Jans Geils, dāņu urbānists, arhitekts un pilsētvides dizaina speciālists gaida, kad Rīgā beidzot slēgs autobrauktuvi gar Daugavas krastmalu un atbrīvosies no tuneļiem pie stacijas. Intervijā "rus.delfi.lv" viņš stāsta par savu redzējumu Rīgas attīstībai un jau paveikto Maskavā.
Pirms 17 gadiem Geils jau sniedza konsultācijas Rīgas vadībai, uzsverot savu mantru – pilsēta ir domāta cilvēkiem, nevis otrādi. Viņš piedāvāja sašaurināt ielas, parādot "sarkano gaismu" automobiļiem un radot vairāk telpas gājējiem un velosipēdistiem. Tāpat krastmalu būtu vēlams attīrīt no automašīnām un atbrīvoties no kroplīgajām pazemes pārejām pie stacijas.
Uzskatāms aprēķins, katrs kilometrs, ko cilvēks nobrauc ar velosipēdu, sabiedrībai ietaupa 25 centus, savukārt, nobraucot vienu kilometru ar automašīnu, zaudējam 17 centus. Bieži vien arguments nebraukšanai ar velosipēdu ir sliktie laika apstākļi, tomēr, piemēram, dāņi un holandieši tamdēļ iegādājas atbilstošu apģērbu. Turklāt pašvaldība, līdzko uzsnieg sniegs, vispirms tīra veloceliņus, tad gājēju ietves un, ja paliek resursi, arī auto brauktuvi.
Daļa viņa padomu lēnām tiek īstenoti Rīgā, velosipēdistiem tagad ir daudz vairāk vietas nekā pirms vairākiem gadiem, tomēr joprojām braukt ar šiku auto ir prestižāk nekā mīt pedāļus. Atšķirībā no dāņu kroņprinceses Viktorijas, Latvijas prezidents Raimonds Vējonis savā ceļā no Ogres un pili nav manīts uz velosipēda. Tāpat arī bijušais prezidents Andris Bērziņš nelaida garām iespēju pastāstīt, ka uz darbu dodas kājām – no Vecrīgas uz Vecrīgu.
Runājot par pilsētu un lauku reģionu dažādiem attīstības ātrumiem, Geils teic, ka dažas valstis aktīvi iegulda attālāku reģionu attīstībā, piemēram, Norvēģija un Dānija. Šīs valstis var atļauties tam atvēlēt lielas naudas summas, tomēr panākumi ir apšaubāmi. Ne tikai nauda, bet arī citi objektīvi faktori noteic, kā attīstītas dažādi reģioni. Piemēram, tirdzniecība internetā, kā dēļ vairs nav nepieciešami fiziski veikali.
Latvijā, it īpaši Rīgā, cilvēki no pilsētas pārvācas dzīvot piepilsētā, bet Kopenhāgenā viss ir tieši otrādi, kustība sākās ap 2000. gadu. Kāpēc cilvēkiem dzīvot nomalēs, ja var dzīvot zaļās pilsētās ar tīru gaisu. Rīgā pilsētnieki mūk uz nomalēm, jo piesārņojums ir liels un arī trokšņi traucē. Cilvēki saprot, ka tādā vidē nav veselīgi audzināt bērnus. Geils vērtē, ka teritoriju attīstība ap industriālajiem rajoniem pakāpeniski atrisinās situāciju ar ražošanas ēkām. Ja to atrašanās vieta ir laba, tā ieinteresēs attīstītājus. Visā pasaulē tādas ražošanas ēkas tiek nojauktas, un vietā uzceltas jaunbūves.
