Centra "Marta" vēstulē, kas nosūtīta projekta veidotājiem un Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, Tiesībsarga birojam, Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijai un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, tiek norādīts – raidījums pieļāvis "virkni profesionālu pārkāpumu, tiesību normu neievērošanu un pilnīgu ētikas principu ignoranci, kas rada pamatotas bažas par raidījuma dalībnieču goda un cieņas aizskaršanu, cilvēktiesību pārkāpumiem un bērnu tiesību apdraudējumu".
Vēstulē arī minēts, ka telekanāls un projekta veidotāji ignorējuši sociālā darba, psihologu, psihoterapeitu, kā arī žurnālistu ētikas kodeksus, un, "visticamāk, izmantota raidījuma dalībnieču ievainojamība un vairāku dalībnieču acīmredzamā krīzes situācija" – raidījuma dalībnieces, "formāli būdamas pilngadīgas rīcībspējīgas personas", ir parakstījušas "dzelžainus līgumus" ar "STV Pirmā!".
"Taču, neraugoties uz to, uzskatām par nepieļaujamu šāda veida raidījuma satura nonākšanu ēterā, atkārtoti viktimizējot raidījuma dalībnieces un pakļaujot iespējamai stigmēšanai dalībnieču nepilngadīgos bērnus," pieļauj centrs "Marta".
"Profesionāli vērtējot, daļa raidījuma dalībnieču ir no augsta sociālā riska grupas un ir uzskatāmas par upuriem, proti, viņām ir fiziskas, seksuālas un emocionālas vardarbības pieredze, viņas cieš no dažāda veida atkarībām, viņām ir zems izglītības līmenis, kā arī, iespējams, psihiska vai garīga rakstura traucējumi, kas padara viņas ievainojamas un viegli ietekmējamas," teikts vēstulē, ar kuras pilnu tekstu iespējams iepazīties šeit.
"Martas" viedoklis uzliek nepilnvērtības zīmogu, pret kuru es un citas raidījuma dalībnieces vienmēr esam cīnījušās.
Turklāt daļai no dalībniecēm ir ļoti ierobežotas paškontroles spējas un sociālās prasmes, par ko liecina neadekvātas uzvedības epizodes, kuru publiskošana medijā nav savienojama ar cieņpilnu attieksmi pret šīm sievietēm," teikts vēstulē.
Centra "Marta" feisbukā izplatītajā aicinājumā arī citiem vērsties atbildīgajās institūcijās ar sūdzību par raidījumu minēts, ka "šovā netiek nodrošinātas dalībnieču pamatvajadzības", norādot, ka ne visām bijušas gultas. Tāpat tiekot "rādīti pazemojoši un degradējoši kadri", kā piemēru minot to, ka "operators filmē vienai dalībniecei teju zem svārkiem". Kā mīnuss norādīts arī tas, ka ""rehabilitācijas" programmā ietilpst arī fotosesija peldkostīmos".
"Ir aizvainojoši lasīt viedokli, ka mēs, raidījuma dalībnieces, neesam domāt spējīgas. Tas, par ko runāt vai nerunāt, ir mana apzināta izvēle. "Martas" viedoklis uzliek nepilnvērtības zīmogu, pret kuru es un citas raidījuma dalībnieces vienmēr esam cīnījušās. "Caur ērkšķiem uz.." iespaidā esmu spērusi pirmos soļus jaunas dzīves virzienā, esmu atbrīvojusies no vardarbības ģimenē un smēlusies pašapziņu. Dalība raidījumā uz mani atstājusi neatsveramu un pozitīvu iespaidu," norāda panku meitene un jaunā māmiņa Krista, un arī citām dalībniecēm ir ko teikt.
Man vairs nav kauns par sevi
Viņa dzīvo laukos, un, kā pati smej, tur ļaudis jau visi viens par otru visu zinot, tāpēc TV ekrānos redzamais nevienam neesot bijis pārsteigums. Par iespējamo negatīvo attieksmi pret viņu vai viņas bērniem Inesei ir pirmā dzirdēšana.
"Viss ir tieši otrādi. Cilvēki ir ļoti pozitīvi un atbalstoši noskaņoti. Daudzi mani apsveic. Viņi zina, ka esmu mājsaimniece bez darba, un slavē, ka esmu uzdrīkstējusies izrauties no mājas. Tāpat ir cilvēki, kuri piedāvā palīdzību. Daudziem pēc šovā redzētā arī mainījies viedoklis par mani," par dzīvi pēc nonākšanas televīzijā stāsta Inese.
Latvijā ir radīts cilvēku cieņu aizskarošs un dalībnieces publiski pazemojošs raidījums, kas vienlaicīgi nodara kaitējumu šo sieviešu bērniem, radot iespēju, ka bērni var tikt identificēti, radot traumatisku pieredzi, pazemojumu, stigmēšanu, kas var atstāt paliekošas sekas uz šo bērnu nākotni.
"Šovs man un arī citām dalībniecēm deva iespēju mainīties. Būtu labi, ja tiktu veidoti vairāk tādi šovi, kas dod arī citiem cilvēkiem iespēju izrauties un sevi parādīt," savu viedokli pauž divu dēlu māte.
Par izskanējušajiem pieņēmumiem, ka šovā netika "apmierinātas dalībnieču pamatvajadzības", Inese tik smej – visa esot bijis gana, un dalībniecēm bijis gan kur gulēt, gan ko ēst. "Ledusskapis bija tik pilns, kā man mājās nekad nav. Viss bija pilnībā nodrošināts," neizpratnē par to, ka dalībniecēm kas trūcis vai ka kāda bijusi badā, ir Inese.
Savs viedoklis viņai ir arī par fotosesiju peldkostīmos, ko kāds, iespējams, uztvēris kā dalībnieču godu un cieņu aizskarošu.
"Tas bija kaut kas jauns un nebijis man. Tas noņēma spriedzi, un es sāku justies daudz brīvāk. Neviens mani uz to nespieda – ja negribētu, nebildētos. Es kautrējos par to, ka esmu apaļīga, bet tas palīdzēja tikt vaļā no kompleksiem – arī apaļīgas sievietes var pozēt fotogrāfam. Kāds tu esi, tāds esi. Tagad man vairs nav kauns par sevi," to, kā fotosesijas peldkostīmā palīdzējusi viņai mainīt attieksmi pašai pret sevi, atklāj Inese, vairākkārt uzsverot – nevajadzētu izdarīt secinājumus par televizoru ekrānos redzamo pirms projekta beigām.
Es neesmu stulba vai garīgi slima
"Esmu šokā. Izlasīju šo vēstuli un esmu ļoti neapmierināta. Kas ir ļāvis tā par mums izteikties? Sanāk, ka esam stulbas, ka nemākam domāt un pašas pieņemt lēmumus. Pēc tās vēstules sanāk, ka es esmu apdraudējusi savus bērnus. Ka neesmu laba māte. Tā nevar teikt par cilvēkiem, kuru situāciju nezini," sašutumu neslēpj Laura.
Profesionāli ir saprotams, ka raidījuma dalībnieces, kaut juridiski ir pilngadīgas, dažādu iemeslu dēļ nespēj pieņemt adekvātus lēmumus, ko acīmredzami izmanto raidījuma veidotāji.
"Visi, kuri pazīst mani vai manu ģimeni, saka, ka esmu liels malacis, ka ir forši, ka esmu gājusi un to darījusi. Ar savu dalību šovā es vēlējos parādīt, ka dzīvē ir dažādas situācijas. Iespējams, kādam mana situācija būs kā mācība. Gan par to, kas ar tevi dzīvē var notikt, gan to, ka visam ir iespējams tikt pāri. Es gribu, lai kāds no tā kaut ko iegūst," spriež Laura.
Uz apgalvojumu, ka šovā demonstrētās ainas aizskar dalībnieču godu un cieņu, Laura līdzīgi citām dalībniecēm uzsver – viņas ir zinājušas, ka piedalās šovā un ka to pēc tam rādīs televīzijā.
"Mēs apzinājāmies, ka var parādīt jebko. Skatoties raidījumus, man par sevi nav kauns. Es neuzskatu, ka kaut kas no rādītā ir aizskaroši. Nevis šovs, bet drīzāk šāda vēstule mani pazemo gan kā personību, gan kā sievieti, gan kā māti. Es neesmu stulba un garīgi slima," tā Laura.
Arī kritiku par to, ka pārvērtību laikā dalībniecēm bijis jāpozē peldkostīmos, Laura neizprot. "Daudzos pārvērtību šovos tas notiek. Es tajā neredzu neko sliktu. Es nekaunos par sevi vai savu augumu, un neviens mūs nespieda to darīt – ja es negribētu to darīt, nedarītu," stāsta jaunā sieviete.
Ar kuru galu es domāju
22 gadus vecā Laima pēc dalības šovā piedzīvojusi lielas izmaiņas savā dzīvē – viņa vairs nedzīvo ar māti-alkoholiķi, kura pieļāvusi vardarbību ģimenē. Meitene pārvākusies uz Rīgu, atradusi darbu un sarunā ar "Delfi Izklaidi" godīgi atzīst – viņai nebūtu izdevies tā "izsisties", ja nebūtu piedalījusies šovā.
"Jā, tagad skatoties šovu, ir daži brīži, kad šķiet – ak dievs, ar kuru galu es domāju. Bet tas nav negatīvi. Es redzu, kā izskatos no malas un pie kā man ir jāpiestrādā. Tāpat tas man ļauj ieraudzīt, ko nedarīt, lai vairs nekad nenonāktu tādā bedrē, kā biju," spriež Laima.
Turklāt daļai no dalībniecēm ir ļoti ierobežotas paškontroles spējas un sociālās prasmes, par ko liecina neadekvātas uzvedības epizodes, kuru publiskošana medijā nav savienojama ar cieņpilnu attieksmi pret šīm sievietēm.
"Mana vecākā māsa paziņoja, ka es viņai esmu mirusi, bet man tas neko nemaina. Mēs nekad neesam spējušas sadzīvot, un viņa vienmēr mēģinājusi radīt priekšstatu, ka viss ir ideāli," neslēpj Laima.
"Dalība šovā bija mana brīva izvēle. Tāpat tas, ko es tur darīju," norāda meitene un uzsver – viņa izmantota vai pazemota nejūtas.
"Man šī pieredze bija spēriens pa pakaļu, lai es saņemtos," smaida Laima, kurai tagad sākusies citāda dzīve – daudz neatkarīgāka.
Tas ir vajadzīgs mūsu sabiedrībai
Arī 47 gadus vecā Linda, kura pasaulē nākusi kā vīrietis, ir neizpratnē par TV projektam veltītajiem pārmetumiem. "Ja tas ir palīdzējis kaut vienai sievietei, tas bija tā vērts," sarunā ar "Delfi Izklaidi" spriež Linda, norādot – šāda veida šovam ir daudz lielāka ietekme nekā, piemēram, "glancētām" dokumentālajām filmām par izvarošanas upurēm vai citādi cietušām sievietēm.
"Mums katrai tā bija iespēja redzēt un izdzīvot citādu dzīvi. Un tas ir vajadzīgs arī mūsu sabiedrībai – ieraudzīt, kādi cilvēki vēl dzīvo tepat blakus. Visi šovi nevar būt mākslīgi izskaistināti," spriež Linda.
Viņai šovs palīdzējis atbrīvoties no kompleksiem – ja vēl pavisam nesen viņa nelabprāt izgājusi no mājas, tad tagad dzīve kļuvusi aktīvāka. "Man ir cits enerģijas līmenis. Ir mainījusies mana attieksme, un atraisījušies pašas iekšējie kamoliņi," atklāj Linda.
Arī par to, ka šovs sievietes padarījis par apsmiekla objektu, Lindai ir savs viedoklis. "Daudzi, kurus es biju piemirsusi vai kuri bija piemirsuši mani, tagad uzrodas. To pavada labas emocijas. Ar dubļiem mūs aplej tikai anonīmajos komentāros, bet tos es galvā neņemu," norāda Linda.
Arī viņa norāda – centra "Marta" vēstule viņu nepatīkami pārsteigusi. Tāpat kā tas, ka secinājumi izdarīti, balstoties tikai uz projekta pirmajiem diviem raidījumiem.
Profesionāli vērtējot, daļa raidījuma dalībnieču ir no augsta sociālā riska grupas un ir uzskatāmas par upuriem, proti, viņām ir fiziskas, seksuālas un emocionālas vardarbības pieredze, viņas cieš no dažāda veida atkarībām, viņām ir zems izglītības līmenis, kā arī, iespējams, psihiska vai garīga rakstura traucējumi, kas padara viņas ievainojamas un viegli ietekmējamas.
"Kā jau pirmajam šāda veida šovam, tam, protams, ir savu mīnusi, bet es ceru, ka būs arī nākamais ar jau lielāku budžetu un lielākām iespējām izvilkt no padibenes daudz vairāk meiteņu. Dot iespēju saprast, ko dara ne tā. Mums visām tas tika individuāli paskaidrots.
Jā, varbūt ne visas saprata un varbūt ne visas vienkārši gribēja saprast, tas cits jautājums, bet komanda, manuprāt, ielika sirdi un dvēseli projektā, un meiteņu vēlmes un pat kaprīzes tika piepildītas. Tā kā es varu noteikti teikt tikai lielāko paldies šovam par to, ka mani uzaicināja tajā piedalīties un ka man pietika prāta neatteikties."
Arī par norādēm vēstulē, ka, kā to rezumē pati Linda, "šova dalībnieces ir kukū un ir lemt nespējīga sabiedrības daļa", viņai ir savs viedoklis – tiem, kuru mērķis ir palīdzēt nelaimē nonākušiem, šādi izteikties ir nekorekti.
"Lai gan nevaru skriet notikumiem pa priekšu, varu apgalvot, ka, pateicoties "Caur ērkšķiem uz..", vairākām dalībniecēm izdevās savu dzīvi mainīt. Turklāt neviena no raidījuma dalībniecēm nav rīcības nespējīga – atļauties tā runāt ir dalībnieču personiska pazemošana, turklāt publiska un oficiāla," strikti rezumē Linda.
Raidījuma producente: sabiedrība ne vienmēr novērtē tā dēvēto "sociālo riska grupu" pārstāvju spriestspējas
"Sabiedrība diemžēl ne vienmēr novērtē tā dēvēto "sociālo riska grupu" pārstāvju spriestspējas, uzskatot šos cilvēkus, šajā gadījumā – raidījuma dalībnieces – par mazāk "attīstītiem".
Taču, ja tā būtu, Laura nebūtu ilgstoši izdzīvojusi bez pastāvīgas mājvietas, saglabājusi mīlestību un ģimeni, pārstājusi lietot alkoholu, atguvusi bērnus un veltījusi tiem nedalītas rūpes un uzmanību. Daiga nebūtu pārtraukusi vardarbīgas attiecības, pametusi ierasto vidi un ar bērniem sākusi jaunu dzīvi, Laima būtu gadiem ilgi noskatījusies, kā patēvi iekausta viņu un mazo māsu un slēptu savu seksuālo orientāciju, uzskatot, ka tas ir kas tāds, par ko jākaunas, bet Linda joprojām dzīvotu svešā vīrieša ādā, depresīvi slēpjoties no sevis un sabiedrības.
Tāpēc aicinu nenosodīt, nepieņemt pārsteidzīgus viedokļus, neskatīt dalībnieces "pēc cepurēm", bet novērtēt pozitīvās pārmaiņas viņu dzīvē – vairākas sievietes ir atradušas darbu, uzsākušas mācības, uzlabojušas dzīves kvalitāti un atbrīvojušās no atkarībām," mudina projekta producente.
Ieva Brante: Atbalsta un palīdzības sistēma nestrādā
Starp ekspertiem, ar kuriem projekta laikā tikušās dalībnieces, ir arī ģimenes tiesību juriste Ieva Brante, kura norāda – šādam televīzijas raidījumam ir liela nozīme.
"Esam redzējuši vairākus TV projektus – gan par tiem, kuri cīnās ar lieko svaru; gan par tiem, kuri meklē sev pāri. Taču projekts "Caur ērkšķiem uz.." ir atšķirīgs, jo ir uzdrīkstējies pateikt skaļi to, par ko klusē daudzas iestādes, amatpersonas un sabiedrība kopumā – statistikas dati par vardarbībā cietušām sievietēm un bērniem neatspoguļo patieso situāciju mūsu valstī.
Sievietes klusi cieš ne tikai tāpēc, ka ir bailes un kauns tikt nosodītai, bet arī tāpēc, ka atbalsta un palīdzības sistēma nestrādā. Iestāžu process ir birokratizēts, bet ar to, ko dara biedrības un brīvprātīgie, iesaistoties ar saviem ierobežotiem resursiem, ir nepietiekami.
Tas, kas šobrīd ir vajadzīgs un svarīgs – nevis kritizēt televīziju par projekta izveidi, bet gan nākt klājā ar ierosinājumiem, kā uzlabot esošo situāciju un kā cīnīties par katras sievietes drošību, dodot reālu iespēju sākt no jauna," savu viedokli argumentē Brante.
