Festivāla atklāšanas koncertā skanēs Santas Bušs skaņdarba "Somnilokvija" mecosoprānam, sitaminstrumentiem un simfoniskajam orķestrim pasaules pirmatskaņojums, Salvatores Šarīno (Salvatore Sciarrino) "Morte di Borromini" teicējam un simfoniskajam orķestrim (1988), Džeimsa Makmilana (James MacMillan) Koncerts sitaminstrumentiem un simfoniskajam orķestrim (1992) un Filipa Irela "Interstices" (2009) trim sitaminstrumentālistiem un klavierēm.
Pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults diriģents Žolts Noģs (Vācija), koncertā piedalās Baiba Berķe (mecosoprāns), Elīna Endzele, Rihards Zaļupe, Edgars Saksons, (sitaminstrumenti), Jānis Misiņš (teicējs), Latvijas Nacionālais Simfoniskais orķestris, Juris Žvikovs (klavieres).
Koncertā "Balss sitaminstrumentu sfērās" vienā krāsu paletē saplūst divas pasaules - sitaminstrumentu daudzveidīgais skanējums un balss neierobežotā izteiksme, meklējot konceptuālus saplūsmes punktus un pretstatus. Tā vistiešāk iemiesota latviešu komponistes Santas Bušs jaundarbā balsij, sitaminstrumentiem un simfoniskajam orķestrim "Somnilokvija" (Runāšana miegā).
"Kompozīcijas nosaukums "Somnilokvija" jeb "Runāšana miegā" asociatīvi, kā arī viss skaņdarbs konceptuāli saistīts ar miega ciklu un vienu no interesantākajiem miega traucējumu veidiem, kuru nereti tulko arī kā vienu no mēnessērdzības jeb somnambulisma izpausmēm – runāšanu miegā. Miegs ir ļoti nozīmīga cilvēka dzīves sastāvdaļa un būtībā nepieciešamība. Jaundarbā esmu pētījusi un skaņās tulkojusi gan dažādās miega fāzes, to mainīgās intensitātes, dažādās izpausmes un nozīmes cilvēka dzīves ritmā, ļoti mainīgo prāta un ķermeņa kustību amplitūdu dažādās miega stadijās, kā arī tiekusies traktēt somnilokviju kā īpašu fizioloģisku, psiholoģisku un arīdzan sonoristiski ļoti bagātīgu un krāšņu fenomenu. Līdztekus tam būtiska nozīme skaņdarba tapšanā bijusi franču sirreālisma dzejieka Pola Eliāra (Paul Éluard) daiļradei un īpaši poēmai ARP, kā arī amerikāņu keramiķa, skulptora un performanču mākslinieka Zeka Deivisa (Zack Davis) darbiem", akcentē Santa Bušs.
Franču komponista Filipa Irela (1955) Opuss "Interstices" (Plaisas) tapis 2009. gadā kā Orleānas Starptautiskā pianistu konkursa un ansambļa "Percussions de Strasbourg" pasūtinājuma darbs. Komponists atklāj, ka klavierēm un trim sitaminstrumentālistiem rakstītā kompozīcija līdzinās mini koncertam, kur orķestra funkcija uzticēta sitaminstrumentiem. "Tā kā skaņdarbs tika rakstīts starptautiskam pianistu konkursam, es vēlējos, lai mūziķiem būtu iespēja atklāt visas viņu rīcībā esošās tehniskās iespējas. Tāpat vēlējos izvairīties no tiešas klavieru tembra atklāšanas, meklējot īpašas skaņu krāsas klavieru kombinācijā ar dažādiem sitaminstrumentiem. Interstices ir ļoti enerģiska un ritmiska kompozīcija, kurā pat visstatiskākie un poētiskākie momenti tiek pārtraukti ar ļoti asiem un spēcīgiem ritmiskiem motīviem. Visa pamatā ir spriedze un ik pa laikam, kad vēlamies kaut nelielu atslodzi un mieru, tas gan parādās, taču no jauna tiek pārtraukts ar spēju un neatvairāmu jaunu spriedzes vilni", stāsta komponists.
Itāļu skaņradis Salvatore Šarīno (1947) labprāt dižojas ar faktu, ka mūziku sākotnēji apguvis pašmācības ceļā un uzaudzis bez mūzikas skolas izglītības. Salvatore Šarīno atklāj, ka opuss "Morte de Borromini" (Borromini nāve, 1988) tieši saistīts ar Frančesko Borromini (1559), kas pazīstams kā viens no vadošajiem itāļu baroka arhitektiem. Viņš bijis Mikelandželo skolnieks un strādājis Romā pie reliģisko celtņu būves trīs dažādu pāvestu valdīšanas laikā - no 1615. gada līdz 1667. gadam, kura 2. augustā viņš izdarīja pašnāvību. Kompozīcija balstīta uz arhitekta pirmsnāves vēstuli – agonijā rakstītu testamentu. Komponists jautā - kā gan atrast līdzsvaru starp mūziku un cilvēka pēdējiem vārdiem pirms pašnāvības? Šie vārdi jātraktē kā dokumentāla liecība, izvairoties no jebkādas liekas dramatizēšanas un tiešas vārdu ilustrēšanas mūzikā. Tā drīzāk analizē baisās izjūtas un stāvokli, kas mijas starp neprātu, skaidru apziņu un šķietamu ieslīgšanu sapņu pasaulē. Balss, kas skaita zvanu dunas, kuras ieskandina katru jaunu stundu, elsošana un krākšana. Klusums, kas mijas ar putnu dziesmām rīta agrumā, enģeļu balsis. Bezmiegs. Nakts melnums. Apziņas miglošanās, kas mazs šķiet milzīgs un pēc brīža jau kā nesaskatāms nieks, viss vienāds un tomēr greizs, atlicis vien tikai laiks.
Džeimss Makmilans (1959) ir savas paaudzes redzamākais skotu komponists. Viņa mūzikā savijas spilgta un aizkustinoša emocionalitāte, krāšņa ritmiskā valoda un meditatīvs raksturs ar padziļinātu interesi par garīgumu. Koncerts sitaminstrumentāliem un orķestrim "Veni, Veni, Emmanuel" ir viens no visbiežāk atskaņotajiem mūsdienu mūzikas opusiem, tas piedzīvojis jau vairāk nekā 400 interpretācijas.
Biļetes uz jaunās mūzikas festivāla "Arēna" koncertiem nopērkamas visās "Biļešu paradīzes" kasēs un www.bilesuparadize.lv