Foto: DELFI
Kad nolēmu rakstīt par Svētā Pētera baznīcā atklāto izstādi "Ceļš", man tā likās diezgan laba ideja. Pirmkārt, par tēlniecību varētu būt aizraujoši rakstīt, otrkārt, tēlniecība vispār šķiet mazliet atstāta novārtā, treškārt, tajā būšot "visi mākslinieki". Grūti pateikt, kāpēc beigās izrādījās, ka par to rakstīt ir tik grūti.

Nez kāpēc, es gribēju, lai izstāde man patīk. Izstādes apmeklējuma laikā, un pat vēl tagad, par to domājot, man galvā kā spoks visu laiku rādās kāds piemineklis, kas atradās parkā pie manas pamatskolas. Tas bija pelēks, ne pārāk izteiksmīgs akmens ar krustu. Tas bija uzstādīts par piemiņu uz Sibīriju izsūtītajiem Latvijas pilsoņiem, un attiecīgajās sēru dienās mēs no skolas gājām pie viņa pastāvēt. Vismaz tas ir tas, ko es atceros. Vēl mēs turpat blakus, ziemā ar draugiem dzērām vīnu, kamēr skolā notika diskotēka. Bet diskotēka bija stulba, tāpēc mēs sēdējām pie pieminekļa.

Arī ejot cauri "Ceļam" es visu laiku pie sevis domāju: man šis ir jāciena un jāmēģina kaut kā saprast. Tās skulptūras varbūt neizskatās stilīgi, bet noteikti, ka tajā kontekstā, kurā tās radušās, tas bija kaut kā nozīmīgi. Noteikti, arī no tā var kaut ko uzzināt un iemācīties. Tā es pie sevis teicu, slīdot cauri visām granīta, bronzas un marmora figūrām un formām. Tur bija Rainis un Aspazija, stīva kolhozniece, Eiropas nolaupīšana, apaļīga sieviete, kas mazgājas bļodā, multenīgā stilizācijā veidots portrets ar saulesbrillēm, kurš man nepatika, bet kuru nevaru izmest no galvas. Godīgi skatījos darbus no visām pusēm, kā skolā mācīts, novērtēju to materiālās īpašības, bet tajā pašā laikā metu acis uz baznīcas ciļņiem. Man patika tajos redzamie grifi, lauvas un visādi jauki augi. Tie it kā nav daļa no izstādes, kaut gan, īstenībā, ir gan. Arī vitrāžas ir daļa no izstādes, un baznīcas soli, un velves.

Likās, ka viss ir piesūcies ar pietāti un nopietnību, un tādu kā obligātuma sajūtu. Nu labi, varbūt ieraugot Igora Dobičina "Zemūdeni", kas ir visai milzīgs saskrūvētu baļķu krāvums paliek kaut kā vieglāk, jo, lūk, arī tāda var būt tēlniecība. Un liekas, ka uz izstādes beigām, kur jāsākas mūsdienu māksliniekiem, varēs vieglāk uzelpot, bez tās miera stājas, kādā jādzied Latvijas himna, bet tur vienkārši viss jau ir noplacis, un, ja arī ir kaut kas uzrunājošs, tad tas šķiet jau gandrīz nedzīvs. Daži eksponāti man vienkārši lika justies neērti, kā, piemēram, zelta svečturis ar sievieti plīvojošā minikleitā, vai darbi, kuros izmantoti "gliteri" un gaismas ķermeņi. Un ne jau materiālos ir kāda vaina, tikai liekas kaut kā gandrīz bezgaumīgi.

Uzreiz pēc izstādes apmeklējuma vēl nejutu nekādu nomāktību, tikai pie sevis domāju, ka esmu jauki pavadījusi dienu, apmeklējot izstādi. Tikai ar laiku, kad bija jāsāk par to rakstīt, sāku redzēt pelēkā pieminekļa spoku. Un lēnām piezagās tā pati fonā stāvošā vainas sajūta, kas toreiz, kad ziemā sēdējām parkā un satinušies segā dzērām pie pieminekļa. Vēl tagad redzu pelēko pieminekli. Apsnigušu, dzeltenajā laternu gaismā, vientuļu un nopietnu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!