Patiesībā tas esot tikai dzejnieka fantāzijas auglis. Šādu apgalvojumu jau 2014. gadā "Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā" pauda vēsturnieks Kaspars Zellis (citā 2017. gada rakstā to atkārtojot). Pēc diviem gadiem portāls "Delfi" publicēja rakstu, kurā arī apgalvoja, ka Piņķu sprediķis ir tikai skaista leģenda. Jauna publikācija, šoreiz ziņu portālā "la.lv" ar virsrakstu "Pulkveža Vācieša sprediķis strēlniekiem Piņķu baznīcā ir tikai mīts", parādījās pavisam nesen, šī gada 28. septembrī. Pēdējā laikā arī akadēmiskās konferencēs un diskusijās, kurās esmu piedalījies, pieņēmums, ka slavenais Piņķu sprediķis ir izdomājums, tiek pausts jau kā pašsaprotamība.
Patiesībā mūsu rīcībā ir virkne mutisku, rakstisku un vizuālu liecību, kas tiešā vai netiešā veidā apstiprina Vācieša uzrunas jeb sprediķa vēsturiskumu. Pirms minēt šīs liecības, mēģināsim noskaidrot, kāpēc varētu būt radušās šaubas par šī fakta patiesumu. Parasti, rakstot par Vācieša sprediķi, tiek norādīts, ka Čaka dzejoļa priekšvārdā minētajā datumā (17. jūlijā) 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons nemaz neatradās Piņķu apkārtnē. Tādēļ, gluži saprotami, Vācieša uzruna strēlniekiem nebija iespējama.
Tik tiešām, dzejnieks ir kļūdījies – sprediķis notika nevis 17., bet 19. jūlijā (pēc vecā stila). Tomēr tā nav vienīgā dzejoļa priekšvārdā pieļautā kļūda. Čaks ir arī nepareizi minējis baznīcas uzcelšanas gadskaitli. Tiesa gan, šī kļūda, vismaz līdz šim, nav likusi apšaubīt Piņķu baznīcas uzcelšanas faktu. Mākslinieki mēdz kļūdīties vai pat apzināti sagrozīt informāciju. Bet vai tas dod pamatu apšaubīt vēsturiskus faktus? Mēs taču neapšaubām bermontiādes notikumus vai Ulmaņa, Bermonta un Golca vēsturiskumu tikai tādēļ, ka, piemēram, filmā "Rīgas sargi" ir parādītas tik daudzas vēsturiskas aplamības!
Kādēļ Čaks pieļāva šīs kļūdas? Iemesli bija vairāki. Pirmkārt, viņš nebija minētā sprediķa aculiecinieks. Acīmredzot stāstu par Vācieša runu viņš bija dzirdējis Latviešu veco strēlnieku biedrībā vai "Latviešu Strēlnieka" redakcijā. Otrkārt, spriežot pēc Piņķu baznīcas apraksta, viņš nekad tajā pat nav bijis. Un, visbeidzot, 1936. gadā, kad Čaks sarakstīja dzejoli "Sprediķis Piņķu baznīcā", viņam, visticamāk, bija zināms tikai šī notikuma datums pēc jaunā (Gregora), nevis vecā (Jūlija) kalendāra. 13 dienu atņemšana, lai iegūtu "vecā stila" pareizo datumu, iespējams, dzejniekam šķita pārāk piņķerīgs vai ne visai svarīgs matemātisks uzdevums.
Mūsu rīcībā ir vismaz četras Piņķu sprediķa aculiecinieku liecības. Pirmā, kuru visbiežāk min, ir leģendārā Ēvalda Valtera stāstījums, kurš bija 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks un arī sprediķa aculiecinieks. Tiesa gan, viņš mūža nogalē vairs nevarēja atcerēties ne Vācieša teikto, ne šī notikuma norisi. Toties Valtera atmiņā spilgti bija iespiedusies Piņķu baznīcas altārglezna, kurai līdzīga nebija atrodama nevienā citā apkārtnes baznīcā.
Vēl vienu mutisku liecību par Piņķu sprediķa norisi ir sniedzis J. Vācieša adjutants kapteinis Jānis Lerhe. Viņš savās atmiņās dalījās ar latviešu strēlnieku vēstures pētniecības patriarhu Valdi Bērziņu, kad viņš rakstīja monogrāfiju par Vācieti. Lerhe apgalvoja, ka pats personīgi esot runājis ar ķesteri, kurš nav gribējis dot baznīcas atslēgas un laist strēlniekus baznīcā. Šo liecību Bērziņš iekļāva 1973. gadā izdotajā darbā "Pirmais virspavēlnieks". Skeptiķi gan varētu teikt – kāds tur brīnums! Viņi taču bija lasījuši lielisko Čaka dzeju, un tā varēja ietekmēt abu veterānu atmiņas.
Tomēr mūsu rīcībā ir arī divi atmiņu stāsti, kuri ir publicēti labu laiku pirms Čaka dzejoļa tapšanas. Pirmās ir 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona orķestra vadītāja Bernharda Valles 1924. gada 31. jūlijā "Mūzikas Nedēļā" publicētās atmiņas. Otrs atmiņu stāsts, kura autors, visticamāk, ir 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona praporščiks (vēlākais kapteinis) Pēteris Skaidrais, publicēts 1929. gadā laikraksta "Latviešu Strēlnieks" 8. numurā. Viņš min arī pāris interesantu šī notikuma detaļu – strēlnieku vidū atradies kāds ērģelnieks un strēlnieki ne tikai noklausījušies Vācieša sprediķi, bet arī dziedājuši garīgas dziesmas.
Kāds skeptiķis varētu jautāt – ko gan Piņķu baznīcā darīja "Bauskas žīdi" (tā citi mēdza apsaukāt 7. Bauskas bataljona strēlniekus)? Jukums Vācietis taču bija 5., nevis 7. bataljona komandieris! Uz to atbildi mums sniedz ģenerālis Andrejs Auzāns visai skrupulozajā Smārdes kauju aprakstā ("Latviešu strēlnieku apvienotās brigādes gatavošanās Smārdes operācijai"), kas publicēts 1937. gadā. Viņš raksta, ka Piņķos 19. jūlijā uz atpūtu apmetās gan 5., gan 7. latviešu strēlnieku bataljons. Turklāt 7. bataljons apmeties tieši pie Piņķu baznīcas. Auzāns raksta: "Piņķu baznīcā 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieris pulkvedis-leitnants Vācietis noturēja dievkalpojumu, nolasot kancelē sprediķi. Uz dievkalpojumu līdz ar 5. bataljona karavīriem bija ieradušies arī daži 7. bataljona karavīri. Pie baznīcas fotografējās. Strēlnieki to labprāt darīja, lai apmainītos savā starpā ģīmetnēm un arī tās nosūtītu piederīgiem."
Faktu, ka 5. Zemgales un 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljons 19. jūlijā atradās Piņķos, apliecina abu bataljonu kaujas žurnāli, kuri ir publicēti un visiem interesentiem brīvi pieejami. Tāpat ir saglabājušās vismaz trīs fotogrāfijas, kuras uzņemtas 19. jūlijā (1. augustā) Piņķos. Vienā no tām redzama 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona virsnieku grupa, citā – strēlnieku grupa, kura gatavojas fotografēties pie baznīcas. Šīs fotogrāfijas apstiprina bijušā 7. Bauskas bataljona komandiera Auzāna sagatavotajā aprakstā sacīto.
Noslēgumā varu tikai izteikt neizpratni par to, kādēļ notikums, par kuru saglabājies tik daudz dažādu liecību, pēkšņi tiek apšaubīts. Čaka dzejojums, kaut ļoti paviršs attiecībā pret vēsturisko realitāti, ir talantīgs un spilgts. Iespējams, tas izrādījies pat pārāk varens, ja spējis samulsināt ne vienu vien vēsturnieku.
