Pēc publikācijas "Veca karavīra paldies prezidentei" saņēmu uzaicinājumu tikties Tukuma mazajā kafejnīcā "Elizabete". Tajā pašā, kur nereti varēja satikt arī nu jau pasaulē pazīstamo pianistu Vestardu Šimku.
Mans sarunas partneris ir Štāba bataljona instruktors. Viņš vēlējās palikt aiz kadra.
Taču Patriota nedēļa un veļu laiks ir īstais brīdis šādām atmiņām. Runa būs par bijušo aizsardzības ministru Ģirtu Valdi Kristovski, kurš amatā bija no 1998. līdz 2004. gadam.
Tas bija obligātā militārā dienesta laiks. Karavīri bija jauni puiši. Goda sardzes rotā, kā zināms, pieņēma pēc iespējas garāka auguma vīrus. Viņiem ar ēstgribu problēmu nebija. Drīzāk otrādi.
Svētku laikā slodzes bija vislielākās. Vajadzēja paspēt visur: Brāļu kapi, Doma baznīca, Brīvības piemineklis, Prezidenta pils, Sudrabkalniņa piemineklis. Nemaz nerunājot par dažādām svinīgām pieņemšanām Aizsardzības ministrijā, galvenajā štābā un Prezidentu pilī.
Kristovska kungs ir smalks cilvēks, kurš vadījās pēc savas kristīgās ticības un morāles. Mans amats lika man būt klāt daudzos tā brīža pasākumos. Arī tad, kad ministrs viesojās Štāba bataljonā inspekcijas brīžos, kā arī tad, kad atklāja jauno karavīru ēdnīcu.
Pēdējos gados Kristovska kungam bija biežas tikšanās ar NATO pārstāvjiem sakarā ar iestāšanos šajā vitāli svarīgajā organizācijā. Viņa inteliģence, labā izglītība un perfektās angļu valodas zināšanas bija ļoti liels devums pārrunu laikā.
Visi svētki un tikšanās ir saistīti ar svinīgām pieņemšanām, kur liela nozīme bija arī lielākiem vai mazākiem banketiem un svētku galdiem.
Tad, lūk, ministram bija neparasts ieradums. Pēc visiem mielastiem visi pārpalikušie produkti tika ar mašīnu nogādāti uz Štāba bataljonu. Ne jau ēdienu paliekas. Nē! Smalki iepakotas ēdienu neizmantotās rezerves. Aknu pastēte, nēģu gabaliņi, maigās mēles, cūku šķiņķi. Tādi produkti, kuriem pat nosaukumus nezināju. Arī apbrīnojami lielas vīnogas.
Tādās reizēs parasti vēlu vakarā atskanēja bataljona komandiera Gvido Ivanova zvans no mājām.
Saruna bija īsa. Atbrauks mašīna no Aizsardzības ministrijas. Pieņem produktus, pārbaudi tos un no rīta nodod Goda sardzes rotai.
Steigšus atbrīvojām visus medpunktā esošos ledusskapjus. Par laimi viņi bija lieli un vairāki.
Tādus produktus, kā aknu pastēti, glabāt baidījos. Tos un citus, kas ātrāk bojājās, nesu bataljona dežurantam, kas tos sadalīja dežūrējošajam sastāvam. Protams, no visiem produktiem pa mazam gabaliņam tika arī mums. To armijā sauca par proves noņemšanu. Ja līdz rītam medpunkta dežurantiem nekas nenotika, tad droši varēja produktus nodot goda sardzes puišiem. Lieks gaļas gabaliņš vai nēģītis tik raženiem puišiem nekad nebija par lieku.
Tas bija interesants laiks. Patriotisku dzejoļu un fotogrāfiju laiks. Varenajiem tas, protams, nebija vajadzīgs. Karavīru pašapziņai noteikti!
Izmantojot izdevību, vēlreiz sveicu visus bijušos un esošos karavīrus Valsts svētkos! Lai pilni galdi un glāzes!
