Un spēlējas Evija ar visu, kas pa rokai, savu neparasto, maigi un smalki "rūķīgo" balsi ieskaitot. Klucīšu vietā viņai ir elektroniskas kastītes jeb tā sauktie hardware mūzikas instrumenti, ko dēvē dažādos sarežģītos vārdos un kas pamatā ir modulāri un digitāli mini sintezatori. Ir pat 8-bit spēļmantiņa, kas izklausās īpaši bērnības ainas atmiņā uzburoši. It īpaši, ja esi jau tik vecs, ka atminies lēkājam pa dažāda augstuma klucīšiem Mario un citus digitālās naivisma pasaules supervaroņus. Un vēl ir visīstākā trompete, kuru spēlēt tā, kā to darītu bērni, tad rezultātu sintezēt un radīt zvēru balsu efektus, kā jau apburtajā mežā pienākas.
Albums "Sirdsbūt" ir ļoti smalka un pasakaini tēlaina substance, kas jau ar pirmajām dziesmas "Viņi dzīvoja" taktīm piedāvā ienirt Evijas brīnišķīgajā pasakā, kurā "mīlēt, sēdēt un paklusēt". Uzburtā skaņu pasaule ir tik trausla, ka muti tik tiešām vēlams aizvērt un abas ausis izstiept vēl lielākas, nekā zilonītim Dambo. Šo trauslo un neparasto skaņas dizainu, ja vispār ir vietā lietot tik pragmatisku vārdu, Evija uzbur arī savos koncertos, visas mazās spēļmantiņas tik tiešām darbinot uz vietas, līdz ar to, attīstot kompozīcijas lēnām, kamēr uzbūvējas iedomātā sapņu pils, ko atkal sabrucināt, lai varētu sākt celt nākamo. Ir gadījies būt klāt arī koncertā, kurā Evija pēc kārtējās sapņu pils sabrucināšanas jeb skaņdarba beigām, diezgan dusmīgi lūdz aizmugurē stāvošos beigt sarunāties un ļaut klausīties tiem, kam interesē uz skatuves notiekošais.
Tātad, viss ir domāts vairāk nekā nopietni un tas ir brīnumaini skaisti. Kā arī drosmīgi. Arvien vairāk rodas patīkamā sajūta, ka Latvijā attīstās jauna, spēcīga nepieradinātās elektronikas skatuve, kas turklāt spēlējas ar vecās skolas formātu audiokaseti, tādējādi savelkot kopā nu jau tik senos deviņdesmitos ar mūsdienu skaņu pasauli. Kompaktdiskā jaunie elektroniķi savus darbus īsti nevēlas izdot, vinils tomēr ir par dārgu, bet kasete ar digitālajai mūzikai it kā pretnostatāmo analogās lentes klātbūtni der pašā laikā. Arī Evijas albums ieplānots audiokasetes formātā, lai arī pagaidām pieejams vien digitāli.
Pārsvarā "Sirdsbūt" ir tiešām trausls ieraksts, ko lieliski simbolizē arī mākslinieces Silvas Stirnas iedzīvinātā baltā kaķlapsa albuma vizualizācijās. Taču Evija var pēkšņi kļūt arī krietni dusmīgāka un nebaltāka, ko pierāda dziesma "Ej, un dzenies". Tajā izmantota jau minētā, skaniski līdz nepazīšanai pārvērstā trompete un laikam jau mūžam aktuālais Eduarda Veidenbauma dzejolis. "Valdniekiem godu rādi, lai tie būtu vai nu kādi. Bagātniekus turi cieņā, līdzēt var tie ļaunā dienā." Arī, lūk, tādā tumšā labirintā var iemaldīties Evijas burvju mežā. Pēkšņi saproti, ka mīlīgās balss īpašniece pārvērtusies par spocīgu un iespējams pat nāvējošu valkīru, kura vilina arvien tālāk un tālāk.
Iespējams, ka Evijai vispār vajadzētu nopietni apsvērt domu vizualizēt visu jauno albumu, jo tas raisa fantāziju un piedāvā neticamus tēlus, kuri dzīvo savā pasaulē, ko gan varbūt lemts ieraudzīt ne gluži katram. Tajā pašā laikā ir gana daudz āķu, aiz kuriem aizķerties un tajā tomēr nokļūt. Vajag tikai ļauties. Kas nepieradinātam klausītājam kļūst aizvien vieglāk, kad tiek nedaudz aprasts ar neparasto kopskanējumu un Evijas dziedājumu. Nonākot līdz "Dūju spārniem", ikvienam ir jau skaidrs, ka "Sirdsbūt" ir jātver kā izsmalcinātu mākslas darbu, kurā mākslinieks pilnībā valda pār situāciju un aicina gluži vienkārši baudīt galarezultātu. Šis skaņdarbs ir jauna versija pērn publicētajai miniatūrai klavierēm ar balsi, kas tika sacerēta kopā ar Latvijas jaunās džeza paaudzes pārstāvi, taustiņinstrumentālistu Tomu Mikālu. Viņš, starp citu, šajā albumā līdzējis arī smalkās ievaddziesmas "Viņi dzīvoja" tapšanā.
Kad tikts jau tik tālu, pēkšņi tiek piedāvāts absolūts deju hits "Mīlniekiem un visādiem citiem", kas nedaudz pat neiederas albuma kopējā plūdumā, taču noteikti ir pareizi, ka tam tomēr vieta atradusies. Tas it kā sasauc uz kopsapulci visus apburtā meža iemītniekus, ieskaitot "kukaiņus un zemes bites". Šis ir viens no neparastākajiem elektroniskās deju mūzikas skaņdarbiem, kāds vispār Latvijā tapis, kura spēks ir tieši repetitīvās ritma/basa pulsācijas kombinācijā ar Evijas neparasto, nu jau ierasti bērnišķīgo un melodisko dziedājumu.
Pēc sava lielākā hita viņa gan ātri nojauc harmonisko meža reivu, atgriežoties albumā daudz disharmoniskākās noskaņās, izmantojot burtiskā nozīmē salauztas klavieres un turpinot spēlēties ar klausītāja ausīm un apziņu. Kad šķiet, ka "Sirdsbūt" ir kvalitatīvi izjucis pa visām vīlēm, negaidīti gan tiek piedāvāts vēl viens nosacīts deju skaņdarbs "Par sašaurināšanos", kas koncertos dzirdēts retāk un iespējams, ka šo kļūdu vajag labot.
Nav mazsvarīgi, ka arī šo albumu pie miksēšanas pults līdzējis vēl ciešāk kopā salīmēt Gatis Zaķis, kuru joprojām ar pārliecību gribas dēvēt par vienu no kolorītākajiem šodienas Latvijas skaņu inženieriem un studijas producentiem. Skaņas gala apstrādi jeb tā saukto māsteringu veicis franču speciālists Damiāns Bolo studijā "Spectrum" Nantē.
To, ka Evijas Vēberes muzikālā pasaule ir pat ļoti plaša, pierāda ne tikai daudzās "Sirdsbūt" šķautnes, bet arī gana neparastie projekti, kuros viņa ir bijusi un darbojas arī šobrīd. Nezinātājiem viņas kontā jau ir krietni džezīgāks albums "Dream Whispers", kas tapis kopā ar studiju biedriem no Prinča Klausa konservatorijas Groningenā, Nīderlandē, arī avantpopa ieraksts "Dance for Common Sense" kopā ar vienu no viņiem – serbu bundzinieku Lavu Kovāču, kas tika izdots ar dueta "Howling Owl" vārdu, kā arī jauna programma kopā ar grupu "Vēstnieks", kurā darbojas arī Rūdolfs Macats, Ivars Arutjunjans un Kārlis Auziņš. Vēl trīs jau minētās jaunās džeza paaudzes pārstāvji, kuriem ļoti patīk arī eksperimentēt, tātad.
Tas ļauj domāt, ka no Evijas sagaidīsim vēl ne tādus vien pasaku tēlus. Būs tiešām interesanti uzzināt, kādā apburtajā mežā dzīvos baltās kaķlapsas sirmā vecmāmiņa. Visticamāk, ka noteikti ne garlaicības māktā.
