Foto: Andrejs Vasjukevičs
25. augustā Latgales vēstniecībā "Gors" notika Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra festivāla "LNSO vasarnīca" koncerts "Happy Birthday, Mr. Bernstein!", kur pirmajā daļā skanēja reti dzirdamais Sergeja Rahmaņinova Ceturtais klavierkoncerts ar Andreja Osokina virtuozu solo, savukārt otrajā daļā LNSO un draugi godināja 100. dzimšanas dienā leģendāro diriģentu, komponistu, lektoru un sabiedrisko darbinieku Leonardu Bernsteinu.

LNSO priekšā tovakar stājās orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Andris Poga, un Bernsteina mūziklu fragmentos spoža bija Londonā dzīvojošā amerikāņu mūziklu zvaigzne Kima Krisvela (Criswell). Koncertā piedalījās arī Andas Lipskas vadītais Rēzeknes Festivāla koris, kura pārstāvji gan atdevīgi dziedāja, gan spoži dejoja, kuplinot mizanscēnas, ko ar neiedomājamu enerģiju vienas dienas laikā iestudēja pati Kima Krisvela.

Šī koncerta klausītāju vidū bija Rēzeknē dzimusī sprintere, Eiropas U-23 čempionāta zelta medaļas ieguvēja 400 metru distancē, Rēzeknes deju kopas "Dziga" dejotāja Gunta Latiševa-Čudare

Uz koncertiem cenšos iet iespējami bieži, cik nu to atļauj mana profesionālā darbība, un klasiskajai mūzikai nesaku nē, ja vien ir brīvs laiks. Cita lieta, ka tas brīvais laiks var pēkšņi uzrasties, bet biļetes jau vairs nebūs pieejamas.

Tas skan kā kompliments klasiskajai mūzikai.

Jā gan, bet tieši tāpēc nesanāk tik bieži, kā gribētos.

Vai vēlējāties uzzināt kaut ko par šo koncertu pirms nākšanas uz "Goru"?

Protams, pareizāk ir painteresēties par to, kas gaidāms, tāpēc šoreiz atnācu uz "Pirmskoncerta sarunām", taču parasti sanāk sapucēties, atsteigties uz koncertu un izzināt visu turpat uz vietas koncertzālē caur sajūtām, nevis caur informāciju.

Jūs ticat savām sajūtām?

Ticu, jā. Es jūtu mūziku. Baudu. Man patīk dzirdēt to, kas notiek uz skatuves.

Acīm ciet?

Jā, es arī šoreiz koncerta pirmajā daļā uz brīdi aizvēru acis, un tad man likās, ka tā skaņa, ko dzirdu, bezmaz vai nav īsta. Ja nebūtu acu, es neticētu, ka orķestris turpat vien spēlē. Droši vien tas ir koncertzāles akustikas nopelns, jo tā klātbūtnes sajūta ir gandrīz nenormāla.

Tāpēc jau mēs tik ļoti mīlam "Goru".

Nevaru te neko iebilst. (smaida – aut.)

Foto: Andrejs Vasjukevičs

Rahmaņinova Ceturto klavierkoncertu spēlē reti gan pasaulē, gan vēl jo vairāk pie mums. Vai šī mūzika jums kaut ko pateica?

Mūzika bija fantastiska. Taču ar klasisko mūziku neesmu uz tu, tāpēc pirmās minūtes es parasti sēžu un apbrīnoju situāciju kā tādu – kā spēlē solists, kā orķestris uztver diriģentu, ko dara mūziķi, gribas apskatīt katru orķestrantu individuāli, saklausīt katra instrumenta pienesumu kopējā skanējumā, tāpēc varbūt nevaru līdz galam ieklausīties tieši skaņdarba kopumā.

Vispirms jānovērtē laukums?

Jā, vismaz pirmās desmit minūtes. Un katrs skaņdarbs taču ir citāds, ikreiz jāiejūtas no jauna. Bet Rahmaņinovs bija vienkārši varens. Dižena sajūta. Un tas mākslinieku daudzums uz skatuves! Ne tik daudz saturiski centos izprast šo mūziku.

Fizioloģiska frekvences uztveršana?

Jā, var teikt arī tā.

Un Bernsteins, kurš spēj būt tik dažāds, kāds viņš jums tovakar likās?

Tagad gandrīz vai gribētos paklausīties arī to Bernsteina citādo daļu, bet tas, ko dzirdēju koncertā, bija kaut kas kolosāls. Jutu amerikāniskumu, bet tas ir normāli. Tik dažāda sajūtu gamma no orķestra – pirms tam nebūtu domājusi, ka tas vispār iespējams. Tā nebija vienkārši klasiskās mūzikas baudīšana, tas bija piedzīvojums!

Orķestris patiešām ir viens varens veidojums.

Es to pat nevaru izteikt vārdos. Gan koris skaisti dzied, gan soliste izcila, bet tas varenums ir tieši orķestrī.

Kuru orķestra instrumentu jūs izvēlētos spēlēt?

Droši vien ņemtu vijoli. Tas ir kaut kas tik sievišķīgs, juteklisks, neskatoties uz to, ka spēlē arī daudzi vīrieši.

Vai mūzika jums nepieciešama arī ikdienā?

Mūzikas manā dzīvē ir daudz jau kopš skolas laikiem, kad es biju ļoti aktīva šajā jomā un pat varbūt kādu laiku domāju kļūt par mūziķi. Tomēr mūzikas skola īsti nebija iespējama, un dzīve pagriezās sporta virzienā. Izejot starptautiskās arēnās, ne vienmēr ir viegli koncentrēties, ja es pirms tam nepaklausos mūziku – man vajag noskaņojumu. Vai nu savākties, vai nomierināties. Mūzika ir instruments, kā strādāt pašai ar sevi.

Tā būs drīzāk ritmiska vai drīzāk mierīga mūzika?

Atkarīgs no situācijas. Ja vajag saņemties, varu ieslēgt kaut ko superpatriotisku. Ja vajag nomierināties, teiksim, pirms miega, meklēju nomierinošu mūziku. Arī skrienot var būt dažādas vēlmes. Citreiz vajag ko uzkurinošu, bet citreiz atkal plūstošu, lai tu aizmirstu, ka ir grūti – ieej tajā situācijā un vienkārši esi.

Kas ir jūsu mūzikas avots?

Es klausos "Spotify". Tur ir viss.

Vai pieņemat arī "Spotify" saprogrammētos padomus?

Jā, "Spotify" tiešām mēdz komplektēt attiecīgās nedēļas ieteicamo mūziku, un dažkārt viņiem pat izdodas trāpīt, bet, protams, ne vienmēr. Nekādas tehnoloģijas nevar paredzēt cilvēka sajūtas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!