Vai tiešām kādam, piemēram, man ir jāredz filma ""Zelta rītausmas" meitenes"? Nosaukums, protams, nav slikts, taču atliek izlasīt, ka filma portretē trīs sievietes no grieķu galēji labējās nacionālistu partijas, un sāk gribēties domāt, ka filma, iespējams, ir jāredz citiem (gan jau "svarīga" filma, turklāt mums pašiem vēlēšanas tuvojas…), taču ne man. Esmu gandrīz pārliecināta, ka pirms gaidāmajām vēlēšanām man nav jātērē laiks un kaut kā īpaši jāpiestrādā pie sevis izglītošanas. Savukārt manas zināšanas par to, kas notiek Grieķijas politikā ir tik virspusējas, ka mani pilnībā apmierina, jo Grieķija ir tālu (vismaz tālāk par Igauniju).
Runājot, par visādām "ultrām" – galēji labējie, galēji kreisie... Nu, kamēr vien nesajukšu prātā, manām smadzenēm tas nedraud. Tad kāpēc man jāskatās uz atsaldētiem cilvēkiem?
Kas vēl? Filmas režisors ir norvēģis? Jo sliktāk. Kāpēc viņš netaisa filmu par norvēģu problēmām? Tūrists kaut kāds – uz siltajām zemēm sagribējis! Lai grieķi taisa filmas par grieķiem!
Un tā tālāk.
Labi, patiesībā laikam ir tā, ka es (un gan jau vēl ir kāds man līdzīgs) nekad neredzētu daudzas no tām filmām, kas man tiešām jāredz, ja es tās nenoskatītos nejauši. Tiesa, lai kaut kā provocētu šo nejaušības faktoru, piemēram, kinofestivālos, izvēloties filmu, ko skatīties, es nelasu sinopses jeb satura izklāstus. Jo ko gan savirknēti vārdi var man dot, ja es filmas skatos nevis tāpēc, lai gūtu racionālu informāciju, bet lai ar mani notiktu kaut kas pilnīgi neracionāls!
Nu bet, jā – es redzēju "Zelta rītausmas meitenes". Un, kā lai es ar savu tekstu tagad kļūstu par nejaušību, kas vismaz kādu skatītāju aizved līdz kinozālei?
Protams, gan veids, gan laiks, ko filmas autors izvēlējies, lai kaut cik piekļūtu Grieķijas galēji labējās nacionālistu partijas "Zelta rītausma" "virtuvei", ir intriģējošs. Laikā, kad ietekmīgi partijas biedri izcieš cietumsodu par dalību organizētos kriminālnoziegumos, viņu vietu partijas vadībā ieņem sievietes (meita, sieva un māte), kas turklāt tiešām ir gan skaistas, gan izglītotas. Un, atgriežoties pie fakta, ka filmu veidojis norvēģu režisors Hovars Bustness, jāatzīst, ka diez vai viņš būtu uzfilmējis to, ko viņš ir uzfilmējis, ja viņš būtu grieķu režisors. Proti, viņam ļāva filmēt, jo viņš ir ārzemnieks, ar viņu runāja, viņam skaidroja, jo viņš nav grieķis. Tas ir acīmredzami.
Protams, šī filma ir labi uzfilmēta, neskatoties uz to, ka tai tiktu piedoti arī daudz paviršāki kadri, ņemot vērā visai ekstrēmos darba apstākļus – režisors un operators pilnīgi noteikti nav bijuši sava filmēšanas laukuma saimnieki un pat ne gaidīti viesi.
Bet, ja runājam par to, kas vēl ilgi paliek pēc šīs filmas noskatīšanās, tad – ne tik daudz šausmas par to, kā var tik daudz ienīst, bet gan par to, ka savējie kādam ir tie, kas ienīst tik daudz. Un tu mīli savējos par viņu naidu. Un tu pats ienīsti to, ko viņi ienīst. Un gala beigās tu pats, gudrs un visādā ziņā pat sirsnīgs cilvēks būdams, nevari pateikt: "Es esmu pret nacismu!".
Līst lietus. Un tev ir mazs balts sunītis. Varbūt tā baltā sunīša dēļ, ko aprūpē "Zelta rītausmas" līdera meita, – aizejiet uz kino! Man šķiet, bez visiem tiem formālajiem un racionālajiem iemesliem (tai skaitā gan pašmāju vēlēšanu tuvums, gan mūsdienu pasaules vājprāts, kas saistīts ar populisma un stulbuma nozīmes pieaugumu), ir vēl kaut kas nedefinējams un emocionāls, kā dēļ tiešām ir vērts.
Baltijas jūras dokumentālo filmu forums šogad notiek no 5. līdz 9. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.
