai grāmatā saskatīju drīzāk "bulgakoviādi" – banālais rokrokā ar mītisko, draudzība psihiatriskajā slimnīcā un pamošanās bez vakardienas, un pāri visam mīklas. Arī pats autors bija daļa no noslēpuma. Toreiz Olga no mūsu kursa man stāstīja, ka tāds Viktors Peļevins nemaz neeksistē. Viņa vietā raksta trīs autori, no kuru vārdiem veidots uzvārds Peļevins, proti, Pēteris-Ļena-Viktors (kāpēc no "Viktors" veidojas "vins"?).
Pēc tam nāca "Generation P" gan literatūrā, gan dzīvē un vispār daudz notikumu. Par Čapajevu aizmirsu.
Taču nupat saņēmu zvanu, un zvanītājs sacīja, ka deviņdesmitie ir atpakaļ. "Beidzot," es teicu. Izrādās, "Čapajevs un Tukšums" izdots latviski.
Tas man lika ieskatīties kalendārā un padomāt. Toreiz šis tas bija citādi. Man pašam grāmatas nosaukums bija skaidrs signāls – atsauce uz, kā toreiz šķita, nemirstīgo anekdošu žanru, kur darbojās Čapajevs un Petjka. Petjkas vietā Peļevins licis dekadentu dzejnieku Pjotru Tukšumu, tādējādi anekdoti pārbīdot dzenbudismā utt. Bet vai tagad stāsta anekdotes par Čapajevu? Sen neesmu dzirdējis. Es domāju, tagad ir lasītāji, kas šādas anekdotes nav dzirdējuši nekad. Ko viņi tādā gadījumā zina par Čapajevu? Viens no Krievijas pilsoņu kara dalībniekiem. Kāpēc tieši viņš?
Bet varbūt šīs priekšzināšanas nav vajadzīgas. Varbūt ir vietā runāt par laika pārbaudi. Tieši interesanti, kā romānu uztvers cilvēki, kurus neiespaido tādi signāli kā "Vienkārši Marija" un Baltā nama ieņemšana. Vai ir novecojuši krāšņie deviņdesmito gadu paņēmieni – intelektuāla žonglēšana ar popkultūru un, kā rakstīts galvenā varoņa diagnozē, vēlme ""metafiziski" vērtēt pašus vienkāršākos notikumus" (127. lpp.)? Varbūt šie paņēmieni nemaz nav mainījušies. Kas, manuprāt, tekstā ir saglabājies pavisam nemainīgs – lasītāja sajūta sakrīt ar galvenā varoņa sajūtu: ".. man likās, ka tūlīt, tūlīt es sapratīšu kaut ko ļoti svarīgu.." (275. lpp.) Par to, protams, lielā mērā paldies arī tulkotājam. Kopumā lasās ļoti labi, ir teicami pārnesta teksta paradoksālā, kalambūrīgā daba. Vietām tomēr vēl vairāk mulsinoša nekā jau tā mulsinošais oriģināls: ".. ļoti savāda izskata vīrs ar bakurētainu, apaļu seju, netīrā vatētā halātā un čalmā ar zaļas krāsas pēdām.." (184. lpp.) Krieviski – "в чалме со следами зеленой краски", tas ir, čalma kādreiz bijusi zaļa. Varbūt bija vērts "pēdas" tulkot citādi. Citviet lasu jauko dzejoli par baranku, jau sagatavojies atkal baudīt patīkamās sajūtas, bet pēdējās rindas mani pieviļ:
"Toties tagad katrs strādnieks ir tiesīgs
Kā kņazs ēst baranku, kad vēlas, priecīgs." (332. lpp.)
Oriģinālā tomēr ar baranku dara ko citu:
"Зато теперь любой рабочий имеет право
Надевать на себя бублик, как раньше князья и графы!"
Turklāt tālāk tekstā dzejolis komentēts: ".. par grāfu baranku kāršanu uz proletariāta tulznainajām ģenitālijām." (333. lpp.)
Tāpat man ar laikabiedriem sākās diskusija, kas īsti ir "пальцы веером". Visdrīzāk, ne jau "pirksti vēdeklī". (287. lpp.) Tulkots it kā precīzi, taču runa nav vis par parastiem, bet gan deviņdesmito gadu pirkstiem.
Bet, galu galā, vai tas ir tik būtiski, ja "pasaule, kurā mēs dzīvojam, vienkārši ir kolektīva vizualizācija". (279. lpp.) Kaut kas no tās var aizmirsties, izgaist, un šī pazušana tāpat ir pilna nozīmes un skaistuma.
