Foto: PantherMedia/Scanpix
"Trimdas gados tapa žanriski daudzveidīgi meistardarbi," tā par Anšlava Eglīša darbiem pēc aizbraukšanas no Latvijas Otrā pasaules kara laikā raksta literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis. Raksta pirmpublicējums atrodams žurnāla "Domuzīme" šā gada otrajā numurā.

Par nozīmīgākajiem Anšlava Eglīša (1906—1993) darbiem parasti uzskata viņa romānus — sākot ar pirmskara un kara laiku "Līgavu medniekiem" un "Homo novus" līdz trimdā rakstītajiem "Misteram Sorrijam un Omartija kundzei". Dažs atceras atmiņu romānu "Pansija pilī", cits — "Vai te var dabūt alu?". Protams, atminas arī Anšlava lugas, it īpaši komēdijas. Bet no īsprozas krājumiem zina tikai pirms kara izdoto "Maestro" (1936), padomju okupācijas gadā iznākušās "Nestundas" (1940) un vācu laika šedevru "Ģīmetne" (1943).

Parasti tad atminas rakstnieka spožo ironiķa un groteskas meistara talantu, rakstnieka interesi par ekstravagantiem dīvaiņiem un mākslinieku dzīves paradoksiem. Taču bēgļu un Vācijas trimdas gados Eglītis publicēja, iespējams, dramatisma ziņā savas labākās noveles, par kurām vieni vērtētāji vēlāk rakstīja, ka daļa no tiem ir meistardarbi un pieder pie psiholoģiski vispatiesākajiem rakstnieka tekstiem kara šausmu tēlojumā, un citi pat uzskatīja, ka tie pieskaitāmi pie sava laika pasaules novelistikas šedevriem.

Eglīša romānu popularitāte aizsegusi zināšanas par viņa trimdā sarakstīto īsprozu — tie ir vairāk nekā 30 darbi, no kuriem vismaz ceturtā daļa jāpieskaita pie latviešu noveles klasikas. Turklāt Eglītis strādājis žanriski daudzveidīgi — sācis ar satīrisko un grotesko noveli, viņš rada arī spožas psiholoģiskās noveles. Trimdā rakstnieks publicējis izcilus noveļu un stāstu krājumus "Uguns pilsēta" (1946), "Sīkstā dzīvība" (1950), "Švābu kapričo" (1952), meistarnoveles "Kazanovas mētelis" un "Čingizhana gals". Šajā žurnāla numurā ("Domuzīme" – 2016. gada otrais numurs) publicētā "Uguns pilsēta" ir mudinājums vēlreiz ielūkoties Eglīša īsprozas bagātībās. Kara beigu traģikomiku autors tēlojis arī novelēs "Olas" un "Zelta piecnieki" (krājums "Uguns pilsēta"), par šo tēmu ieteiktu izlasīt arī Valdemāra Kārkliņa noveli "Satikšanās tumsā", bet jo īpaši Pāvila Klāna romānu "Rūsa".

Atgādināšu dažus faktus no Anšlava Eglīša biogrāfijas. 1944. gada oktobra sākumā, tāpat kā daudzi latviešu kultūras ļaudis, rakstnieks kopā ar dzīvesbiedri gleznotāju Veroniku Janelsiņu dodas uz Kurzemi. Novembra beigās seko brauciens uzlidojumu apdraudētā kuģī uz Gotenhāfeni (tagadējo Gdiņu Polijā). Tālāk Eglīši dodas uz Berlīni, kur prestižajā Ūlanda ielā 106 noīrē paplašu dzīvokli, rakstnieks sāk strādāt avīzes "Latviešu Balss" redakcijā, kas vēlāk pārceļas uz Ūlanda ielas 134. namu.

Eglītis avīzē organizē kultūras nozarei veltītus rakstus, pats publicēdams recenziju par latviešu teātra Vācijā pirmo izrādi 12. janvārī. Lai arī Berlīne jau atrodas sakāves priekšvakarā, pilsētā joprojām notiek teātra izrādes un operu uzvedumi, regulāri kinoseansi, darbojas pat mākslas galerijas un kafejnīcas, kurās var dabūt īstu kafiju un "mierlaika" ēdienus. Dzīve šķiet rēgaina miera apdvesta, kaut arī gandrīz visiem ir skaidrs, ka ilgi tā neturpināsies, jo no rietumiem strauji tuvojas angļi un amerikāņi, bet no austrumiem vēl straujāk — sarkanā armija.

Kādā ainā savos "Pašportretos" Eglītis tēlo iznīcības un šausmu pārņemto Berlīni pēc sabiedroto uzlidojuma 1945. gada 3. februārī: "Piektajai [manai] ģīmetnei vislabāk piederētos nevis ielogs, bet apdedzis, apogļojies "pasportū". Es biju atkal reiz cilvēks citā vidē. Sagumis, salīcis es stāvēju uz sabumbotās Ūlanda ielas Berlīnē, citu, klusu, drūmu cilvēku barā, un noraudzījos, kā sprakšķēdams un rūkdams dega stalts nams, kura ceturtajā stāvā atradās mūsu miteklis un visa mantība, kas bija paņēmusies līdzi no Latvijas. Kā ugunīga kaskāde nama pieci stāvi izbruka cauri nokvēpušajam mūra graustam, apšķiežot pūli ar dzirksteļu mākoni, no kura neviens nevairījās.

Man kājās bija novalkāti, apdriskāti stulmeņi, mugurā ziemas mētelis ar apsvilušu apkakli, jo bija iznācis kādu gabalu skriet caur liesmām. Rokā es turēju prāvu papes ceļasomu, uz kuru daudzi stāvētāji nolūkojās ar skaudību. Bet somā nebija nekā vairāk kā vienīgi vācu—angļu vārdnīca un viena "rīsa" — pieci simti lapu balta rakstāmpapīra. Savādā kārtā es nejutos nedz sevišķi nabags, nedz satriekts vai izmisis. (..) Vērojot iznīcību visapkārt, skatoties, kā no sagrautajiem pagrabiem nes laukā nogalinātos, bija skaidrs, ka esam tikuši brīnumlaimīgi cauri."

Sagrauta ir arī redakcijas ēka, tur bojā gājuši latviešu žurnālisti. Eglīši nolemj doties prom no Berlīnes. Vēl nejauši satiek vēlāko kultūrvēsturnieku un esejistu Andreju Johansonu, pat kopīgi paēd vakariņas restorānā un izdzer pudeli sarkanvīna, bet tad ir treju dienu ceļš pārpildītā vilcienā — ģimene domā nokļūt līdz Šveicei, taču apstājas Alpu kalnu piekājē snaudošajā Švābijas ciematiņā Tailfingenā, kur "(..) bumbas nav redzētas, kaut gan alarmus pūš līdz piecas reizes dienā. Neviens nekur nemūk. Dzird rietumu fronti." (No Anšlava Eglīša vēstules Andrejam Johansonam.)

Nesenie pārdzīvojumi Berlīnē top par ierosmi ne tikai novelei "Uguns pilsēta" — dzīve klusajā Tailfingenā piecu gadu garumā Eglītim ir visauglīgākais, pat mākslinieciski intensīvākais novelista laiks. Tas nerosina viņu uz plašāka mēroga darbiem; jo viss ir it kā pagaidām, it kā neziņā un pretrunīgās nojautās, taču arī tādos apstākļos rakstnieks rada — laikmeta nežēlīgie notikumi viņam devuši bagātīgus, personiski izjustus redzējumus, kas prasīties prasās tēlojami ainās, kurās piepeši atklājas cilvēku rīcības paradoksi un negaidīti pavērsieni visā tā laika traģismā, traģikomikā un nereti arī absolūti komiskās un nožēlojamās niansēs.

"Uguns pilsētas" centrālā notikuma pamatā nav tikai visā nesaudzībā redzētā Berlīnes degšanas aina, kaut gan tieši tā ir noveliskā "kūleņa" galvenais katalizators un turpmāko negaidīto pavērsienu rosinātāja. Novele ir par augstprātīga un paštaisna, turklāt arī bagāta jauna vīrieša rīcību kara grūtību "sprostā", gandrīz vai apokalipses noskaņās. Kara laikā zūd priekšstati par labo un ļauno, par "drīkst" un "nedrīkst" — priekšplānā izvirzās izlepuša aristokrātiska bonvivāna tieksme dzīvot kā "līdz šim", dzīvot tā, kā viņš ir pieradis un vēlas. Ir zuduši visi iemācītie vai uzspiestie reglamentētie tabu, prevalē cilvēciskie instinkti — Eglīša nevaronis nejūt sirdsapziņas un morāles iekšējo imperatīvu,— viss viņā orientēts uz tiesībām gribēto paņemt sev. Šķiet, par ko gan vēl Eglītis varētu rakstīt, jo viss taču ir skaidrs... Tomēr ierastās dzīves sabrukuma brīdī, "laimīgā" situācijā, kad Gezam Maročijam, Eglīša tēlotajam aristokrātiskajam dīkdienim, ir radusies iespēja iegūt par nozagto pulksteni tiem apstākļiem fantastisku naudu, viņā piepeši atmostas... (un tieši šīs ainas tēlojumā atklājas Eglīša dziļais psiholoģisms!) līdzjūtība un vainas apziņa. Alkatību uz īsu, bet tikai uz īsu brīdi pārspēj patiess cilvēciskums.

Autora izpratne par cilvēka dabas nemainīgumu, par zemisku (lielākoties) un arī cildenu (gandrīz neticamu) rīcību tieši bezizejas situācijā, tāpat kā kolorītais Berlīnes tēlojums "mēra un apokalipses" laikā "Uguns pilsētu" ļauj uzskatīt par vienu no pārliecinošākajiem viņa novelistikas šedevriem, kurā atklājas arī rakstnieka skaudrais skatījums uz kara beigu apokaliptisko realitāti.

Bez krājuma "Uguns pilsēta" (Latvijā pārpublicēts 2010. gadā izlasē "Švābu kapričo") no citiem Tailfingenā, klusajā radošā darba Eiropas paradīzē, tapušajiem Eglīša meistardarbiem rosinu izlasīt vēl divus, lai arī pagarus rakstnieka trimdas laika novelistikas šedevrus. Vispirms noveli "Kazanovas mētelis" (nejaukt ar tāda paša nosaukuma lugu), kurā izmantots "Nestundās" aprobētais paņēmiens — dažādu cilvēku stāsti par savas dzīves paradoksiem un anekdotiskajiem notikumiem, uzsverot, cik grūti nereti ir atšķirt patiesību no iedomām, cerēto no īstenības.

Otra Eglīša meistarnovele "Čingishana gals" sasaucas ar bēgļu laikmetā arī citu trimdas rakstnieku daiļradei zīmīgu paņēmienu — Staļina tirāniju tās nežēlīguma dēļ vienādot ar citu pagātnes tirānu šaušalīgo rīcību. Šim mērķim rakstnieks izmanto 13. gadsimtā dzīvojušā mongoļu-tatāru sadistiskā despota Čingishana veidolu. Novele ir alegorija par ļaunuma un varmācības neizbēgamām beigām, turklāt nožēlojamā veidā — esot šķietami uzticīgāko cilvēku ienīstam un neieredzētam, nodotam nāvei.

Rakstot šo noveli, Eglītis, protams, nevarēja iedomāties, ka arī padomju diktatora Staļina mūža pēdējās dienas beigsies ar viņam padoto naidu un riebumu pret sevi. Taču rakstnieka intuīcija Eglīti nevīla — diktatoru mūža nogale gandrīz vienmēr ir pretīgi šaušalīga un vientuļa, neizbēgami nožēlojama. "Čingishana gals" tādējādi sasaucas ar spožāko 20. gadsimta darbu par varmākas valdnieka nolemtību līdzcilvēku naidam, meliem un pretīgumam, ar G. G. Markesa romānu "Patriarha rudens".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!