Foto: Ansis Starks
Kas tas par tādu laisko francūzi Domeniku Dumonu? Apmēram tāds pats, kā ekstravagantais senlaiku vijolnieks Inokentijs Mārpls. Respektīvi, izdomāts tēls, kas it veiksmīgi uzdodas par franču mākslinieku un izdod plates Francijas leiblā "Antinote". Aiz romantiskā nosaukuma "Domenique Dumont" kautri paslēpušies Artūrs Liepiņš un Anete Stuce, kuri uzbur pat neticami franciski liegas skaņu ainavas un acīmredzami liek sev noticēt dažādu tautību mūzikas mīļiem. Arī savā nu jau otrajā platē "Miniatures de auto rhythm".

Otro plati paši DD dēvē par savu oficiālo debijas albumu, jo tajā ir par diviem skaņdarbiem vairāk, nekā 2015. gada sešdziesmu platē "Comme ca", kas automātiski nozīmē pilnmetrāžu. Muzikāli "Miniatures de auto rhythm" turpina rotaļīgi vieglo sešdesmito gadu fantāzijtēla Fantomasa nebēdnību un Vidusjūras pludmales kokteiļu sajūtu. Ritma sekcija aicina uz nepiespiestas ballītes deju, bet melodiskās līnijas rosina uz koķetēriju.

Sievišķo maigumu DD mūzikai visticamāk piešķir tieši Anete Stuce, kuru patiesībā esam uz skatuves manījuši gana daudz, jo viņa ir tā foršā meitene pie taustiņinstrumentiem koncertos, kuros uzstājas pašmāju dejojamā poproka jautrīši "Rīgas modes". "Domenika" mūzika salīdzinoši ir krietni sapņaināka un neuzbāzīgāka, atstājot daudz vietas fantāzijai, taču kādu nebūt kopēju dauzonīguma kodu ar "modēm" tajā saklausīt var.

DD radītā skaņu pasaule ir arī ļoti kinematogrāfiska un neizbrīnītu, ja jau tuvākajā nākotnē viņi sarakstītu mūziku kādam mūsdienu franču kino. Pagaidām atliek viņu skanējumu vizualizēt pašam, kas nav grūti, jo gan iepriekšējā, gan šā albuma noformējumā fantāzijai jau pasviestas ģeometriski krāsainas zīmētās bildītes, kurās iedziļinoties var atrast atsauces uz pašu vellu.

Īpaši "bridžit-bordīga" šeit šķiet dziesma "Sans cesse, mon cheri", kas iedziedāta reverbrētā franču astoņdesmito gadu popdīvas Vanesas Paradī cienīgā intonācijā un liek domāt tikai un vienīgi par šīs zemes libertīniskumu. Netrūkst arī viegli latīnisku ritma sekciju, kas domāti šarmantākai gurnu kustināšanai. Kā piemēru var minēt kaut vai "bridžit-bordīgajam" hitam sekojošo instrumentālo skaņdarbu "Message of the Diving Bird". Nekādu mega marimbu gan šeit nav. Mūzika mīlīgi burbuļo un melodiski kūleņo no elektroniskajiem instrumentiem, viegli saspēlējoties ar ģitāru un ik pa laikam radot pat franču supergrupas "Air" cienīgu atmosfēru.

Ir amizanti apzināties, ka viss šis laiski dienvidnieciskais šarms tiešām tapis tepat Rīgā. It īpaši tad, kad karstā vasara aiz muguras un aiz loga rudens dzestrainis dzenā lapas dzeltenās. DD par to visu ir maigi nospļauties. Viņi ar paceltu galvu un kokteiļglāzi turpina defilēt pa franču sapņu pasauli un visticamāk šis ir tikai šo pastaigu sākums.

Taču, kas ir visskaistāk, "Domenique Dumont" nu jau kārtējo reizi pierāda, ka Latvija jau kādu labu laiciņu atkal ir daļa no rietumnieciski domājošās Eiropas un šejienes māksliniekiem viss ir iespējams, arī nelaužoties popmūzikas slavas starmešos caur kādiem nebūt Eirovīzijas vai citiem tikpat īpatnējiem vārtiem. Ja tev ir, ko piedāvāt, tad nevajag kautrēties to parādīt dzirdīgām ausīm konkrētā žanrā. Ir ļoti iespējams, ka to sadzirdēs un tas pēcāk vinila plašu izskatā atvelsies arī atpakaļ līdz dzimtajām ārēm.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!