Foto: Eva Iova
Ir, ir mums jauna un spēcīga latviešu džeza paaudze. No vienas puses jau mazliet apnicis to atkārtot. No otras – patīkami apzināties atkal un atkal. Saksofonista Kārļa Auziņa, ģitārista Matīsa Čudara un bundzinieka Ivara Arutjunjana kopalbums "Baltic" to kārtējo reizi apliecina. Iespējams, ka šis ir viens no stilīgākajiem veltījumiem Latvijai un vispār arī Baltijai simtgadē.

Šo trīs džezmeņu apvienību raksturo cieša savstarpējā grūva izjūta, kas uzskatāmi dzirdama jau ar pirmajām "Baltic" taktīm. Deviņskaņdarbu albumu ievadošais Kārļa vēstījums "The Message" patiesi iegrūvo, taču attīstoties piedāvā ne gluži fankmūzikas ballīti. Viņš un Matīss katrs dodas brīvā muzikālajā peldējumā, kas turpina stabili balstīties uz patiesībā nebūt ne tik vienkāršās ritma struktūras.

Ievadskaņdarbs lieliski raksturo visu albumu. Arī atlikušajās vairāk nekā 40 minūtēs garlaicīgi nav ne mirkli, turklāt, netipiski daudziem citiem džeza un arī nedžeza ierakstiem, jaunais disks "Baltic" savus krāšņākos mirkļus atklāj ne uzreiz un uzņem muzikālos apgriezienus nesteidzīgi. Otrais albuma skaņdarbs "Damiana" daļēji pieskaitāms jau vieglam avangardam ar pēkšņu ritma un noskaņas maiņu, bet "Ceļš" ir vēl krietni avangardiskāks un piedāvā arī Matīsa verbāli izstāstītu stāstu par došanos tālēs zilajās, elpošanu un attiecīgi... dzīvošanu.

Pa īstam elpa tiek ievilkta ar tuvāk balādes apriņķiem riņķojošo albuma titulskaņdarbu "Baltic", kas nodēvējams par izteikti ziemeļeiropeiska, lai neteiktu jau tiešām baltiska, meditatīvā džeza paraugu un nesteidzīgi izskan pat ilgāk par septiņām minūtēm. AČA saglabā sev tipisko piegājienu, repetitīvi iegrūvojot un dodoties melodiski brīvā plūdumā pa virsu pašu radītajam drošajam pamatam, kas ik pa laikam tiek piebremzēts un atkal palaists savā vaļā. Visi trīs iepriekš minētie ir Matīsa skaņdarbi, taču trio šķiet stilistiski tik cieši saspēlējies, ka autorībai drīzāk ir informatīva nozīme.

Par ko liecina arī Kārļa sacerētā "Purvciema epifānija", kas tikpat plūstoši turpina "Baltic" skanējumu, lai arī vairs ne tik harmoniski melodiskos apcirkņos. Arī šajā gadījumā stūre tiek vairāk griezta uz avangardisko pusi, spēlējoties ar klausītāja apziņu, kas tik tiešām sāk piemeklēt acīm disharmoniskās Svempvilidžas jeb Purvciema vizuālās ainas. Videoklips pat nav jāfilmē. "Starp citu" atkal ir Matīsa padauzīšanās tajā pašā noskaņā tikai jestrākā veidā. Šeit saklausāms jau izteiktāks, lai arī pienācīgi palauzts fanka grūvs, kas laikam jau ierasti ČAA ļauj brīvi peldēt abiem solistiem. Tiesa taisnais vieninieks ātri vien tiek salauzts pavisam un skaņdarbs iekuģo arvien eksperimentālākos ūdeņos, kur arī straumes ātrums mainās arvien biežāk, bet krāsainu zivju kļūst vairāk un vairāk.

Brauciens negaidīti piestāj blūza ostā, kuras bārā skan lieliska leģendārās amerikāņu frīdžeza pianistes Karlas Blejas šogad sešdesmitgadi atzīmējošās kompozīcijas "Donkey" kaverversija. Protams, ar neizpaliekoši repetitīvu grūvu un solistu saspēlēšanos, kas skaņdarba laikā veikli savijas kopā arvien ciešāk. Jāatzīst, albuma suģestējošākā kompozīcija. Varbūt tāpēc nedaudz žēl, ka ne gluži pašu.

"All Blue" pieteikts kā visu trīs albuma vaininieku kopdarbs un visizteiktāk pieskaitāms avangardam. Tas ir nesteidzīgs, brīvs skaņu plūdums, kāds raksturīgs arī nesen klajā nākušajai Kaspara Kurdeko, Rūdolfa Macata un Kaspara Vizuļa platei "KlusiKlusi". Bet noslēdzas albums ar Latgales lauku plašumiem veltītu meditāciju no Matīsa puses, ko ļoti nosacīti varētu piedēvēt balāžu kategorijai. Neskatoties uz to, ka šis ir otrs garākais albuma skaņdarbs aiz titulkompozīcijas un piedāvā krietni ēteriskāku gaisotni, ir žēl, kad tas izskan. Turklāt tas nozīmē arī visa albuma beigas. Lieliska albuma beigas, kas līdz ar iznākšanas brīdi kļuvis par svarīgu Latvijas džeza vēstures sastāvdaļu.

Interesanti, ka arī šo ierakstu ierakstījis un miksējis skaņu inženieris un producents Gatis Zaķis, kurš ir jau gandrīz neatņemama visu labāko jauno pašmāju ierakstu sastāvdaļa. Tapis "Baltic" Pārdaugavas "TRU studio", kas, kā zināms, ir grupas "Instrumenti" mājvieta, bet tā gala skaņas apstrādi savā studijā veicis daudz pieredzējušais dāņu skaņu inženieris un producents Džons Fomsgārds.

Ne ko pielikt, ne atņemt. Šādi izklausās 2018. gada džezs tajā nozarē strauji augošajā reģionā, ko sauc par Baltiju. Precīzāk – tās atturīgi, tomēr grūvīgi pukstošajā sirdī Latvijā. Starp citu, kompliments arī Didzim Bardo par atturīgo, bet albuma kopnoskaņu perfekti atspoguļojošo kompaktdiska ievākojuma dizainu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!