Latvijas Bankas pašreiz piedāvātais izmaiņu variants kredītinformācijas apmaiņā var sagraut esošo progresīvo kārtību un atsviest Latviju atpakaļ uz vairākiem gadiem.
Kredītinformācijas apmaiņa ir ļoti nozīmīgs finanšu sistēmas elements, tā lielā mērā ietekmē naudas resursu cenu tirgū. Piemēram, kad cilvēks iet pēc kredīta, līzinga vai tamlīdzīgos gadījumos – tieši kredītinformācija, kādas viņam ir saistības un kā viņš tās kārtojis laika gaitā, kalpo par pamatu lēmuma pieņemšanai to piešķirt vai nepiešķirt, par kādu cenu un uz kādiem noteikumiem.
No tirgus organizācijas viedokļa Latvijā ir Latvijas Bankas kredītreģistrs, kas ir valsts iestāde, un divi kredītbiroji, kas ir privātie uzņēmumi. Svarīgi saprast, ka centrālo banku reģistri parasti tiek veidoti ar mērķi uzraudzīt banku sektoru – tam atbilstoši tiek veidota reģistra datu struktūra, plūsma utt., un, ja nepieciešams, tas var arī nodrošināt datu apmaiņu banku sektoram.
Kredītbiroji, kuru pirmsākumi meklējami jau 19. gadsimtā, nenodarbojas ar tirgus uzraudzību, jo tie jau pašā sākumā tika veidoti ar mērķi veikt kredītspējas vērtēšanu un sniegt savus pakalpojumus tirgus dalībniekiem un nepieciešamības gadījumā – arī valsts iestādēm. Tāpēc aktīvie, dinamiski augošie kredītbiroji ir pretstats lēnajiem un konservatīvajiem centrālo banku reģistriem, un te nav nekādas pretrunas, jo tie vienkārši tika radīti dažādiem mērķiem. Pirmos radīja pats tirgus, bet otrus – valsts.
Progresīvs kredītinformācijas modelis, kāds tagad ir Latvijā, nodrošina gan plašāku finanšu pakalpojumu pieejamību, gan arī zemākas cenas. Netraucējot tam attīstīties, mēs visi būsim ieguvēji – gan valsts, gan iedzīvotāji, gan uzņēmēji, kas ir tādi paši kredītņēmēji. Tāpēc ar ļoti lielu uzmanību jāvērtē visi centieni to mainīt, jo šis ir ļoti smalks mehānisms, ko var ātri salauzt, bet ļoti grūti pēc tam atkal salabot.
Iecerētas izmaiņas
Ja neskatās uz to, kā tas tiek realizēts, bet vienkārši uz faktu, ka ir iespējams iegūt datus no Latvijas Bankas kredītreģistra (zināms, ka ne visi kredītreģistra dalībnieki ir nobrieduši tam, lai sadarbotos ar kādu no kredītbirojiem), tas būtu atbalstāms pasākums – papildu dati palīdzētu, vērtējot iedzīvotāju kredītspēju. Taču šīs iniciatīvas realizācijas mehānisms ir tas, kas var vai nu palīdzēt vai arī pārvilkt treknu svītru pāri tam, kas jau ir izveidots un veiksmīgi funkcionē. Un te runa nav vienkārši par kredītinformācijas birojiem vai kredītu reģistru, bet par informācijas apmaiņas infrastruktūru kopumā.
Ja iecere tiktu realizēta, izmantojot jau izveidojušos infrastruktūru, jo nebanku kreditētāji jau daudzus gadus ar informāciju apmainās caur kredītbirojiem, tas būtu tikai apsveicami. Taču Latvijas Bankas iniciatīva to darīt, piesaistot nebanku kreditētājus Latvijas Bankas kredītu reģistram kā dalībniekus, vērtējama ļoti negatīvi, jo tas grauj jau izveidojošos infrastruktūru.
Ja Latvijas Banka to piedāvātu laikā līdz 2012. gadam, to vēl varētu saprast (šādas lietas pasaulē parasti notiek, kad valstī īsti nedarbojas kredītbiroji), taču darīt to tagad būtu milzīgs solis atpakaļ kredītinformācijas apmaiņā Latvijā ar līdz galam neapzinātām sekām.
Ja tiks atbalstīta iniciatīva, ka nebanku kreditētājiem, lai saņemtu Latvijas Bankas kredītu reģistra datus, jākļūst par tā dalībniekiem, tad riskējam iegūt situāciju, ka:
• tiek bojāta informācijas apmaiņas infrastruktūra nebanku kreditēšanas sektoram, kas jau ir izveidojusies daudzu gadu garumā, jo parādās jauns dalībnieks, kas pilnīgi izjauc jau izveidojušos “status quo” – līdzsvaru, kurā divi kredītbiroji cīnās par klientiem, datu un pakalpojumu kvalitāti;
• informācijas apmaiņas tirgus sāktu stagnēt un visdrīzāk kāda daļa no nebanku kreditētājiem izvēlētos izmantot tikai Latvijas Bankas kredītreģistru, tāpat arī daļa citu kredītreģistra dalībnieku, iespējams, neredzētu pietiekamu iemeslu, lai ietu pie kredītbiroja – it īpaši, gadījumos, kad gan pirmajiem, gan otrajiem nebūtu īpašas vēlmes veikt patiešām kvalitatīvu vērtēšanu un uzlabot savu klientu risku vadību;
• pazeminātos vērtēšanai pieejamo datu kvalitāte, jo to datu kvalitāte, kas atrodas kredītbirojos, ir augstāka, nekā Latvijas Bankā, un tas nav saistīts ar Latvijas Bankas slikto darbu vai tml., jo Latvijas Bankas kredītu reģistrs sākotnēji tika veidots citam mērķim – banku sektora uzraudzībai;
• kredītbiroji visā pasaulē nepārtraukti ievieš jaunas tehnoloģijas un risinājumus – tos pieprasa tirgus, šajā gadījumā Latvijā par to varētu aizmirst;
• ņemot vērā to, ka Latvijas tirgus nav liels, tas radītu priekšnoteikumus, lai Latvijas informācijas apmaiņā izveidotos dabiskais monopols, nevis kā tagad, kad tirgū darbojas divi kredītbiroji.
Atpakaļ uz daudziem gadiem
Svarīgi saprast, ka nevar ar vienkāršiem lēmumiem risināt sarežģītas problēmas. Ja ir vēlme uzlabot kredītspējas vērtēšanu valstī, būtu jāizmanto citu valstu pieredze un jāizvairās no nevajadzīgām kļūdām. Latvijas Bankas iniciatīva atsviestu Latviju atpakaļ uz daudziem gadiem un grautu jau izveidojušos infrastruktūru. Kad nozare no tā varētu atkopties un vai vispār varētu, nav zināms.
Pašlaik izveidota darba grupa Finanšu ministrijas paspārnē, kas spriež par to, kādu modeli izvēlēties. Tāpat svarīgi, lai notiek publiska diskusija sabiedrībā, jo šis jautājums skar ne tikai ātro kredītu lietotājus, bet jebkuru cilvēku, kurš kādreiz vēlētos izmantot kredītu, līzingu, hipotēku utt. Var sekot viens nepareizs lēmums, un mēs par to maksāsim no savas kabatas ar augstākām cenām un procentu likmēm. Ar pārāk smagām cīņām mēs panācām to, ka Latvijā tika ieviests progresīvs informācijas apmaiņas modelis, lai tā vienkārši no tā atteiktos.
Jāatgādina, ka Kredītinformācijas apmaiņas atbalsta asociācija kā biedrība tika reģistrēta 2012. gadā dažas dienas pirms kādas valdības sēdes, kurā mēs aktīvi iestājāmies pret to, ka kredītbirojiem būtu aizliegts apmainīties ar pozitīvo informāciju, pat ja ir personas piekrišana. Vēlāk, izstrādājot likumu, šis ierobežojums bija izņemts ārā.
Mēs aktīvi piedalījāmies pie “Kredītinformācijas biroja likuma” izstrādes, lai Latvijā varētu likt pamatus progresīvam un mūsdienīgam kredītinformācijas apmaiņas modelim. Mēs iestājāmies par atvērtu, caurspīdīgu tirgu ar brīvu konkurenci. Mēs bijām pret jebkādiem monopoliem šajā nozarē – pat, ja kādam šķistu, ka tas īstermiņā varētu atrisināt kādus sasāpējušos jautājumus, beigās par to nāktos dārgi samaksāt – ar augstāku cenu, zemāku kvalitāti, uzticības trūkumu, un par to maksātu gala patērētājs.
