Pirmajos Latvijas neatkarības gados Skrundas pagasta pamatskolai bija piešķirts Latvijas brīvības cīņu karavadoņa Oskara Kalpaka vārds. Par minētās skolas skolnieku bija lemts būt arī man. Mūsu skolas skolotāji skolēniem spēja ieaudzināt patriotismu par savu zemi, cieņu pret brīvības cīņās kritušajiem varoņiem un, nešaubīgi, pret vecākiem.

Skolas audzēkņi un skolotāji līdz atkārtotai okupācijai godam turēja Oskara Kalpaka pulka varonīgo cīņu vietas. Apstādījumus un alejas gar ceļu no Skrundas līdz pulkveža ievainošanas un nāves vietai "Airītēs" veica arī tie, kas skolu jau sen bija beiguši. Tagad saglabājusies vienīgi liepu aleja.

O.Kalpaka miršanas dienā, sestajā martā, kad vēl laukus klāja sniega kārta, apkārtējie zemnieki veica labdarības pasākumus, lai vestu skolniekus uz "Airītēm", kur notika svinīgs pasākums O.Kalpaka pieminekļa pakājē. Lai bērniem pa ceļam nesaltu kājas, zemnieki bija sagatavojuši uzsildītus un drēbēs ietītus laukakmeņus, kas tika ielikti ragavās, un pie tiem bija iespējams sasildīt nosalušās kājas. Bērnus, kuri jutās nosaluši, aicināja muzeja telpā pie sildmūrīša sasildīties. Mums paskaidroja, ka tādi sildmūrīši no glazētiem podiņiem esot tradicionāli būvēti Vidzemes novadā, un muzejā iebūvēti par godu vidzemniekam Oskaram Kalpakam.

Piemineklis tika uzkopts un izdaiļots ar Latvijas valsts karogiem. Skolnieki pa trijiem ar atsegtām galvām pie pieminekļa stāvēja goda sardzē un ik pēc 15 minūtēm tika nomainīti. Piedalīšanās atmiņas pasākumos veidoja bērnus par savas tautas patriotiem.

Okupācijas laikā, kad atgriezos no Sibīrijas, ap pieminekli bija uzbūvēts apbraucamais ceļš. Piekļūšana pie piemiņas vietas bija apgrūtināta, jo liepu alejā, blakus piemineklim bija iekārtota kūdras glabātava. Kalpaka un pārējo kritušo piemiņas akmeņi bija izdemolēti. Tā tas bija vēl astoņdesmitajos gados, laikā, kad par Saldus rajona KP pirmo sekretāru bija tagadējais Saeimas deputāts Augusts Brigmanis. Šobrīd O.Kalpaka piemiņas vieta ir atjaunota, bet apmeklētāju skaits kritušo piemiņas vietā ir mazinājusies.

Neesmu pārliecināts, ka pašreizējie skolotāji, sevišķi lielpilsētās, pat zina savas valsts brīvības cīņu vēsturiskos notikumus. No sava izziņu pūra esmu pārliecinājies, ka patreizējā skolotāju paaudze, kuru studiju laikā notikumus izgaismoja no proletariāta diktatūras redzes viedokļa un pastiprināti apguva Marksisma-Ļeņinisma vēsturi ar atbilstoši tā laika filozofiskajam traktējumiem. Par Latvijas brīvības cīņu notikumiem, cik to iedrošinājās stāstīt un cik viņi bija informēti, varēja dzirdēt no vecākiem un vecvecākiem. Dažkārt tā laika skolnieki centās apstrīdēt vecāku stāstījumus un notikumus apgaismoja no skolā iegūto zinību viedokļa. Tā izveidojās plaša kosmopolītu paaudze, kura nāca pie varas otrās atmodas laika sākumā, kam nacionālās intereses bija pakārtotas korumpētībai. Kas tam nepiekrita, tika izstumti no savas (valdošās) vides.

Jautājums, cik mūslaiku (visu priekšmetu) skolotāji ir informēti par Latvijas valsts vēsturiskajiem notikumiem, nacionālajiem varoņdarbiem un varoņiem? Cik skolās tiek atzīmēti vai pieminēti valsts likteņu datumi un varoņu vārdi? Cik reižu (iespējams, nekad) skolās ir uzaicināti dalīties ar skolniekiem atmiņās vēl dzīvie Latvijas vēstures likteņgaitu liecinieki? Nedomāju, ka tie varētu būt literāro darbu un mākslas darbu autori. Uzdošu konkrētu jautājumu, kurās skolās tiek atzīmēti notikumi, kas saistīti ar brīvības cīnītāju Gunāru Astru? Minētos jautājumus uzdodu galvaspilsētas visu specialitāšu skolotājiem un skolu vadībai. Nevietā ir atbilde – maz maksā. Atmiņas ir tās, kas nemaksā neko, bet tās veido personību.

Atzīstami ir Skrundas novada Rudbāržu skolas kompleksie pasākumi, kuri veltīti O.Kalpaka piemiņai.

Mums jāiesaista latviešu tautas jaunieši jau no apzināta vecuma jaunatnes organizācijās pat varbūt ar materiālu vai cita veida atbalstu un ieinteresētību.

Atbalstāmi ir deputāta Raivja Dzintara priekšlikums, iesaistīt jauniešus Jaunsargu un citās jauniešu organizācijās. Iespējams, ir vērts padomāt par kādu starptautisko jaunatnes organizāciju Eiropas Savienības ietvaros.

Nobeigumā citēšu čekas mocekļa Leonīda Breikša "Lūgšanas" pareģojošās vārsmas:

Tad, kad svina bišu spieti plosīs latviešus un dzels
Tad, kad baltu krustu birzis neredzamas rokas cels!
Tad par vēlu būs mūs vienot, jā mūs šodien plosīs naids.
Baigs, ak, kungs, tad pāri zemei skanēs latvju tautas vaids.
Vai šī brīvība tik sapnis mūsu tautas gaitā būs,
Un pēc gadiem sveši kungi klaušu gaitās izdzīs mūs?

Laimonis Kops, inž. zin. doktors

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!