"Mūsdienu kontekstā ir interesants veids, kā šī dzelzceļa līnija tapa. Pēc būtības, tā bija sava veida publiskā – privātā partnerība. Vienošanās puses bija tā laika Krievijas impērijas valdība un privātie investori. Investoriem tika garantēta 5% peļņa un līnijas lietošanas tiesības uz 85 gadiem, atzīmē LDz industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs
Rīgas – Jelgavas dzelzceļa līnija pelnīja uz pasažieru un kravu pārvadājumu rēķina. Gadā tika pārvadāti ap 200 tūkstoši pasažieru, bet arī kravu kustība nebija maza – gan uz vienu, gan uz otru pusi tika pārvadātāji ap 60 kravu vagonu jeb kursēja ap 6 kravas vilcieni.
Kā atzīmē T.Altbergs: "Tolaik vilcienu kustības ātrums bija 40 kilometri stundā, kas mūsdienās var šķist lēni. Taču tas bija ātrāk nekā vest preces ar zirgu pajūgu, kas jau nozīmēja daudz. Kravas, kas pa šo līniju tika pārvadātas, bija dažādas - to vidū bija graudi, sēklas, āboliņš, tabaka, cukurs u.c. Tās, ja tā var teikt, tajos laikos bija pirmās nepieciešamības preces."
Rīgas – Jelgavas līnija sākotnēji bija autonoms infrastruktūras veidojums. Tā nebija savienota ar citiem Krievijas impērijas vai Eiropas sliežu ceļiem. Līnija sākās Daugavas kreisajā krastā - Torņakalnā (tur, kur tagad mīt Latvijas dzelzceļa muzejs). No Daugavas labā krasta vilcieni uz Jelgavu sāka kursēt 6 gadus vēlāk pēc dzelzceļa līnijas atklāšanas.