Foto: AP/Scanpix/LETA

Pērnā gada pašā izskaņā viens no ievērojamākajiem latviešu dzejniekiem Jānis Rokpelnis nāca klajā ar atzīšanos, ka savulaik sadarbojies ar LPSR Valsts drošības komiteju (VDK), tādējādi izraisot emociju un viedokļu gūzmu medijos un sociālajos tīklos, izpelnoties gan atbalstu par drosmīgo soli, gan nopēlumu teju par dzimtenes nodevību un gadiem ilgu liekuļošanu.

Stāsts par radošo cilvēku attiecībām ar varas orgāniem ir tikpat sens kā pati pasaule, taču nemainīgi tā ir neviennozīmīgi vērtējama spēle, jo apstākļi un nosacījumi, kādos notikusi jebkāda veida sadarbība vienmēr ir komplicēti. Nereti cilvēki tiek šantažēti vai piespiesti, baiļojoties par saviem tuviniekiem, nereti paši nemanot kļūst par propagandas upuriem, taču ir, protams, arī tādi, kuri kažoku pa n-tajiem lāgiem uz otru pusi met apzināti un bez sirdsapziņas pārmetumiem, lai gūtu sev kādu labumu.

Arīdzan dokumentālā kino scenārists un režisors Tālivaldis Margēvičs uzsver, ka, runājot par publisku personu, nedrīkst ignorēt privātās dzīves notikumus, kuri var palīdzēt izprast iespējamos cilvēka darbību vai vārdu iemeslus: "…neatrausim privāto dzīvi no politiskās, kā to darīja padomju vēsturnieki. Tāpēc jau vēsture kļūst garlaicīga! Otrkārt, tā nav patiesība. Jebkura cilvēka darbība ļoti ir saistīta ar viņa tuviniekiem, mīļoto meiteni vai sievu. Šīs lietas ir jāapskata un jāstāsta, jo tas padara viņu par dzīvu cilvēku. Cilvēki negrib skatīties uz kaut kādu ikonu, tas ir garlaicīgi. Turklāt tas ir nepieciešams, lai saprastu cilvēka rīcības motīvus."

Ja runā par literatūru, tad izplatītākais veids, kādā tikušas īstenotas represīvas darbības, ir cenzūra, kuras pamatuzdevums jau Senajā Romā bija uzraudzīt pilsoņu morālo stāju un nepieciešamības gadījumā arī sodīt. Vēsturiski cenzūras funkcijas pirmā uzņēmās baznīca, pēcāk – valsts institūcijas, tādējādi sasaistot to ar ideoloģiju.

Oficiālās cenzūras darbību parasti ir regulējuši likumi, kurus realizējušas šim nolūkam speciāli radītas institūcijas. Padomju Savienībā no 1918. gada līdz pat 1991. gadam eksistēja vairāku līmeņu cenzūra, bet tieša padomju politiskās cenzūras ietekme uz latviešu literatūru sākās 1940. gadā.

Padomju cenzūras galvenā iestāde bija "Galvenā literatūras pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē" (GLP) jeb "Glavļits". Tiesa, šī iestāde bija tikai daļa no plašā mehānisma, kas kontrolēja informācijas izplatību – gan periodiku, gan daiļliteratūru un zinātniskos pētījumus, gan pasta sūtījumus un muzeju un bibliotēku krājumus. Nozīmīgākās no organizācijām bija LKP CK nodaļas, LPSR MP Preses komiteja, drošības dienesti u.c. partijas un valsts iestādes. Savukārt par starpniekiem starp cenzoriem un autoriem parasti kļuva augstāka līmeņa izdevniecības darbinieki – galvenie redaktori vai arī ar partiju saistīti darbinieki.

Tas viss literātiem lika arvien smalkāk izkopt metaforu spēļu meistarību, radot alegoriskus tēlus un cenšoties "dabūt cauri" cenzūrai savus veikumus. Un kas zina – ja ne šie spiedīgie apstākļi, tad, iespējams, latviešu literatūra šodien būtu krietni vien blāvāka.

Ieskatam sarežģītajās un neviennozīmīgi vērtējamajās radošo cilvēku attiecībās ar represīviem varas orgāniem esam apkopojuši piecus nozīmīgus un ļoti dažādus latviešu literātus, no kuriem katram ir savs stāsts stāstāms.

Vilis Lācis (1904 – 1966)

Foto: Arhīva foto

"Rakstnieks, kura darbu tirāžas pārsniegušas visas ierastās iespējas un tajā pašā laikā vērtēts pretrunīgi." Tā par Vili Lāci pētniecisko rakstu krājumā "Latviešu rakstnieku portreti: Laikmeta krustpunktos" raksta literatūrzinātnieks Raimonds Briedis. Lācis sarakstīja 12 romānus, sešas lugas un virkni stāstu Viņa darbi apkopoti kopotajos rakstos 26 sējumos.

Rakstnieks dzimis diezgan nabadzīgā ostas krāvēja ģimenē. Patriotiski noskaņotais jaunietis pēc skolas absolvēšanas kopā ar tēvu būvē kara ceļus, taču kad vācu armija tuvojas Rīgai, visa ģimene dodas bēgļu gaitās uz Altaja apgabalu Barnaulā, Sibīrijā. Tur Bijskas apriņķī Vilis Lācis apmeklē skolotāju semināru, kas nepabeigts paliek arī viņa vienīgā izglītība.

1921. gadā, kad Lācis ir 17 gadu vecs, ģimene atgriežas Latvijā. 1925. gada februārī viņu iesauc obligātajā karadienestā, savukārt pēc armijas viņš strādā zvejniecībā, tāpēc sapņi par rakstniecību tiek atstāti novārtā. 1927. Lācis sāk strādāt Rīgas eksportostā pie kuģu iekraušanas un izkraušanas un apprecas ar drauga māsu Mariju. Ģimenes dibināšana vēl vairāk liek "nolaisties uz zemes", jo jāapgādā ir ne tikai jaunā sieva, bet arī jāpalīdz vecākiem un māsai.

1928. gads rakstnieka dzīvesstāstā ir viens no neskaidrākajiem, kā arī gads, kad viņš iestājās Komunistiskajā partijā. Paralēli viņš turpina strādāt ostā, kā arī pamazām pievēršas rakstniecībai, izstrādājot savu rakstniecības metodi, proti, katru dienu uzrakstīt noteiktu rindu skaitu. Pirmais lielais darbs – stāsts "Sieviete" – publicēts 1930. gadā.

Savukārt 1933. gadā sākas rakstnieka dubultā dzīve. Ja sākotnēji sadarbošanās ar kreisajiem ierakstās viņa izvēlētajā dzīves gājienā, tad nu, kad pēc "Zvejnieka dēla" publicēšanas viņš jau ir slavens rakstnieks, pār viņu sāk mesties divdomības ēna. Augstākā sabiedrība, uz kuru līdz šim viņš tik ļoti gribēja atstāt iespaidu, tostarp arī preses karaliene Emīlija Benjamiņa, kura turpinājumos publicēja viņa slavenāko romānu, pēkšņi vairs nebija simpātiska.

1933. gadā Vilis Lācis pamet darbu ostā un sāk strādāt pilsētas 9. bibliotēkā, tupinot rakstīt. 1938. gadā viņš kļūst par "Jaunāko Ziņu" līdzstrādnieku un pārceļas no Pabažiem uz Rīgu. Padomju laika publikācijās šī pārcelšanās tiek saistīta ar partijas uzdevumiem.

Jau no 1937. gada rakstnieks uztur sakarus ar ostas komunistiem, palīdzot viņiem sagatavot rakstus komunistiskajai "Cīņai", bet no 1939. gada uztur kontaktus ar padomju vēstniecību. Šajā pašā gadā Viļa Lāča dzīvē notiek paradoksāla situācija – savijas sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa labvēlība (ar ministrijas atbalstu tiek filmēts "Zvejnieka dēls") un PSRS sūtniecības ieinteresētība.

1940. gads kļūst par pagrieziena punktu Lāča dzīvē. 17. jūnijā Sarkanā armija ierodas Latvijā, bet 18. jūnija vakarā viņš saņem aicinājumu ierasties PSRS pārstāvniecībā pie "okupācijas diriģenta" Andreja Višinska, kur viņam tiek piedāvāts iekšlietu ministra postenis. Nedēļas laikā ostas strādnieka dēls ir nokļuvis teju pie varas grožiem. Tiesa, nu pēc sadarbošanās ar diametrāli pretējiem spēkiem sava ceļa gājēja vārdu savās interesēs izmanto gan LKP pagrīde, gan PSRS slepenie dienesti.

1940. gada 3. oktobrī Lāča ģimeni piemeklē traģēdija – lifta šahtā nositas jaunākais dēls Ojārs. Versijas par notikušo ir dažādas – nelaimes gadījums, atriebība par Latvijas nodošanu, arī minējums par to, ka lifts sabojāts un bijis domāts pašam Lācim.

Kad Latvijas teritorijā ienāk nacisti, Lācis ar sievu Mariju un dēlu Zigurdu dodas uz Krieviju. Tur viņš aktīvi piedalās Tautas komisāru padomes darbā, apspriež ar rakstniekiem literatūras problēmas un uzstājas ar propagandas runām radio, deklamējot, kādam ir jābūt padomju rakstniekam. Viņa vārdi arvien pauž varas vēlmes, bet darbi demonstrē padomju mākslas kanonus.

Nedēļu pēc tam, kad Sarkanā armija atkal ieņēma Rīgu – 1944. gada 19. oktobrī – Vilis Lācis atgriezās un turpināja būt klātesošs jaunās varas nostiprināšanas aktivitātēs. Šajā laikā publicējis virkni ideoloģisku rakstu: "Varenais tautas pacēlums", "Padomju tautas brīvības un varenības avots", "Krievu un latviešu tautas vēsturiskā draudzība" u.c. Šis Vilis Lācis jau ir zaudējis savu rakstnieka "es" un pilnībā iegrimis politiskajā retorikā, caur savu iemantoto sociālo stāvokli paužot ideoloģiskās klišejas. Vai tā ir viņa paša pārliecība vai arīdzan propagandas mašinērijas rezultāts – robežlīniju nav iespējams novilkt.

Paralēli ideoloģiskajām publikācijām gan top vēl divi romāni ("Vētra" un "Uz jauno krastu"), par kuriem Lācis saņēma Staļina prēmiju. Viņu arīdzan pasludina par Latvijas PSR Tautas rakstnieku, kā arī piešķirt veselu lērumu dažādu ordeņu un medaļu, savukārt LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja posteni (1945 – 1949) nomaina PSRS Augstākās padomes Tautību padomes priekšsēdētāja amats (1945 – 1958). Atkārtoti, tiesa, ar labojumiem tiek izdots "Zvejnieka dēls", kam seko turpinājums "Ciems pie jūras", kurā 30. gadu individuālo varoni viņš ieraksta jau kolektīvisma atmosfērā.

Beidzot viņam ir viss – slava, nauda, atzinība, arī jauna ģimene (1944. gada 18. novembrī viņš apprecējās ar Veltu Kalpiņu, viņiem piedzima divi dēli – Leonīds un Juris), taču jau piecdesmitajos gados Lācis sāk lietot alkoholu, bet drīz vien sasirgst ar cukura diabētu, kas noveda rakstnieku un politisko darboni pie redzes problēmām, diviem insultiem un pēdu gangrēnas. Sākas Lāča norieta un vienatnes gadi, kuros viņš vairs neizdod nevienu darbu, vien atbilstoši padomju ideoloģijai un socreālisma kanoniem pārstrādā esošos.

Miris 1966. gada 6. februārī Rīgā. Apbedīts Meža kapos.

Viļa Lāča dzīves laikā publicētie raksti un intervijas viņu atklāj kā noslēgtu un atturīgu personību, nesniedzot atbildes, bet liekot uzdot arvien vairāk jautājumu. Karstā vēlme izrauties no bērnībā piedzīvotās nabadzības, alkas pēc atzinības un varas, dzīves piespēlētā traģika – šodien varam tikai minēt, kas sākotnēji tik latviskajam rakstniekam lika pēcāk izvēlēties gaužām nelatvisku ceļu.

Andrejs Upīts (1877 – 1970)

Foto: Publicitātes foto

"Viss Upīša sarakstītais pārsteidz jau tīri kvantitatīvi, iespējams, ka viņš bijis visražīgākais latviešu rakstnieks," tā par Andreju Upīti "Latviešu rakstnieku portreti: Laikmeta krustpunktos" izsakās literatūrzinātniece Vera Vāvere. Mūža laikā Upīts publicējis 20 romānu, 12 noveļu krājumus, 28 lugas un divus dzejas krājumus.

Upīts, kuram pieder vārdi, ka rakstnieks bez savas dzimtenes nav rakstnieks, latviešu literatūrā ienāca 1899. gadā, piesakot sevi kā dzejnieku un prozaiķi, taču ar dzeju nodarbojās vien pirmos 10 savas radošās darbības gadus. Viņa pirmie prozas darbi nebūt vēl neliecināja par kritisko, sociāli tendētu un sociālisma idejām caurausto nostāju, kas kļuva aktuāla divdesmitajos gados. Sākotnēji viņš bija tradicionāla reālisma pārstāvis, kurš ataino latviešu zemnieka dzīvi.

Izglītību ieguvis Skrīveru pagastskolā, no kurienes pēcāk pārceļas uz Rīgu, kur strādā par skolotāja palīgu. Pirmo reizi sevi realizēt un iekļauties tā laika sabiedrības un kultūras dzīvē viņam izdodas Latviešu biedrībā, kur viņš strādā no 1906. līdz 1909. gadam. Tiesa, no biedrības viņš aiziet ar konfliktu – iespējams, ka galvenais iemesls tam ir nesaskaņas ar Frici Brīvzemnieku, kurš bija balsojis pret Upīša ievēlēšanu par pastāvīgu skolotāju, lai gan pats bija viņam palīdzējis tikt pie skolotāja-adjunkta vietas. Taču Upīts atbildi parādā nepaliek un 1909. gadā uzraksta rakstu, kurā pārmet Brīvzemniekam izdabāšanu vācu un krievu priekšniecībai. Vēlāk daudzi viņa literatūrkritikas raksti radušies personisku simpātiju vai antipātiju rezultātā.

1905. gada revolūcijas laikā Upīts atradās Rīgā un atbalstīja proletariāta kustību, tomēr pats aktīvi revolūcijā neiesaistījās. Savukārt 1906. gads Upīša sabiedriski politiskajā nostājā kļūst par izšķirošo – viņš pieņem marksistu formulētos sociālisma ideālus, kuriem paliek uzticīgs visu mūžu. Kāds tam ir iemesls, vēsture klusē. Iespējams, saknes meklējamas viņa gana skaudrajā dzīvesstāstā – tēvs alkoholiķis un skarba māte, grūta bērnība un nabadzība.

No 1917. gada viņš ir komunistiskās partijas biedrs, aizbrauc līdzi lieliniekiem uz Krieviju, taču pie pirmās izdevības atgriežas Latvijā, lai arī tas nozīmē, ka jāizstājas no partijas. Rezultātā nonāk cietumā, pastāv pat nāvessoda draudi, taču vairāki pazīstami kultūras darbinieki, tostarp arī Rainis, paraksta protesta vēstuli pret viņa apcietinājumu un pret šo cilvēku galvojumu Upīts tiek atbrīvots.

Savas sociālistiskās idejas Upīts lika lietā gan savā literārajā, gan sabiedriski politiskajā darbībā. Kad 1919. gadā viņš iesaistījās Pētera Stučkas valdībā, viņa mērķi bija "celt proletārisko kultūru un veicināt zemi stāvošo cilvēku slāņu piekļūšanu augstai kultūrai."

Pēc atgriešanās no Krievijas un izstāšanās no partijas, Upīts pats vairs apzināti kontaktus ar komunistiem nemeklē, taču tos mēģina nodibināt viņi. Kad pēc Maskavas norādījumiem 1928. gadā tiek dibināta Latvijas Neatkarīgo sociālistu partija (NSP), uz īsu brīdi tajā iesaista arī Upīti. Norādījumus par populāra rakstnieka iesaistīšanu deva Pēteris Stučka un citi Maskavas komunisti. Upīts piekrīt arī strādāt partijas laikrakstā "Vārds", kur tiek ievēlēts redkolēģijā par līdzstrādnieku literatūras, mākslas un kultūras jautājumos. Šī partija izmantoja Upīša vārdu arī 1928. gada Saeimas vēlēšanās, iekļaujot viņu piecu apgabalu sarakstos. Tiesa, viņš gan pats to negribēja, un rezultātā arī netika ievēlēts.

Neatkarīgās Latvijas posms Upīša daiļradē bija visražīgākais, taču tam pienāca gals 1934. gada maijā. Pēc Kārļa Ulmaņa sarīkotā valsts apvērsuma tika slēgti kreisie periodiskie izdevumi, kuros Upīts publicējās, kā arī viņam tika liegta publiski izpausties kā kritiķim un publicistam. Lai publicētu savus darbus, viņam nācās pieņemt pseidonīmu Kurmis, kā arī romānus viņš bija spiests izdot pats par saviem līdzekļiem.

Tiesa, tikmēr arvien veiksmīgāka kļuva viņa darbu izdošana PSRS, bet notikumi dzimtenē tikai stiprināja Upīša simpātijas pret sociālistisko Krieviju un bruģēja stabilu taciņu uz viņa bezierunu iekļaušanos padomju rakstniecībā un tās politikā. Paralēli arī izmainās viņa darbu tematika un noskaņa – tā vietā pievēršas vēsturei un vienkārša cilvēka ikdienas dzīvei.

1940. gads un padomju varas ienākšana bija pagrieziena punkts gan Upīša radošajā, gan sabiedriskajā dzīvē. No izstumtības, kādu viņam nācās pārdzīvot trīsdesmitajos gados, pēkšņi viņš ir visu notikumu epicentrā. Viņš ar savu atbalstu sociālismam izrādījās ideāli piemērots cilvēks, kuru var izmantot politiskos nolūkos.

1940. gadā Upīti ievēlēja Saeimā, un Maskavā piedalījās Augstākās Padomes sēdē, kur Latviju oficiāli pievienoja PSRS. Pēc tam viņš kļuva par Rakstnieku savienības galvu, vadīja pirmo Latvijas Padomju rakstnieku savienības kongresu, kā arī viņu iecēla par "Karoga" redaktoru, tiesa, aktīvi izdevuma darbībā viņš neiesaistījās. Jaunā vara pret rakstnieku bija ļoti vēlīga, un viņš nepalika tai parādā.

Otrā pasaules kara laikā Upīts evakuējās uz Krieviju, kur kopā ar dzīvesbiedri Olgu un mazdēlu Aivaru dzīvoja Kstiņinā – mazā ciematiņā netālu no Kirovas. Viņa dzīvesveids bija noslēgts, maz piedalījās mazās latviešu kolonijas dzīvē un centās iespējami vairāk rakstīt.

Vera Vāvere uzsver, ka vispretrunīgākais un kļūmīgākais laiks Andreja Upīša dzīvē bijis pēdējie 25 gadi. Pēc atgriešanās 1944. gadā viņš formāli turpināja pildīt Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāja pienākumus (reāli pienākumus pildīja Valdis Lukss), līdz 1946. gadam turpināja formāli būt arī "Karoga" redaktors, dibināja ZA Valodas un literatūras institūtu un vadīja Latviešu literatūras katedru LVU. Šajā laikā saņēma arī veselu lērumu valdības apbalvojumu un goda nosaukumu – arī Tautas rakstnieka un Sociālistiskā Darba Varoņa titulus, bet viņa "Zaļā zeme" 1945. tika apbalvota ar Staļina prēmiju.

Tomēr prieks ir īss un darba augļus viņš ilgi izbaudīt nepagūst. 1953. gadā rakstnieks piedzīvo insultu, pēc kura aktīvajai darbībai tiek pielikts punkts. Laikā, kad Upītim bija skaidri labvēlīga attieksme pret partijas vadoņiem – Ļeņinu, Staļinu un Ždanovu –, 1967. gadā viņš publicē darbu "Bezsaules noriets", kurā vēršas pret latviešu trimdas literatūru. Šī grāmata bijusi pasūtījuma darbs, uz ko rakstnieku pierunāja čekists Arvīds Pelše un Ilmārs Īverts – toreizējā partijas laikraksta "Cīņa" redaktors. Ar šo darbu tad Upīts ir izdarījis vislielāko "lāča pakalpojumu" sev un savai piemiņai. "Strostējot rakstniekus, kuri trimdā turpināja kopt un veidot latviešu kultūru, viņš nodemonstrēja savu galējo subjektīvismu un nespēju pārkāpt aklam "šķiru naidam", kas vadīja viņa spalvu pēdējos 20 dzīves gadus," rezumē literatūrzinātniece.

Darba manuskripts gan esot bijis cenzūras izraibināts. 2007. gadā Andreja Upīša muzeja toreizējā vadītāja Inese Kaire sarunā ar laikrakstu "Diena" pieļāva, ka Upīts padomju varu 1940. gadā varētu būt pieņēmis nevis komunistiskas pārliecības, bet citu iemeslu dēļ. "Katrā ziņā mazdēls Aivars Upītis stāstījis, ka ģimenes lokā pēdējos gadus rakstnieks atklāti runājis par to, ka ir vīlies padomju iekārtā," viņa sacīja.

Mirdza Ķempe (1907 – 1974)

Foto: Arhīva foto

Mirdza Austra Alma Ķempe (vēlāk – Ādamsone un Naikovska) ir viena no spožākajām latviešu dzejniecēm un tulkotājām, kuras daiļrades pamattēma bija mīlestība, dzīves jēgas meklējumi un cilvēka iekļaušanās pasaulē. Gan dzīves laikā, gan arīdzan pēc nāves klajā nākuši astoņi dzejas krājumi un piecas izlases, kā arī kopotie raksti trīs sējumos.

Literāte dzimusi Liepājā rakstveža un šuvējas ģimenē. Izglītību ieguvusi Liepājas 1. pamatskolā un Liepājas Valsts vidusskolā. Pirmais Mirdzas Ķempes dzejolis "Ne jums!" 1923. gadā publicēts laikrakstā "Kurzemes Vārds". Tai pašā gadā viņa iztulkojusi arīdzan Aleksandra Puškina "Mocarts un Saljeri". 1927. gadā viņa iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, taču studijas pārtrauca un 1928. gadā sāka strādāt Rīgas radiofonā par diktori, vēlāk – par tulkotāju un korespondenti. 1931. gadā viņa apprecējās ar rakstnieku Eriku Ādamsonu.

"Viņas apbrīnojamajā personībā krustojās pirmskara laika Latvijas inteliģences un garīguma zīmols ar savas un visas tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas rūgto pieredzi grūtajos un pelēkajos padomju varas gados," par Mirdzu Ķempi Latvijas Radio 1 raidījumā "Kultūras Rondo" izsakās dzejniece Lija Brīdaka.

Savukārt rakstnieks Zigmunds Skujiņš, ar kuru kopā Rakstnieku savienībā Mirdza Ķempe konsultēja jaunos autorus, savā grāmatā "Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem" pirmajā sējumā raksta: "Mirdza Ķempe ar neparasti jaudīgu starojumu vairākus gadu desmitus stāvēja Rakstnieku savienības vidū kā balsta stabs teltī. Sekretāri nāca un gāja, mainījās tehniskie darbinieki, pie sienām kāra gan šādas, gan tādas svētgleznas – nemainīgi savā vietā atradās viņa."

Dramaturģe Lelde Stumbre, kura sarakstījusi par dzejnieci lugu "Ķēniņiene Mirdza", atzīst, ka, sastopot Mirdzu Ķempi pirmo reizi, viņai bijis no viņas ļoti bail. Dzejniece atgādinājusi milzīgu tanku, kas stāv pašā priekšā un neļauj nevienam tikt garām, turklāt viņai bijusi sava gaume un uzskati, kāpēc kāds ir jāatbalsta.

Literatūrzinātniece Ieva Kalniņa atklāj, ka Mirdza Ķempe viņā raisa pretrunīgas izjūtas. Novērtējams ir dzejnieces un tulkotājas literārais mantojums, it sevišķi izceļot mīlestības dzejoļus, kas latviešu literatūrā ir paliekoša mīlas lirika. Tāpat ļoti pozitīvs ieguldījums ir viņas darbs ar jaunajiem autoriem piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Rakstnieku savienībā. Mirdza Ķempe spējusi pilnveidot otru cilvēku saskarsmē ar sevi, tostarp arīdzan dzīvesbiedru Eriku Ādamsonu, kuru iedrošinājusi un kūdījusi, kad bijis nepieciešams – arī iegrožojusi. Ādamsona pirmā dzejas grāmata iznākusi par Ķempes personīgajiem līdzekļiem, kas bija domāti viņas pašas dzejas krājuma izdošanai.

Pievēršoties varas un humānistiski orientētās un jūtīgās autores, kura uzskatīja, ka dzejnieks ir tautas apziņas veidotājs, attiecībām, Aleksandra Čaka muzeja vadītāja Andra Medne citē vēstuli no muzeja krājumiem, kuru 1940. gada 30. septembrī Mirdza Ķempe rakstījusi Aleksandram Čakam: "Latvijas padomju rakstnieku savienības valdes uzdevumā uzaicinu jūs uzrakstīt dzejoli vai dziesmas tekstu veltītu biedram Staļinam sakarā ar viņa 70. dzimšanas dienu 21. decembrī. Dziesmu tekstus lūdzu iesūtīt līdz šī gada 20. oktobrim Rakstnieku savienībai, lai tos varētu nodot komponistiem."

Zigmunds Skujiņš savās atmiņās raksta, ka Ķempe dzīvojusi "it kā sadalījusies trijās personās": "Pirmā raudzījās pasaulē ar vērīgām un saprotošām eiropietes acīm, pašaizliedzīgi gādāja par nelaimīgajiem, studēja reliģiju teorijas, ļāvās misticismam un sirds dziļumos bija pesimiste. Otra rūpējās par savu sabiedrisko stāvokli, piesardzīgi ievēroja robežas, lai nesabojātu attiecības ar priekšniecību, formas ziņā nevainojamos pantos rakstīja un runāja, ko no viņas prasīja, sirdsapziņa tai bija pārkāpjams slieksnis. Vēl trešā Ķempe – abu iepriekšējo sajaukums – no ārpuses it kā pārstāvēja oficiālo domu, taču ļāva darboties arī pirmajai. Savdabīgais laikmeta žņaugu un nenomācāmās inteliģences apvienojums dažkārt noveda pie karaliskiem ekspromtiem."

Lija Brīdaka uzskata, ka vara dzejnieci nemainīja, bet gan iebaidīja. "Viņa palika savā būtībā, savā dvēselē tāda pati. Viņa, protams, nebija nekāda cīnītāja. Viņa nebija pret gājēja, bet viņa nevienu nav nodevusi, nav izdarījusi neko noziedzīgu, tādu liecību nav. To, ka viņa daudzus glāba, nemaz plaši nezina. Viņa palīdzēja tikt no apcietinājuma ārā un arī pēc tam Aleksandram Pelēcim, Jānim Medenim ļoti palīdzēja un vēl daudziem citiem. (..) Neraugoties uz savām bailēm, viņa tomēr centās darīt labu. Tie dzejoļi, kuros viņa slavēja padomju varu, tādi dzejoļi radās visapkārt toreiz. To laikam var iedomāties un saprast tik tie, kas tajā laikā ir dzīvojuši."

Savukārt Ieva Kalniņa pauž viedokli, ka daudzas lietas Mirdza Ķempe sešdesmitajos gados, kad Staļins vairs nebija pie varas, tomēr darījusi no brīvas gribas: "Kad sākās kampaņa pret Vizmas Belševicas krājumu "Gadu gredzeni", kur Belševica tika tiesāta no Komunistiskās partijas centrālkomitejas tribīnes, šajā krājumā ir dzejolis "Rīga klusē". Mirdza Ķempe "Karogā" uzrakstīja dzejoli "Rīga neklusēs", ar kuru demonstrēja tiešu iesaistīšanos ideoloģiskajā karā pret Belševicu."

Kad 1968. gadā padomju tanki iegāja Prāgā, viņa varēja nerakstīt dzejoli "Brāļu tautai ejam palīgā", varēja nerakstīt dzejoli pret Aleksandru Solžeņicinu "Ārā no manas dzimtenes", taču tas nozīmētu atteikšanos būt daļai no padomju rakstnieku elites.

Mirdzas Ķempes izvēles, iespējams, noteica viņas pretrunīgais raksturs, kā arīdzan jūtīgā daba. Visu mūžu viņa cīnījusies ar depresiju un neirozēm, tai pat laikā nekad nepazaudējot interesi ar pasauli. To apliecina ne tikai viņas ražīgais darbs, bet arīdzan aizraušanās ar Indijas kultūru un sarakste ar Indijas premjerministri Indiru Gandiju, kura panāca Ķempes ievēlēšanu par Višvabharati universitātes literatūras goda doktori. "Bailes ir mana slimība. Jau desmit gadu nav tādas dienas, kad es nedomātu par nāvi. Ne tikai par savu, bet par manu tuvo un pazīstamo cilvēku nāvi," viņa rakstījusi savā dienasgrāmatā.

"Es domāju, ka padomju varai bija vajadzīgi talantīgi dzejnieki, bija vajadzīga arī tāda dzejniece kā Mirdza Ķempe – spilgta. Viņi ļoti labi prata saskatīt cilvēkā tās dvēseles stīgas un tos punktus, uz kuriem varēja spēlēt," rezumē Lija Brīdaka.

Savukārt dzejniece un dramaturģe Velga Krile savās atmiņās par Mirdzu Ķempi rakstījusi vārdus, kurus viņai dzejniece reiz sacījusi: "Nekad neejiet manu ceļu dzīvē. Manu talantu pazudināja slavas kāre un vēlēšanās allaž uzstāties."

Neraugoties uz padomju ideoloģiju apliecinošu darbu sarakstīšanu un privilēģiju baudīšanu, Ķempe pretēji vairumam vecākās paaudzes rakstnieku tomēr nebija komunistiskās partijas biedre.

Ķempes pēdējie dzīves gadi bijuši traģiski, savās atmiņās raksta Skujiņš, ar kuru dzejniece dzīvojusi vienā mājā. "Saimniekot dzejniece neprata un nevēlējās. Reizumis negadījās atrast nevienu, kas staigātu pa veikaliem un rīkotos pa virtuvi. Tad nu dažkārt sanāca tā, ka Ķempe sēdēja Rakstnieku savienībā tronim līdzīgā rokoko krēslā un ēda sausu maizi, lauzdama tieši no klaipiņa."

Mirdzu Ķempi pēc viņas vēlēšanās apglabāja Raiņa kapos blakus viņas pirmajam vīram – rakstniekam Erikam Ādamsonam.

Vizma Belševica (1931 – 2005)

Foto: Privātais arhīvs

Dzejniece, rakstniece un tulkotāja Vizma Belševica tiek dēvēta par sava laika un tautas sirdsapziņu. Viņa ir arī viena no retajiem latviešu literātiem, kas atpazīstamību izpelnījusies arī citviet pasaulē. Kopumā rakstniece publicējusi 10 dzejoļu krājumus un izlases, rakstījusi prozu gan pieaugušajiem, gan bērniem (slavenākais darbs ir autobiogrāfiskā triloģija "Bille"), kā arī tulkojusi no angļu, krievu un ukraiņu valodām. 1994. gadā Belševica tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet 2002. gadā saņēma Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā. Vairākkārt arī nominēta Nobela prēmijai.

1948. gadā Belševica pabeidza 2. Rīgas poligrāfisko arodskolu, pēc tam neklātienē arī Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, bet 1961. gadā – Maksima Gorkija Literatūras institūtu Maskavā, kur viņas kursabiedri bija jaunie krievu dzejnieki Jevgeņijs Jevtušenko, Bella Ahmaduļina un Andrejs Vozņesenskis.

Pirmā Belševicas publikācija bija dzejolis "Zemes atmoda", kas 1947. gadā bija publicēts laikrakstā "Padomju Jaunatne", savukārt 1955. gadā iznāca viņas pirmais dzejoļu krājums "Visu ziemu šogad pavasaris". Autoritāte latviešu valodas ziņā Belševicai allaž bijis Andrejs Upīts.

Padomju laikā Belševica neslavināja režīmu un nesekoja ideoloģijas diktētajam sociālajam reālismam, tāpēc regulāri tika pakļauta varas orgānu represijām un cenzūrai. Viņas mājās tika veiktas kratīšanas, bet darbi – aizliegti.

Sarunā ar portālu "Delfi" dzejnieces dēls, dzejnieks un atdzejotājs Jānis Elsbergs atklāja, ka pēc Staļina nāves kratīšanas vairs nebija tik biežas un negaidītas kā pirms tam. "Pēc Staļina nāves tās tomēr notika konkrētu krimināllietu ietvaros. Taisnība gan, ka brīvdomība bija aizdomīga un allaž bija jāuzmanās, lai "nepiesien" lietu par padomju varas graušanu vai ko tamlīdzīgu. Tā lēģerī nonāca Knuts Skujenieks, un 1962. gadā viņa lietas ietvaros notika kratīšana arī pie Vizmas Belševicas."

Pirmos pārmetumus no varas pārstāvjiem Belševica saņēma 1963. gadā par žurnālā "Karogs" publicēto dzejoļu ciklu "Siržu seifi". 1965. gadā Rakstnieku savienības kongresā viņa uzstājās ar runu, kurā atklāti kritizēja "padomju ekonomikas "izaugsmi", kas balstās uz meliem, liekulību un nemitīgu acu pievēršanu pilnīgi visos līmeņos", kā arī izklāstīja savu pieredzi no piecdesmitajiem gadiem, kad strādāja "Pioniera" redakcijā.

Savukārt 1969. gadā iznāca liktenīgais dzejoļu krājums "Gadu gredzeni", pēc kura viņai tika aizliegts publicēt savus darbus, tiesa, aizliegums pēcāk tika atcelts. Šiem notikumiem sekoja ukraiņu zinātnieka un partijas darbinieka Ivana Dzjubas tiesas gads – 1973. Kratīšanas laikā Belševicas dzīvoklī tika uziets samizdatā izdots Dzjubas teksts "Internacionālisms vai rusifikācija", kas vēstīja par to, kā partija, maskējoties aiz internacionālisma, Ukrainā turpina īstenot Nikolaja Otrā rusifikācijas politiku.

"Kad Kijevā notika tiesa, Vizmu izsauca kā liecinieci. Šai tiesā viņai jautāja – vai tad tā var rakstīt. Tad Vizma izslējās kā sekste un teica – var, tas rakstniekam ir jādara, ja viņa tauta iet bojā!" skandalozos tālaika notikumus nedēļu pēc dzejnieces nāves medijiem komentēja literatūrzinātniece Anda Kubuliņa.

Pēc šīs prāvas dzejniece vairs nedrīkstēja publicēt savus darbus, vien tulkojumus, ar kuriem Belševica šajā laikā sevi pastiprināti nodarbināja. Rezultātā mēs esam tikuši pie tādu pasaules literatūras dižgaru darbiem kā Ernests Hemingvejs vai Edgars Alans Po, bet bērni – pie "Vinnija Pūka", "Doktora Dūlitla", "Pītera Pena" un "Mērijas Popinsas".

Traģisks pavērsiens dzejnieces dzīvē bija 1987. gads, kad 5. februārī mīklainos apstākļos aizgāja bojā viņas vecākais dēls Klāvs Elsbergs, izkrītot pa Dubultu rakstnieku nama logu. Pastāv versija, ka tā bijusi tīšuprāt organizēta slepkavība.

"Pat pasaulē nākt viņam nebija viegli. Mana nespēka dēļ trīs dienu mokas un piedzimšana asfiksijā. Toreiz viņu izglāba, bet nāves ēnu sev blakus viņš laikam juta vienmēr," 1990. gadā Belševica rakstīja "Jaunajā Gaitā". Pēc šiem notikumiem viņa pārtrauca rakstīt dzeju.

2001. gada 30. maijā – Vizmas Belševicas dzimšanas dienā – Rīgas Latviešu biedrības namā Zigmunds Skujiņš uzstājās ar apsveikuma runu, godinot rakstnieci septiņdesmitajā jubilejā. "(..) Jūs savā dzīvē bieži vien esat gājusi pa šauru virvi virs krēslainiem akačiem. Turklāt bez lietussarga, ko līdzsvara saglabāšanai izmanto cirka mākslinieki. Izvēlējusies par savu dzīves uzdevumu izaicinājumu, Jūs ar likteņa žēlastību, sava talanta spēku un rakstura sakodienu esat gan aizsniegusi mērķi, gan no pagātnes ienākusi tagadnē kā uzvarētāja. Un tieši tas gadu skaitli, ko šodien cildinām kā Jūsējo, padara tik nozīmīgu ne tikai Jums pašai, bet visai latviešu literatūrai."

Vizma Belševica aiz sevis atstājusi ne tikai ievērības cienīgu literāro mantojumu un virkni dziesmu, kurām radījusi vārdus, bet arī prāvu nepublicēto darbu arhīvu – gan prozu, gan dzeju, kinoscenārijus, esejas, Atmodas laika publicistiska rakstura rakstus, vēstules un dienasgrāmatas, ar kuru šķetināšanu un publicēšanu sērijā "Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas " nu nodarbojas viņas dēls Jānis Elsbergs.

Zigmunds Skujiņš (1926)

Foto: LETA

Rakstnieka Zigmunda Skujiņa darbos aptvertā tematika aptver visas pasaules kultūru, taču nemainīgi to centrā ir un paliek savas tautas dzīve. "Darbs kā nepieciešamība un pienākums, kā radošais pašizpausmes līdzeklis, cilvēks un laiks, cilvēka rīcības tikumiskie motīvi, viņa godīgums, patiesīgums un īstums attiecību režģī un dzīves situācijās, savu māju un vēsturisko skaņu apzināšanās, indivīda un tautas brīvība, protests pret varmācību visās tās izpausmēs – tā ir galvenās idejiski ētiskās vērtības Z. Skujiņa daiļradē," rakstu krājumā "Latviešu rakstnieku portreti: 70.-80. gadi" raksta literatūrzinātnieks Broņislavs Tabūns.

Zigmunds Skujiņš ir deviņu romānu un vismaz 27 stāstu un noveļu autors, kas iekļauti izlasē „Dziļurbums laikā”, kā arī viņš ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu rakstniekiem – viņa darbi izdoti vācu, angļu, zviedru, krievu, bulgāru, čehu, slovāku, ungāru un citās valodās vairāk nekā septiņos miljonos eksemplāru. Tapuši arī 25 stāsti bērniem. Romāns "Miesas krāsas domino", kas iekļauts Latvijas kultūras kanona paplašinātajā sarakstā, 2014. gadā apgādā "Arcadia Books" izdots Lielbritānijā, Zviedrijā – 2015. gadā, savukārt 2017. gadā tas iznāca klajā Itālijā.

1985. gadā saņēmis goda nosaukumu Latvijas PSR Tautas rakstnieks, kopš 1999. gada ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, 2007. gadā saņēmis Ministru Kabineta balvu par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā un Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā, savukārt 2008. gadā viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Par svarīgu savas dzīves un daiļrades uzdevumu rakstnieks vienmēr uzskatījis dzimtās valodas kopšanu un attīstīšanu, piemēram, darinot jaunvārdus – "tālrāde", "vaļasprieks", "klupināšana" u.c. Viņa personība un daiļrade ir bijuši nozīmīgi latviešu literatūras un nācijas identitātes saglabāšanas virzītājspēki – gan okupācijas laikā, gan neatkarības atgūšanā.

Zigmunds Skujiņš bērnību aizvadījis Iļģuciemā. Mācījies Spilves pamatskolā un strādājis par izsūtāmo zēnu laikrakstu redakcijā. Pēcāk celtniecības tehnikumā apguvis arhitektūru, taču 1944. gada rudenī vācu okupācijas laikā viņu piespiedu kārtā iesauca armijā, no kurienes viņš atgriezās 1945. gadā. Pēc tam skolojās Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, kā arī uzsāka darbu "Padomju Jaunatnē" (1945 – 1957), bet pēc tam "Dadzī" (1957 – 1960).

Pirmais rakstnieka stāsts "Pāri sētai" publicēts 1949. gadā, savukārt pirmā grāmata – "Ceļi un krustceļi" – pie lasītājiem nonāca 1954. gadā. 1955. gadā rakstnieks tika uzņemts Rakstnieku savienībā. Savukārt 1957. gadā publicētā novele "Vienas nakts hronika", kurā atainota cilvēka iekšējā cīņa, kad vienā pusē ir bailes, bet otrā – pienākums, nokļūst īstenā vulgārsociāloģiskās kritikas nežēlastībā un viņam pārmet partejiskās nostājas trūkumu.

"Es nekad neesmu gribējis iestāties partijā, man nevajadzēja to darīt. Mani neviens nekur nav vadījis, nav komandējis, es visu esmu izvēlējies pats. Es nekad neesmu runājis to, ko nedomāju. Var jau nerunāt vispār, jo nekur nav teikts, ka vajag runāt," sarunā ar "Neatkarīgo Rīta Avīzi" pauž Skujiņš.

Savos darbos rakstnieks bezbailīgi tirzāja padomju gados tik aktuālo morāles tematiku. Šī iemesla dēļ sešdesmitajos gados tika aizturēta romāna "Kailums" publicēšana – darbs, kas vēstīja par cilvēka atbildību gan pret savu sirdsapziņu, gan pret citiem, neierakstījās tā laika sociālistiskās prozas ainā. Savukārt ļoti konkrēts vardarbības nosodījums staļinisma sistēmā pausts novelē "Ar puķi pie cepures".

Zigmunda Skujiņa jubilejas noveļu izlases "Dziļurbums laikā" pēcvārdā literatūrzinātnieks un grāmatizdevējs Jānis Oga raksta: "Skujiņa prozas augsto kvalitāti zināmā mērā garantē viņa panākumi; grāmatu lielie metieni, tituli un pagodinājumi, bet jo īpaši tulkojumi ļauj būt finansiāli neatkarīgam un ar amatiem nesaistītam, viņš arī nekad nav bijis komunistiskās partijas biedrs. Tas ļauj būt profesionālam rakstniekam, kurš literatūrai un sabiedriskajām aktivitātēm velta visu savu laiku. Skujiņš ir ne vien spēcīgākais latviešu prozists, bet arī orators, uz kura viedokli un stāju citi rakstnieki var paļauties; no tribīnes vai savos darbos viņš spēj sacīt to, kas daudziem citiem nav pa spēkam vai nav vēlams."

Tiesa, Zigmunds Skujiņš līdztekus Mirdzai Ķempei, Ojāram Vācietim, Imantam Ziedonim un citiem pazīstamiem literātiem bija "Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs" jeb "Kultūras sakaru komitejas" (KSK) Literatūras sekcijas viens no dibinātājiem. Formāli 1964. gadā KSK tika nodibināta kā biedrība, taču faktiski to pilnībā pārraudzīja LPSR Valsts drošības komiteja. KSK mērķis bija graut trimdas sabiedrību, ietekmējot tautiešus ārzemēs, vāktu informāciju par viņu darbību un sekmētu atgriešanos dzimtenē. Literāti un mākslinieki piedalījās organizētos braucienos aiz dzelzs priekškara, lai uzstātos ar lasījumiem, viesotos trimdinieku mājās, bet pēc tam ziņotu par tur notiekošo un pretī saņemot dažādas privilēģijas.

Atsacīšanās iesaistīties KSK aktivitātēs nozīmēja klaju neuzticības paušanu. "Piemēram, Vizma Belševica, kura sarakstījās ar trimdas literātiem un kurai trimdinieki palīdzēja viņas dzejas nepublicēšanas gados, ne reizi nav iesaistījusies KSK sekciju darbā," raksta literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, monogrāfijas "Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti" autore.

Savu pamatojumu sarakstei ar Gunaru Janovski Zigmunds Skujiņš pauž rakstu "Paralēlās biogrāfijas" pirmajā sējumā: "Gan Gunars Janovskis, gan mēs, Latvijā dzīvojošie rakstnieki, pārstāvējām vienu literatūru – latviešu literatūru, kuru varmācīgi sašķēlēja. Varbūt literatūra tāpat kā, teiksim, smadzenes, zaudējušas kādu daļu, nespēj vairs normāli pildīt pienākumus un nonāk pretrunā ar jēgu? Izjutu nepieciešamību pēc cilvēku domām un pasaules lūkojuma tās latviešu literatūras ietvaros, kas Latvijai tajos gados bija noslēpta aiz augsta žoga. Vienīgi no dabiskiem instinktiem atsvešināts niekkalbis šādas vēlmes var tulkot kā kaili egoistisku mērķi "gūt sev labumu"".

Eva Eglāja-Kristsone raksta, ka VDK organizēto kultūras sakaru rezultātā jau sešdesmitajos gados izveidojās radošu kultūras darboņu domubiedru grupa. "Tas bija rezultāts, kuru var interpretēt dažādi. LPSR VDK to interpretēja kā sasniegumu "reakcionārās emigrācijas" graušanā, taču aktīvs trimdinieku mazākums, tostarp rakstnieki, saskatīja iespējas ar kultūras sakaru palīdzību ideoloģiski ietekmēt, liberalizēt padomju Latvijas sabiedrību."

Šīs aktivitātes labprāt atbalstījuši Rietumvalstu specdienesti. "Rietumu zinātne atzīst, ka tieši ar šo kultūras apmaiņas taktiku demokrātiskie Rietumi panāca uzvaru Aukstajā karā un komunistiem nav bijušas izredzes izturēt sacensību cīņā par cilvēku sirdīm un prātiem. Tas liek apšaubīt priekšstatu, ka Latvijas PSR un trimdas kultūras sakari tikai kaitēja trimdas un latviešu tautas interesēm. Latvijas rakstnieku sakari ar latviešu inteliģenci Rietumos bagātināja nacionālo domu Latvijā," raksta pētniece.

Tulkotāja un žurnāliste Ieva Lešinska uzskata, ka ne vienmēr radošie cilvēki apzināti vēlējušies kalpot režīmam, pieļaujot, ka reizēm tā gluži vienkārši ir bijusi vēlme izlauzties cauri dzelzs priekškaram un redzēt pasauli. Savukārt viņas tēvs Imants Lešinskis, kurš bija KSK darbinieks un kopš 1960. gada sadarbojies ar Rietumu izlūkdienestiem pēc politiskā patvēruma pieprasīšanas ASV septiņdesmito gadu nogalē sarakstīja grāmatu "Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti", kas ir, iespējams, atklātākais darbs par šo tēmu, uzskatījis, ka tas ir vai nu liels naivums, vai nodevība.

"Man nav nekādu tiesību spriest, kurš bija īsts nodevējs, bet kurš – sīks pašlabuma meklētājs," tēva kategorismu komentē grāmatas tulkotāja un redaktore Ieva Lešinska.

Raksta tapšanā izmantotie avoti: "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" (Zinātne, 2003), Raimonds Briedis: "Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā" (LU LFMI, 2010), "Latviešu rakstnieku portreti: Laikmeta krustpunktos" (Zinātne, 2001), "Latviešu rakstnieku portreti: 70.-80. gadi" (Zinātne, 1994), Eva Eglāja-Kristsone "Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti" (LU LFMI, 2013), Zigmunds Skujiņš: "Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem. Rakstu 1.sējums" (Mansards, 2005).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!