Foto: Cehs.lv kolāža
Ir skaudri rudenīgs rīts, sēžu uz soliņa Dailes teātra skvērā, dzeru savu ikrīta kafiju un cenšos atcerēties – kā tas viss sākās? Kā tieši es kļuvu pilnīgi neatkarīgs no komercializācijas, modernajām tehnoloģijām, patērēšanas kulta un vides piesārņošanas, kas lielākajai daļai aitu (tā saucu visus pārējos cilvēkus, kas vēl nav sasnieguši manu apskaidrību) ir neatņemama dzīves sastāvdaļa?

Šķiet, tas sākās pirms kādiem desmit gadiem, kad toreizējā draudzene piedāvāja man pamēģināt veģetārismu. Domāju, ka tikai tajā brīdī man tā pa īstam izveidojās kritiskā domāšana. Drīz vien kļuva sāpīgi iedomāties, ka visu iepriekšējo mūžu biju pavadījis, katru dienu ēdot līķus (tā tagad saucu jebkuru gaļas produktu) un manu nepamatoto iegribu apmierināšanai bija jāmirst milzīgam skaitam dzīvu radību. Gaļa ir slepkavība, un, par laimi, attīstītā sabiedrībā to saprot arvien lielāks skaits cilvēku. Bet arī viņiem līdz manai apskaidrībai vēl tāls ceļš ejams.

Jauno apvāršņu atklāšana bija kā sniega bumba, kas palaista ripot lejā pa apsnigušu kalnu un veļas lejup arvien lielākā garīgās izaugsmes lavīnā. Saprotams, visai drīz pēc tam kļuvu par vegānu. Bija pretīgi iedomāties, ka manas apetītes remdēšanai būtu pieļaujama dzīvnieku spīdzināšana. Neviena pati vista nav pelnījusi, lai to turētu šaurā sprostā un kāds brokastīs sakultu viņas nākamos bērnus. Neviena pati govs nav pelnījusi, lai to mākslīgi apaugļotu un pēc tam padarītu par piena pumpi. Tas ir nehumāni un pretīgi.

Ir tikai likumsakarīgi, ka aktīvi iesaistījos biedrībā "Dzīvnieku brīvība" un kopā ar domubiedriem piedalījos visos svarīgākajos protestos, cīnoties pret globalizācijas ietekmi uz dzīvām radībām, kas pašas sevi nespēj aizstāvēt.

Jau labu laiku biju pārvietojies tikai un vienīgi ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu, kas darbojas, pateicoties elektrībai, tomēr nepameta sajūta, ka viss iepriekš paveiktais kaut kā nav līdz galam pilnvērtīgs un noteikti jābūt veidiem, kā būt vēl lielākā harmonijā ar sevi un dabu. Atkritumus šķiroju jau vairākus gadus, bet to joprojām bija par daudz, tāpēc biju patīkami satraukts, uzzinot par "zero waste" dzīvesveidu. Tā ir dzīvošana, cenšoties radīt pēc iespējas mazāk atkritumu.

Sākotnēji pilnībā atteicos no iepirkšanās lielveikalos un iepirkos tikai tirgū vai specializētos veikalos, kuros produktus iespējams nopirkt, nosverot paša līdzpaņemtos traukos, nevis plastmasas iepakojumā, kā tas ierasts lielajās veikalu ķēdēs. Dārzeņu un sakņaugu mizas nemetu atkritumos, bet gan noglabāju īpašā tvertnē saldētavā, lai reizi mēnesī izvestu uz komposta kaudzi savā piepilsētas mazdārziņā. Izmantoju tikai auduma maisiņus, bet produktiem – stikla burciņas, jo tās var nekaitīgi izmantot atkārtoti. Tualetes papīru aizvietoju ar dabai draudzīgiem un atkārtoti mazgājamiem auduma gabaliņiem. Manis radīto atkritumu daudzums bija sarucis līdz minimumam, tomēr joprojām urdīja doma, ka ir iespējams dzīvot vēl pareizāk.

Pēc kāda laika sāku apzināties, ka mobilais telefons, televizors un elektrības izmantošana domāta tikai lielo korporāciju naudas maku pildīšanai un mūsdienīga dabas drauga dzīvē tam visam nav vietas. Neilgi pēc atteikšanās no elektrības pazaudēju darbu, jo priekšnieks acīmredzot nebija pietiekami emocionāli un garīgi nobriedis, lai būtu gatavs algot mūsdienīgi domājošu darbinieku, bet par to pārāk neraizējos, jo savulaik, skvotojot Spānijā, biju iepazinies ar tā saucamo "freegan" kultūru. Tas ir dzīvesveids, kas pilnībā sagrauj ierasto patēriņa kultūru. Proti – Spānijā lielveikali ik dienu nederīgos pārtikas produktus novietoja veikala aizmugurē un tie bija bez maksas brīvi pieejami jebkuram interesentam.

Tā kā Latvijā šī prakse vēl netiek pārāk plaši piekopta, nācās improvizēt, un atbilde nāca pavisam vienkārši – pārtikā ļoti ērti lietot produktus, no kuriem kāds cits atteicies. Jūs pat nespējat iedomāties, cik daudz pilnīgi normālu pārtikas produktu iespējams atrast atkritumu konteineros tikai tāpēc, ka kāds, redz, ir pārāk smalks kundziņš, lai nogrieztu maizei pelējuma garozu vai apēstu jogurtu, kuram pirms divām dienām beidzies derīguma termiņš! Tā es ik vakaru sarūpēju sev krietnu maltīti un smīnot skatījos uz patēriņa kultūrā iesprostotajām aitām, kas gāja garām, nesot negausīgi pārpildītus lielveikalu polietilēna iepirkumu maisus. Pilnīgi skaidrs, ka maisi bija pildīti ar līķi, paverdzinātām olām un plastmasu.

Ir skaudri rudenīgs rīts, sēžu uz soliņa Dailes teātra skvērā, jo dzīvokli un ģimeni pazaudēju jau sen, un dzeru savu ikrīta kafiju, kuru kāds garāmgājējs bija neizdzertu izmetis atkritumos. Tikai šādi cilvēks var būt patiesi brīvs un balansā ar Visumu un dabu. Tomēr nepamet sajūta, ka pasaules labā varētu darīt vēl vairāk. Elpojot es tomēr radu ogļskābo gāzi. Vajadzētu pārstāt elpot un kļūt par mēslojumu kādam kokam.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!