Augstā diplomātija, pasaules karš un liela mīlestība, ko kopā sasaistījis sviests – visas šīs sastāvdaļas ir Krievijas Valsts domes eksdeputātes, operas solistes Marijas Maksakovas-Ingenbergas vecvecāku Baltijas ceļā. Arī pašas Marijas biogrāfija nav mazāk dramatiska – tajā atrodama lielā politika, krimināli pavērsieni, mīlas kaislības un stingra, slavena māte. Par to visu dziedātāja pastāstīja portālam Delfi īsi pirms sava koncerta "Baltijas ceļš", kas 3.decembrī norisināsies Latvijas Nacionālajā Operā un baletā.
Marijas Maksakovas-Igenbergas biogrāfija jau no paša tās sākuma bijusi krasi citāda kā miljoniem citu padomju meiteņu stāstu. Viņa ir slavenas operdziedātājas Marijas Maksakovas (kā runā - Staļina mīlules) mazmeita un populāras aktrises meita, dzimusi Minhenē. Saskaņā ar "asins tiesībām" un "zemes tiesībām" viņa ieguvusi uzreiz divas pilsonības.
"Marija uzstājusies Lielajā un Marinska teātrī. Pirmajā civillaulībā ar slavenu biznesmeni piedzimuši divi bērni. Bijusi Domes deputāte. Krievijas parlamentā satikusi savu lielo mīlestību un nākamo vīru Denisu Voroņenkovu, ar kuru piedzimis dēls Ivans. Pirms diviem gadiem viņi kopā pārcēlās uz dzīvi Kijevā.
2017.gada 23.martā Voroņenkovu Maskavas centrā nošāva. Ukrainas izmeklētāji slepkavības organizēšanā vainoja Marijas vecāko bērnu tēvu. Nesen Kijevas dzīvoklī ielauzās nezināmi ļaudis, kas centās izlikt uz ielas viņas dēlu un aukli.
Šo visu kaislību fonā Marija Maksakova turpina veiksmīgi koncertēt. Tai skaitā 3.decembrī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves viņa aizsāks koncertturneju "Baltijas ceļš", kuras laikā uzstāsies Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas galvaspilsētās. Valstīs, kas atzīmē neatkarības simtgadi.
- Jūsu Rīgas koncerta nosaukums ir "Baltijas ceļš". Šeit šis vārdu savienojums apzīmē konkrētu notikumu, kad 1989.gadā trīs Baltijas valstu iedzīvotāji sastājās dzīvajā ķēdē, lai pievērstu uzmanību Ribentropa-Molotova pakta sekām...
- Nenoliedzami! Šajā dzīvajā ķēdē piedalījās mani draugi, un šo akciju atceros arī es. Kopumā Baltijas ceļš sākās ar Brestas miera līguma parakstīšanu 1918.gadā. Trīs republikas ilgi pretojās uzurpācijas centieniem no Padomju savienības puses. Arī Padomju laikos tām atšķirībā no citām republikām izdevās saglabāt pavisam citādu, eiropeisku garu. Rīga, Viļņa un Tallina krasi atšķīrās no pārējās Savienības. Tās nekad nav bijušas vienotā telpā ar PSRS.
Baltija ir nozīmīga manas ģimenes stāsta daļa. Mana tēva tēvs bija latvietis, bet māte pa pusei igauniete, tādēļ var droši teikt, ka esmu daļēji baltiete.
Mans vectēvs Ēriks bija neparasta personība. Viņš zināja deviņas valodas, pabeidza divus Sanktpēterburgas konservatorijas kursus, brīnišķīgi spēlēja klavieres, taču pēc tam atgriezās Rīgā, mainīja dzīves vektoru un sāka darboties diplomātijas nozarē. Pirms Otrā Pasaules kara viņš kļuva par Latvijas konsulu Prāgā, un tur iepazinās ar manu vecmāmiņu Zinaīdu.
Vecmāmiņa bija neticama skaistule ar pelnu krāsas cirtām, turklāt ļoti apdāvināta. Viņa zināja septiņas valodas un bija ļoti spēcīga precīzajās zinātnēs (līdz ar to līdz pat sirmam vecumam atcerējās no galvas visus telefona numurus un dzimšanas dienas). Viņas tēvs, Igaunijas transporta ministrs, nosūtīja meitu uz Prāgu mācīties statistiku. Ievērojusi, ka Igauņu sviests ir daudz gardāks kā čehu ražojums, viņa nolēma sākt ar to tirgoties. Noformējot nepieciešamās atļaujas, bija jāvēršas Baltijas valstu konsulātā Prāgā, kur viņa iepazinās ar vectēvu. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena.
- Tad, lūk, ko nozīmē izteiciens "dzīvot kā pa sviestu"!
- Tieši tā! Viņi saskanīgi nodzīvoja vairāk kā 50 gadus. Ēriks dievināja Zinaīdu, un, kad viņa devās aizsaulē, pirmo gadu katru dienu apmeklēja viņas kapavietu, bet pēc tam gāja turp ik pārdienas. Lai slēptu sievas vecumu (jo viņai jāpaliek mūžīgi jaunai), viņš uz kapa plāksnes neuzrakstīja viņas dzimšanas gadu.
Mans tēvs dzimis Prāgā 1937.gadā. Latvijas pilsoņa pasi viņam izdeva Latvijas diplomātiskā pārstāvniecība trimdā, kas tobrīd atradās Londonā. Karadarbības sākumā ģimene pārcēlās uz Franciju un pēc tam uz Vāciju. Turpmāk visai ģimenei bija Vācijas pilsonība.
Minhenē vecmāmiņa Zinaīda bija PSRS un VFR draudzības biedrības priekšsēdētāja. Pateicoties tam, mans tēvs un viņa brālis Edvards (viņš nodarbojās ar kosmisko fiziku, un viņam ir vairāk kā 19 izgudrojumu patentu) iekļuva pirmās fiziķu delegācijas sastāvā, kas devās uz PSRS. Otrreiz viņš aizbrauca uz Maskavu jau kā uzņēmuma Siemens pārstāvis un šajā reizē iepazinās ar manu mammu, un nolēma palikt dzīvot PSRS. Kad tēvs par savu lēmumu paziņoja vecmāmiņai Zinaīdai, viņa, lai arī stipra sieviete, pirmo reizi dzīvē nokrita ģībonī.
- Vai tēvs nemēģināja atgūt senču īpašumus, kad Latvija un Igaunija atjaunoja neatkarību?
- Nē, viņš ar to nenodarbojās. Tobrīd viņš jau bija pietiekami veiksmīgs biznesā, jo uz PSRS bija atbraucis no Rietumvācijas ar jau izveidojušos kapitālistisku pasaules uzskatu. Viņš pirmais PSRS teritorijā reģistrēja kopuzņēmumu, pirmais Maskavā Tautsaimniecības sasniegumu izstādes rajonā izvietoja Siemens reklāmas stendu. Tiesa, pateicoties tam, viņš ne pārāk labi iekļāvās pārmaiņu vilnī, kas sākās ar deviņdesmito gadu visatļautības periodu, jo viņš pārāk izteikti iestājās par legāla biznesa ieviešanu. Lielāko daļu aktīvu viņam vienkārši atņēma, bet tāpat viņš bija pietiekami labi situēts cilvēks.
Lielākā daļa viņa biznesa atradās Rīgā – viņš ļoti mīlēja šo pilsētu un pavadīja tur daudz laika. Tēvs lieliski runāja latviski. Viņš daļēji finansēja Latvijas Nacionālās operas restaurācijas darbus. Visus īpašumus Rīgā viņš pircis par savu naudu – Rīgā viņam pieder dzīvokļi, kurus, acīmredzot, mantos mamma.
- Vai jūs arī pavadījāt laiku Latvijā kopā ar ģimeni?
- Protams! Dubultos Ceriņu ielā mamai ir māja, kas pirkta vēl Padomju laikos. Tur es pavadīju katru vasaru, un mani pieskatīja Iraīda Nagajeva, manas otras vecmāmiņas, arī Marijas Maksakovas, vokāla skolniece. Iraīda Grigorjevna pēc pirmās izglītības ir pianiste. Vasaras laikā mēs iemācījāmies Centrālās mūzikas skolas programmu veselam gadam uz priekšu. Šo skolu beidzu ar izcilību.
Kad man bija septiņi gadi, mamma nopirka man akordeonu. Atceros, kā sēdēju ar to brīnišķīgā smilšu pludmalē starp romantiskām kāpām un dziedāju dziesmas franču valodā. Atpūtnieki gribēja man iemest kādu kapeiciņu, bet mamma viņus apturēja – nevajag, tas nav mūsu mērķis.
Daudz laika pavadījām ar mūsu lieliskajiem draugiem Civjanovu ģimeni - Gavu un Ļaļu. Gava (Gabriels) bija Rakstnieku savienības loceklis, detektīva žanra meistars, un viņa radošais pseidonīms bija Gunārs Cīrulis. Viņam bija divi dēli; Andrejs Civjans kļuva par Jūrmalas kārtības policijas vadītāju, bet Jura par kino vēstures un semiotikas speciālistu, viņš lasījis lekcijas Amerikā, Šveicē, Holandē. Bērnībā mēs kopā spēlējāmies – gadus desmit pēc kārtas.
- Arī jūsu liktenis ir ne mazāk pārsteidzošs kā jūsu priekštečiem. Tajā ir viss – mīlestība, kaislības, kriminālas darbības, asinis, nauda... Un pagrieziens par 180 grādiem no Krievijas uz Ukrainu.
- Saprotiet, tikšanās ar Denisu Voroņekovu ar laiku pilnībā izmainīja manu dzīvi. Kad nonācām Ukrainā, tā man kļuva ļoti tuva. Arī pirms tam mīlēju ukraiņu kultūru, man vienmēr bijis daudz ukraiņu draugu, kopā dziedājām ukraiņu dziesmas, bet Denisa bojāeja Kijevā mani ar šo zemi sasaistījusi. Kur gan es tagad braukšu.
- Un tomēr – jūs darbojāties Krievijas Valsts domē un atbalstījāt Krievijas režīmu. Kas kopš tā laika ir mainījies? Vai tā ir politika vai jūsu attieksme pret to? Vai jūs bijāt spiesta to atbalstīt vai maldījāties?
- Uz šo jautājumu man ir viegli atbildēt. Darbu Krievijas parlamentā vienmēr esmu uzskatījusi kā iespēju kaut ko izdarīt savas valsts labā, atbalstīt to un veikt nepieciešamās izmaiņas likumdošanā. Zināt, Krievijā ir tā iekārtots, ka pat parasts deputāta pieprasījums konkrēta cilvēka liktenī var daudz ko mainīt, un es vairākkārt esmu šo iespēju izmantojusi. Atļaušu sev atgādināt, ka biju vienīgā Krievijas Valsts domes deputāte, kas neatbalstīja tā saukto "Dimas Jakovļeva likumu" – likumu par aizliegumu ārvalstu pilsoņiem adoptēt Krievijas bērnus. Viena balss, saprotams, nekā nevarēja to ietekmēt, un galu galā tūkstošiem slimu bērnu liktenis bija nolemts.
- Kā ar likumu par homoseksuālisma propagandu, kuru 2013.gadā jūs atbalstījāt, bet pēc gada piedāvājāt to mainīt. Vai mainījusies jūsu attieksme pret homoseksuālismu vai kas cits?
- Kad šo likumu pieņēma, nebiju klāt sēdē, nebiju pat valstī. Krievijas parlaments iekārtots tā, ka frakcijas balso arī par deputātiem, kuru nav klāt. Patiešām vēlāk es šo murgaino likumu asi kritizēju, tai skaitā Domes sēdēs. To visu var paskatīties internetā. Man bieži jautā par Krimas balsojumu. Viss bija tieši tāpat. Šajā dienā kopā ar bērniem nebiju Krievijā. Speciāli pat saglabāju fotogrāfijas, gadījumā, ja kādu interesētu. Taču, tā kā tas ir ļoti nopietns jautājums, jau esmu publiski atvainojusies, ka šajā brīdī biju frakcijas biedre un esmu ar balsojumu saistīta pret pašas gribu.
- Vai domājat pievērsties politikai Ukrainā?
- Šobrīd Ukrainā nodarbojos ar savu mīļāko lietu – radošo darbību. Gan kā dziedātāja, gan kā vokālais pedagogs. Jau Krievijā man ļoti iepatikās pasniedzējas darbs, jo sapratu, ka šādi nodarbību laikā daudz varu palīdzēt gan skolniekiem, gan pati sev. Lai gan, ja mana politiskā pieredze būs nepieciešama Ukrainai, ar prieku strādāšu.
- Jums ir tik neticami bagāta dzīve, kā jūs paralēli tai vēl spējat sagatavot pirmizrādes?
- Kamēr vien spēju iemācīties jaunas partijas un tajās debitēt, to daru. 13.oktobrī absolūti laimīga Harkovas operā dziedāju "Tosku". Šobrīd gatavoju Tatjanas lomu – 28.oktobrī gaidāma "Jevgeņija Oņegina" pirmizrāde.
- Jūsu Facebook lapā joprojām redzams, ka esat Marinska teātra soliste, vai patiesi?
- Patiesībā es dziedu visur! Uzaicinājumu ir ļoti daudz. Cita lieta, ka apstākļu spiesta esmu nedaudz izmainījusi savu tesitūru (izpildāmo darbu augstuma diapazons – redakcijas piezīme). Kamēr dzīvoju un strādāju Krievijā, liktenis man nesūtīja tādus izaicinājumus, ka būtu jādzied uz iespēju robežas, un es izvēlējos komfortablas liriska mecosoprāna partijas, kas neprasīja īpašas pūles. Vārdu sakot, nepiepūlējos. Šobrīd nākas strādāt ar pilnu atdevi, maksimāli, un ķeros pie vissarežģītākajām pasaules repertuāra partijām. Daba devusi man dramatisko soprānu, un tagad es to izmantoju.
Kādu laiku pēc traģiskajiem notikumiem, kas saistīti ar Denisa nāvi, es vispār nevarēju padziedāt. Pēc tam ar uzstāšanos Neatkarības laukumā (Ukrainas neatkarības dienā 24.augustā Maksakova izpildīja Ivana Taraņenko oratoriju "Слався, Вкраїно!" – redakcijas piezīme), sāku izstrādāt jauno tesitūru. Atteicos no kontrakta daļas, kas bija paredzēta zemākai balsij un šobrīd sāku savu galveno karjeru.
- Ko jūs uzskatāt par savām mājām?
- Kijevu.
- Pat neskatoties uz to, ka Ukrainas nacionālisti draudēja un pieprasīja jums atstāt valsti un vēlāk jūsu dzīvokli, kurā atradās dēls ar aukli, ieņēma bruņoti ļaudis? Vai nebaidāties dzīvot?
- Nē, bail nav. Šobrīd dzīvoklis no šiem iebrucējiem ir atbrīvots. Man ir laba apsardze. Nekādus reālus draudus nejūtu. Apzinos, ka šobrīd nav tie vienkāršākie laiki, taču mēs tos neizvēlamies. Mans personīgais stāsts lieliski ilustrē, cik parastam cilvēkam ir sarežģīti dzīvot kara laikā. Bet, kā ir, tā ir!
- Kāda šobrīd ir jūsu pilsonība?
- Kā vienmēr – Vācijas un Krievijas?
- Vai neplānojat iegūt Ukrainas pilsonību?
- Jāpaiet noteiktam laika periodam. Šobrīd man ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja dzīvošanai Ukrainā, bet pēc pieciem gadiem radīsies iespēja iegūt pilsonību. Esmu laimīga, ka varu dzīvot Ukrainā – šeit esmu atradusi draugus, jūtos kā dzīves un kultūras telpas sastāvdaļa. Priecājos, ka daudz varu dot saviem skolniekiem, Ukrainas dziedātājām un ka ar savu dalību varu padarīt krāšņākus vietējos iestudējumus – šobrīd esmu pieprasīta un nodarbojos ar to, kas man patīk.
- Vai Jums nav nostalģijas pēc Krievijas?
- Sarežģīts jautājums. Tās Krievijas, pēc kuras es skumstu, vairs nav. Lielākā daļa manu cilvēku ir aizsaulē. Pirmkārt, mans tēvs (Pēteris Igenbergs miris šī gana janvārī – redakcijas piezīme) , mani mīļie pedagogi. Skumstu pēc Maskavas vietām, kuru vairs nav, pilsēta tagad izskatās pavisam citādi. Mana nostalģija pēc Krievijas ir ceļojums manā pagātnē, manās atmiņās. Pat ja fiziski pārcelšos uz Maskavu, tur vairs nekā no tā neatradīšu.
Jūtos nedaudz kā... baltemigrante. Šobrīd Krievijā ir tik sarežģīts laiks, ka tur nekā nevaru atrasties. Man ir brīva daba, esmu pieradusi runāt visu, ko domāju, bez ierobežojumiem, tādēļ nekādi nevarētu iekļauties šodienas vēsturiskajā kontekstā.
- Un tomēr jūsu vecākie bērni dzīvo Krievijā kopā ar tēvu... Vai nevarat pie viņiem turp aizbraukt?
- Šajā ziņā man šobrīd ir sarežģīta situācija – ir grūti uzaicināt viņus pie sevis. Ceru, ka drīz viņi sāks mācīties ārzemēs un mums būs iespēja biežāk satikties. Man nav juridisku problēmu iebraukšanai Krievijā, taču, lai tiktos ar bērniem, uz šīs zemes ir arī piemērotākas vietas.
- Kādā stadijā šobrīd atrodas jūsu vīra slepkavības lieta? Nesen jūs šaubījāties, ka tajā vainojams jūsu iepriekšējais civilvīrs un izvirzījāt citu versiju...
- Šobrīd Ukrainas izmeklētāju izvirzītā versija izskatās pietiekami pārliecinoši. Esmu sniegusi visas nepieciešamās liecības. Tiesa, ir arī jauna līnija (saistīta ar krāpšanu dzīvokļu jomā Maskavā un Kijevā – redakcijas piezīme), kas, manā skatījumā nav pietiekami labi izmeklēta, lai arī par to esmu sniegusi liecību. Varbūt tā nepietiekami attīstās, jo izmeklētājiem joprojām nav bijusi iespēja nopratināt aizdomās turamo, kuram izdodas izvairīties no atbildības, pateicoties tam, ka politiskā situācija valstu starpā apgrūtina starptautiska rakstura juridisko problēmu risināšanu. Neskatoties uz to, ka eksistē Minskas konvencija, kas paredz juridiskās palīdzības nodrošināšanu, politisku iemeslu dēļ starptautiskie rīkojumi šobrīd paliek bez pietiekamas ievērības.
- Izrādes "Valdnieks Edips" preses konferencē Rīgā jūsu māte Ludmila Maksakova uzstājās ar smeldzīgu runu, kurā atzinās, ka "līdz brīdim, kad pieslēdzās internetam, nebija domājusi, ka cilvēki ir tik ļauni un briesmīgi"...
- Domāju, viņas pasaules uzskats ir pašas atspulgs spogulī. Ļaudīs, kas viņai tik ļoti nepatīk, viņa redz pati sevi.
- Vai jums tā arī nav izdevies uzlabot attiecības?
- To ir sarežģīti izdarīt. Es, protams, neatbalstu konfliktu ar mammu, viņa pati izvēlējās savu ceļu. Mēģināju sveikt viņu dzimšanas dienā, piezvanīju, bet viņa nometa klausuli. Ar varu mīļš nekļūsi. Jāatzīst, dažreiz viņai bijis patīkami pabūt manas mammas lomā, bet kopumā viņa nekad nav mani īpaši mīlējusi, bet šobrīd, kā redzams, viss saasinājies.
- Pagājušajā gadā Ukrainas pareizticīgās baznīcas Kijevas patriarhāta patriarhs pasniedza jums Svētās lielmocekles Varvaras ordeni. Kāds ir jūsu viedoklis par šobrīd notiekošo dalīšanos pareizticīgajā baznīcā?
- Nekādas dalīšanās nav. Ukraina saņem autokefāliju – savu īsto baznīcu, kurā ļaudis lūgušies vairāk kā trīssimt gadus. Vai var iedomāties, ka notikumi varētu risināties citādi? Tas būtu ļoti dīvaini Krievijas karadarbības apstākļos Ukrainas teritorijā. Manuprāt, šis lēmums nekādā ziņā neved uz iespējamu reliģisku konfliktu reliģiskā augsnē, kā daudzi runā, bet gluži otrādi – palīdz tos novērst... Vai Latvijā nav tāda pati situācija?
- Mūsu pareizticīgā baznīca ietilpst Krievu pareizticīgās baznīcas sastāvā, bet Igaunijas baznīca ir sadalījusies, daļa draudžu pievienojās Konstantinopolei.
- Domāju, ka arī jūs jau esat ceļā uz to! Piebildīšu, ka savu ordeni saņēmu tieši no patriarha Filareta rokām, ar ko ļoti lepojos. Un mans īpašais personiskais prieks ir par to, ka patriarhs Filarets pats kristīja manu dēlu Vaņu un ļoti mani atbalstīja pēc Denisa nāves. Es bieži dziedu Svētā Vladimira katedrālē, kur kalpo Filarets. Tā ir brīnišķīgi skaista celtne ar pasakainiem Vasņecova gleznojumiem, tāds kā slāvu analogs svētā Pētera bazilikai.
- Kādu programmu sagaidīsim jūsu "Baltijas ceļā" Rīgā?
- Mēs ilgi atlasījām labāko šai programmai. Vēlējos gan kaut ko nopietnāku, gan kaut ko no populārās klasikas. Galu galā viss ir līdzsvarā. Sākumā būs lielas un nopietnas ārijas, bet tuvāk noslēgumam arvien vairāk atpazīstamu melodiju.
- Vai dziedāsiet latviski?
- Jā, dziedāšu.
- Ko?
- Lai tas paliek kā pārsteigums skatītājiem, kroņa numurs par godu tam, ka atgriežos vectēva dzimtenē.