Viens no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas mākslas aprindās – "Purvīša balva 2019" – nu jau uzņēmis apgriezienus, izsludinot jaunākos nominantus. Pirmajā ceturksnī nominēts tika keramiķis Dainis Pundurs, savukārt otro ceturksni papildināja mākslinieki Romāns Korovins un Kristaps Ancāns. Kā izvēlēties starp labākajiem? Ko vispār nozīmē būt laikmetīgajam māksliniekam Latvijā, un kā to saredz apkārtējie? To un vēl vairāk esam noskaidrojuši sarunā ar mākslas zinātnieci, "Purvīša balvas" eksperti Inesi Riņķi.
Parunāsim par Latvijas jaunajiem māksliniekiem – bieži vien dzirdam, ka mūsu mākslinieki ir pārlieku lokāli, nespējot izvirzīties un tikt pamanīti ārpus valsts robežām. Kas būtu nepieciešams, lai latviešu mākslu padarītu starptautisku?
Būtu ļoti vērtīgi, ja Latvijā mākslinieki savus projektus izstrādātu tādā formātā, kas būtu uztverams jebkurai starptautiskai žūrijai. Tas pavērtu ceļu dalībai ne vien Purvīša balvā, bet arī starptautiskos konkursos un izstādēs.
Atminos 80. gadu beigas un 90. gadu sākumu, kad norisinājās divas Latvijai ārkārtīgi nozīmīgas izstādes – "Rīga – latviešu avangards" Rietumberlīnē un fantastiska izstāde "Interferences – Rietumberlīnes māksla 1960 – 1990" Rīgā. Es toreiz strādāju "Interferences" darba grupā, un vācieši daudz sprieda par to, kā padarīt vācu mākslu internacionālu. Tā tolaik bija ļoti liela problēma – aplenkta pilsēta Rietumberlīnē, sadalīta Vācija – vācu māksla tajā periodā bija noslēgta, lokāla. Ir pagājuši nu jau cik gadi, un Vācija to ir paveikusi, protams, ar dažādu instrumentu palīdzību.
Viens no šiem instrumentiem diemžēl nedarbojas Latvijā. Tā ir primārā problēma, kas līdz šim nav atrisināta, lai ļautu Latvijas mākslai izrauties no lokālā uz internacionālo. Valstī nav pietiekami izvērsta 20. gadsimta un laikmetīgās mākslas darbu pastāvīgā ekspozīcija telpu trūkuma dēļ. Proti, mēs dzīvojam bez Laikmetīgās mākslas muzeja. Nacionālajā muzejā, protams, ir parādījušies atsevišķu mākslinieku darbi, taču tas absolūti nav pietiekami nevienam starptautiskam ekspertam. Laikmetīgās mākslas ekspozīcijas nepieejamība arī iezīmē nākotnes tendences topošajos māksliniekos. Kā var attīstīties, redzēt, ietekmēties un izvērtēt to, kā nav mūsu acu priekšā?
Un te mēs saskaramies ar šķērsli Latvijas mākslinieku virzīšanai tālāk pasaulē. Ja nepastāv šis fons, vēsturisks konteksts, stāsts par to, kā latviešu māksla attīstījās, tās tradīcijas – tālākais ir absolūti gadījuma notikumi, kas būtisku ietekmi atstāt nevar. Tā var būt, iespējams, individuāla mākslinieka veiksme - un tādu nav mazums. Latviešu mākslinieki piedalās nozīmīgās starptautiskās biennālēs. Notiek izstādes ārzemju muzejos un galerijās, regulāra dalība Venēcijas biennālēs. Arī Rīga var lepoties ar ļoti svarīgām ārzemju izstādēm, taču tas nekādā ziņā nevar mainīt situāciju kopumā. Protams, laikmetīgās mākslas izstāžu ir daudz, bet šodien to ir un rīt – vairs nav. Turklāt starptautiskie eksperti nekad neuzzinās par visiem lokālajiem māksliniekiem, jo viņiem nav, kur ar tiem iepazīties. Nav iespējams uzbūvēt stabilu ceļu uz pasauli arī ar šiem astoņiem "Purvīša balvas" nominantiem, neatklājot viņu "background".
Kādu ietekmi vēsturiskās tradīcijas sniedz mūsdienu mākslinieku darbos? Vai varētu teikt, ka mūsdienu mākslinieki joprojām iedvesmojas no 20. gadsimta darbiem, tradīcijām?
20. gadsimta māksla – tai ir nepārejoša nozīme. Mākslinieki atgriežas pie tā, lai atskatītos uz tiem procesiem un tos ļoti veiksmīgi izmantotu savu darbu veidošanā. Bet, ja šie iepriekšējie "robežu pārkāpēji" nav izvērsti acu priekšā, tad īsti nav, uz ko atskatīties. Procesiem ir tendence laiku pa laikam atgriezties un atkārtoties. Varbūt ne gluži atkārtoties, bet strādāt ar tām pašām atziņām, ko savulaik piekopa mākslinieks. Fluxus, akcionisms, performance un vēl – tas viss ietekmēja un ietekmēs laikmetīgo mākslu.
Un tā mēs nonākam pie jautājuma par latviešu laikmetīgo mākslu – kas to īsti raksturo?
Mūsdienu laikmetīgā māksla ir hiperaktīva. Izstāžu process ir ļoti svarīgs, to varētu salīdzināt ar tādu kā buljonu – ja notiek nepārtraukta radošā vārīšanās, tad varam cerēt, ka rezultāts būs ar ļoti nozīmīgiem, lieliem mākslinieku sasniegumiem. Šāda vide ir absolūti nepieciešama.
Pēdējos gados ir vērojams nozīmīgs izrāviens – visas pasaulē aktuālās mākslas tendences ir atrodamas latviešu autoru darbos, visas tehnoloģijas, materiāli un naratīvi.
"Purvīša balvai" tiek nominēti gan jauni un izaicinoši mākslinieki, gan arī pieredzes bagāti nozares pārstāvji. Kā, jūsuprāt, balvas vērtēšanā saglabāt šo balansu un vienkopus vērtēt abas šīs šķietami nesalīdzināmās paaudzes?
"Purvīša balvas" ietvaros redzam gan nobriedušus autorus ar savu rokrakstu, gan arī jaunos māksliniekus. Lai cik arī nozīmīga balva būtu, ir neiespējami ietvert visu spektru. Tad ir jāsāk domāt par citas atzinības, apbalvojuma veidošanu, kas pavērtu plašāku horizontu. Un, manuprāt, šādu risku vajadzētu uzņemties Nacionālajam mākslas muzejam, Kultūras ministrijai, tas tomēr būtu viņu kompetencē – atzīt un novērtēt autora mūža ieguldījumu, jo citās nozarēs tas jau tā notiek. "Purvīša balvas" vērtēšanā izkrīt šī retrospekcija, kas dažkārt ir ārkārtīgi nozīmīga. Taču "Purvīša balvas" sūtība un mērķis vienmēr ir bijis laikmetīgā māksla, cenšoties panākt nosacītu balansu, ja tas vispār ir iespējams.
Vai šo "jūkli" nebūtu iespējams atrisināt ar balvas izvēršanu vairākās nominācijās?
Man ir daudzkārt nācies strādāt ar dažādiem izstāžu projektiem un izstādēm, kur ir ne tikai viens autors, bet vairāki. Bet, manuprāt, atbilde ir itin vienkārša – nav tādas balvas, un nav tādas izstādes, kur piedalīties varētu visi. Iedalīt balvu mazākās kategorijas, protams, var, bet daudz interesantāk ir noturēt to virzību, kāda jau sākotnēji ir noteikta. Turklāt balvas struktūras izveide ir citu cilvēku – organizatoru – kompetencē, nebūt ne ekspertu. Ekspertu lauciņš ir vērtēt to, kas ir. "Purvīša balva" līdz šim ir spēlējusi nepārvērtējamu virzītājspēka lomu, kas stimulē mākslas procesu. Balvas ietekme ir grandioza – tai izdevies piesaistīt ietekmīgu starptautisku žūriju, mākslinieku un publikas aktīvu interesi. Uzskatu, ka balvas panākumi ietekmēja citu mākslas atbalstošo privāto fondu darbību. Un lai cik banāli tas skanētu, laikmetīgā latviešu māksla ir "cool"!
"Tērnera balva", kas savulaik bija paraugs "Purvīša balvas" veidotājiem, mainīja nominantu atlases kārtību uz daudz atvērtāku modeli – autori paši, bez ekspertu starpniecības, iesūta žūrijas vērtēšanai savus projektus. Starp citu, pēdējā konkursa uzvarētāja – Lubaina Himidir – ir ļoti cienījama vecuma māksliniece. Šāda tendence ir jau kādu laiku vērojama gandrīz visos nozīmīgos starptautiskos konkursos un izstādēs. Šeit nepastāv robeža starp mākslinieku un gala lēmuma pieņēmēju.
Šoreiz pirmo "Purvīša balvas" ceturksni sagaidījām vien ar vienu nominantu ierasto trīs vietā – kādēļ tā?
Ir jāņem vērā, ka "Purvīša balvas" nominantus izvērtē septiņi eksperti – katrs ar savu ideju, redzējumu un pieredzi. Un mūsu – ekspertu – darbs ir iekārtots tā, ka vērtēšanai pakļauts relatīvi īss laiks – trīs mēneši četras reizes gadā. Bez šaubām, tas zināmā mērā sarežģī vērtēšanas procesu – iztrūkst laika distance, atskats, vērtēšanas aina ir fragmantēta, taču šāds cikls ir ārkārtīgi nozīmīgs mākslas procesa stimulācijai. Mākslinieki, kas ir ieinteresēti un uzskata, ka viņiem ir ko parādīt, parūpēsies par to, lai viņu darbu izstāde arī norisinātos šajos trīs mēnešos. Šajā ceturksnī vairākums ekspertu uzskatīja, ka šajā vērtēšanas posmā nebija citu kandidātu, kas varētu pretendēt uz balvu.
Kā vispār izvērtējat to, kuras no izstādēm apmeklēt, lai atrastu potenciālos nominantus? Vai mākslinieki paši izrāda iniciatīvu, jūs uz izstādēm aicinot?
Mūsdienu pasaule jau vairs nav tik slēgta. Vienalga, kas notiktu – par to būs pieejama informācija. Protams, par izstādēm uzzinu dažādos veidos – tie ir ielūgumi, uzaicinājumi. Un tas, kas nosaka izvēli tās apmeklēt, var būt interese par autoru vai, piemēram, izstāžu vietām, kas līdz šim ir bijušas svarīgas, to reputācija – ja līdz šim , tieši tur notikuši zināmas kvalitātes notikumi, jūs sekosiet līdzi arī tālākajiem notikumiem šajā lokācijā.
Tas liek vērtēšanas procesam izklausīties ārkārtīgi komplicētam.
Manuprāt, cilvēki, kas strādā ar mākslu un māksliniekiem, zina, ka interese šajā jomā ir primārais dzinulis. Ja jūs tas interesē, jūs iesiet un vērtēsiet.
Apmeklējot šīs izstādes, vai pēdējo gadu laikā ir iezīmējušās kādas tendences, ko mākslinieki arvien tiecas piekopt savos darbos?
Mēs dzīvojam globālā pasaulē un māksla it īpaši. Lielais vairums mākslinieku, kas strādā ar laikmetīgo mākslu, apmeklē lielas starptautiskas izstādes, piedalās rezidencēs, studē, uztur plašus kontaktus ar māksliniekiem ārzemēs. Un globālie procesi, tostarp politika, sociālās problēmas, emigrācija, ekoloģija, ietekmē māksliniekus – pasaule nav izolēta. Tas man atsauc atmiņā slaveno 20. gadsimta 80. gadu lozungu – "Be local, think global" – tas nekur nav atcelts.
Māksla atkal pievēršas sociālām un politiskām tēmām – tā ir tā tradīcija, kas pārņemta no jau pieminētajiem "robežu pārkāpējiem" – Oļegs Tillbergs, Juris Putrāms, Andris Breže, Ojārs Pētersons, Leonards Laganovskis – viņu māksla 80. un 90. gados bija caurstrāvota ar drosmīgām, aktuālām tēmām – tāpēc arī tā bija tik interesanta un nozīmīga. Kā mēs zinām, nozīmīgas mākslas radīšanā ir vajadzīgs savdabīgs redzējums – kā jūs redzat, uztverat tos notikumus, kas dzīvē norisinās. Un galvenais – kā jūs spējat to interpretēt mākslas valodā. Vai šis tēls, ko beigās parādāt, ir pietiekami individuāls, izteiksmīgs, aizraujošs.
Citreiz mākslinieki kļūst pārlieku izteiksmīgi, sākot pārkāpt šķietamās morāles robežas, piemēram, mutilējot savu ķermeni. Vai, jūsuprāt, šeit varētu teikt, ka mākslā jāpastāv robežām?
Mākslinieks pats sev izvirza robežas. Ja tas nav krimināls noziegums, tad domāju, ka par robežām nemaz nevajadzētu runāt. Tas ir absolūti individuāli. Tai pat laikā mākslīgi izvirzīties – šodien nogriezīšu draugam ādu – un gaidīt, ka ar to būs kaut kas sasniegts – neesmu pārliecināta, ka tas ir pareizais ceļš. Grūti pateikt, vai, nogriežot ādu, jūs varat pārspēt, piemēram, to, ko darīja Pjotrs Pavļenskis, Oļegs Kuļiks u.c.. Kas gan tik nav darīts ar savu ķermeni arī agrāk. Tradīcija strādāt ar savu ķermeni ir milzīga, kā piemēram, slavenām feministēm – Marina Abramoviča, Karolija Šnēmane, Valija Eksporta. Jautājums ir – kāpēc vieni paliek mākslas vēsturē un citi ir tik vien kā tāds mirkļa efekts? Svarīgi, kāda ideja ar to ir iznesta – cik tā ir būtiska, cik tā nav spekulatīva. Nozīmīgi ir tas, ko demonstrējat caur ķermeņa izmantošanu.
Vai būtu pareizi teikt, ka ir valstis un to kultūra, kur latviešu māksla ir pazīstamāka, saprotamāka, nekā citur? Piemēram, Krievijā?
Es nedomāju, ka tieši krievu cilvēki vairāk vai mazāk mūs saprastu. Bet tā ir valsts, ar ko Latvijai ir ilgstoša sarežģīta attiecību vēsture, kopīga robeža, ar kuru ir bijusi pietiekami aktīva izstāžu apmaiņa gadu desmitiem. Daudzi latviešu 20. gadsimta mākslinieki – mūsu ikonas – ir izglītojušies Krievijas skolās. Saiknes ir nozīmīgas, kas veido kopīgu vēsturisko fondu – tas arī ietekmē šo pastiprināto interesi pret konkrētu kultūru un mākslu.
Mākslinieka vēstījums ir personisks, ja viņa ideja ir nozīmīga pasaulei, nav nekādu barjeru – jūs sapratīs. Protams, ja ieraudzīs. Tas arī ir jautājums - kas jādara, lai tas realizētos.
Manuprāt, tas ir fantastiski, kas notiek ar Venēcijas biennāli – tas ir ļoti būtisks un spēcīgs pieturas punkts latviešu mākslai. Un sagaidāmā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA šovasar – tā aptvers ne vien latviešu, bet arī Baltijas un Skandināvijas valstu mākslu. 99 mākslinieku sastāvs jau ir paziņots. Starptautisks notikums, kas ir iekļauts Eiropas svarīgāko notikumu kalendārā un ir nozīmīgs pavērsiens Rīgas starptautiskās reputācijas nostiprināšanai.
