Par gaumi, protams, nav jēgas strīdēties. Un var saprast arī tos, kas šā gada "Žurkas" sērijā nav sagaidījuši cerēto – aizmirstot ikdienas rūpes, pasmieties par "stulbo" valdību un politiķiem. Šogad, vērojot politisko kabarē, visu uzveduma pirmo daļu ar prātu saproti, ka izspēlētās situācijas ir asprātīgas, pietiekami dziļi saprastas un gana smieklīgas. Taču smieties pilnā kaklā ir grūti, jo kariķētās tēmas ir pārāk sāpīgas un aktuālas. Uzveduma veidotāji pamatā ir trīsdesmitgadnieki, kuri, iespējams, visai aktīvi lieto sociālos tīklus. "Twitter" formātā vai "Facebook" komentāros par nejēdzībām mūsu valstī tiek jokots ik dienu. Ja tādā pat garā to darītu teātrī, tad gan varētu jautāt – kāpēc atkārtoties? Un izrādes veidotāji iet savu ceļu: veido savu "pasaku" par mums šodien Latvijā. Tiešām gandarī šīs "Žurkas" radītāju godīgā pašironija, ar smaidu analizējot sevi, nevis iesmejot par tiem – citiem muļķiem. Jāatzīst, ka visas tēmas uzreiz neuztvēru, bet tas arī ir tikai loģiski, ja tavs darbs ikdienā nav saistīts ar nepārtrauktu politiskās un sociālekonomiskās situācijas analīzi.
Uzveduma pirmā daļa uzbur situāciju, kurā visi neapmierinātie varētu doties uz ideālo zemi (izrādes gadījumā – Roņu salu), lai tur radītu ideālo pasauli. Taču ar melna humora un asprātīga sarkasma palīdzību arī šajā ideālajā pasaulē kā skeleti no skapja izkrīt visi mūslaiku "grābekļi" – čekas maisi, pilsonības problēmas, e-veselība, oligarhu shēmas utt. Var jau saprast: šie grābekļi – tie jau zināmā mērā esam mēs paši, tāpēc nekur īsti aizmukt no tiem nevaram. Ne jau kaut kādi marsieši to visu mums te sastrādājuši.
Šogad politiskajā kabarē no žurku "sugas" uz skatuves redzam divus žurkulēnus, kas sarunājas savā pīkstienu valodā un aizpilda ainas starp tematiskajām epizodēm. Tas nejauši iznācis arī kā "Žurkas" dubults sveiciens režisoram Ģirtam Šolim – viņš savā teātrī iestudējumā par žurkulēniem Koko un Riko izdomājis šādu ne-valodu, un viņš Liepājas teātrī iestudējis "Biļeti uz Tranaju", kas arī ir fantastisks stāsts par ideālo un laimīgo zemi. Savukārt atpazīšanas prieku radīja Barišņikova "dejas" ar Brodska dzeju, Jurģa Spulenieka atveidotais ImKas "nevainīgais" miers, kā arī Madaras Bores neticami precīzās intonācijas, parodējot Vairu Vīķi-Freibergu, un Intas Tiroles lieliskā parodijas žanra izjūta.
Šā gada "Žurka" ir ļoti jauneklīga: lai gan mūsu mazais Latvijas mikrokosmoss tiek visai skarbi komentēts, tomēr katram no dalībniekiem azotē glabājas tīra un stipra savas zemes un valsts mīlestība. Izrādes laikā tā skar arī mani – un ar vēl lielāku vilni aizkustina otrajā daļā. Aktieri izdzied un izspēlē (mainoties lomām, paši ir gan orķestris, gan koris, gan solisti, gan konferansjē) daudzas latviešu populārās mūzikas dziesmas. Vairums no tām varbūt vairs arī nav tik populāras, tomēr būtiskas, bet vēl svarīgāk – katrs muzikālais numurs nāk ar jaunu pārsteigumu. Aranžijas ir tik neierastas, ka dažbrīd paiet pat puse dziesmas, līdz attopies, kas ir bijis oriģināls. Izrādes finālam izvēlēta "Līvu" dziesma "Ozolam". Toreiz tie bija jaudīgie "Līvu" jaunieši, kas dziedāja par simtgadīgiem ozoliem, tagad tie ir viņi – jaudīgie trīsdesmitgadnieki kopā ar visu paaudžu kolēģiem.
Ko lai dara, ja cilvēks mūžīgi gatavs dzīvot ilūzijās, ka citur viss ir labāk, ideālāk. Taču, ja par to var pasmaidīt, mīlot sevi, savu teātri un Latviju, turklāt bez sentimentālas didaktikas, tad atliek tikai savu Latviju nosargāt un stāvēt te ar abām kājām.
