Nupat visu Latviju pāršalca ziņa, ka Tukumā notiekošais "vistu karš" sasniedzis kulmināciju – no darba atbrīvots novada vicemērs Aivars Volfs, kas atbalstīja minēto projektu īstenošanu. Viņu gāzuši opozicionāri, kas abu investoru plānos saskata vien blēdību virkni.
Kā labi zināms, izmisīga cīņa par investīcijām notiek visā pasaulē. Tiek izdomāti visdažādākie paņēmieni, lai panāktu finanšu ieguldījumus ekonomikā. Kur ienāk nauda, tur sākas uzplaukums. To lieliski pierāda Latvijas attīstības rezultāti. Kur būvē, atver ražotnes, tur ieplūst līdzekļi pašvaldības budžetā, var uzturēt skolas, labot ceļus utt. Pateicoties lielākām investīcijām, Rīgā un tās apkārtnē iedzīvotāju dzīves līmenis sasniedzis Eiropas vidējos rādītājus. Toties Latgalē, kas investoriem neliekas tik pievilcīga, ir zemākās algas, pensijas, lielāki skaitļi, kas raksturo bezdarbu, trūkumu.
Manuprāt, skaidri redzot šo ainu, katram deputātam un attiecīgā reģiona iedzīvotājam vajadzētu ar aplausiem sagaidīt katru uzņēmēju, katru investoru, kas sola par savu naudu kaut ko būvēt un ražot. Tāpēc mulsina un pārsteidz to Tukuma deputātu rīcība, kuri klaji demonstrē, ka nav vajadzīgi tie 250 miljoni eiro, ko gatavi novadā ieguldīt vēja parka būvētāji, un 85 miljoni eiro, ko sola likt galdā olu ražotnes iniciatori. Manā skatījumā, šādu rīcību grūti nosaukt citādi kā par kaitniecību, šaušanu pašiem savā kājā.
Opozīcijas deputāti stāsta, ka potenciālais vistu ražotnes būvnieks esot blēdīgs, neuzticams, pārstāvot čaulas firmu, nevis nopietnu investoru. Iespējams, ka taisnība. Taču to visu var pārbaudīt kompetentas valsts iestādes. Kāpēc jāceļ troksnis, pirms noskaidrota patiesība? Kāpēc šaubas jāmet politisko diskusiju arēnā, mulsinot neinformētu cilvēku prātus?
A. Volfam pārmet, ka viņš lobējis projekta īstenotāju ieceres, gribējis lēti pārdot zemi, rīkojis fiktīvu izsoli, neesot rēķinājies ar iedzīvotāju interesēm. Bet padomāsim nopietni! Ar ko riskē Tukuma novada pašvaldība, atbalstot SIA "Gallusman"? Ar 90 hektāriem degradētas teritorijas, kas nav ne aramzeme, ne mežs. Tas ir izsmelts un pamests grants karjers. Vairāk nekā 20 gadus šī krūmiem aizaugusī teritorija nebija vajadzīga nevienam, ja neskaita dažus tukumniekus, kas vasarā aizbrauca nopeldēties tapušajā ūdenstilpē. Manuprāt, tādu nevienam nevajadzīgu teritoriju varētu par velti atdot tiem, kuri tajā būtu gatavi ieguldīt 85 miljonus eiro, lai kaut ko uzbūvētu, ražotu, pelnītu un maksātu nodokļus. Ne tikai atdot, bet arī vēl palīdzēt apgūt šo teritoriju, jo gala rezultātā pašvaldībai tas viss atmaksātos daudz lielākos apmēros. Taču Tukuma novadā vērojams kaut kas cits: līdzko parādījušies turīgi cilvēki, kas te varētu kaut ko uzbūvēt, tā troksnis pa visu pasauli – zagšana, blēdība, korupcija...
Un te nu uzreiz rodas jautājums – vai korupcijai pakļauti tikai valdošie deputāti? Bet kā ar opozīcijā palikušajiem? Un kā ar tiem, kuri organizē parakstu vākšanas? Kā ar žurnālistiem, kuri piekliedz pasauli ar saukļiem par Latvijas "zaļuma" postīšanu? Vai arī žurnālisti un citi skaļie protestētāji nevar korumpēties un pūst to taurē, kuriem topošais projekts nav izdevīgs? Manuprāt, par šiem jautājumiem derētu nopietni padomāt.
Pirms neilga laika presē varēja lasīt, ka minētais "Gallusman" olu ražotni gribējis būvēt Valkas apkārtnē. Taču šīs ieceres torpedējis zemkopības ministrs J. Dūklavs. Kāpēc tā rīkojies? Tāpēc, ka jaunā ražotne bremzēšot pašreizējo olu ražotāju darbu. Tā, lūk! Kaitētu tiem, kuriem jau tagad pieder vistu fermas. Protams, ka tā būtu. Tas nav apšaubāms. Bet vai tāpēc pieļaujama jaunu ražotņu apkarošana? Vai šāda rīcība atbilst arī iedzīvotāju interesēm? Vai tāpēc jāvēršas pret tiem, kuri vairotu konkurenci attiecīgajā saimnieciskajā nišā? Ja tā, tad vajadzētu aprēķināt, cik piena, gaļas, sviesta Latvijai vajag, un atstāt vien attiecīgu skaitu ražotāju. Pārējiem cilpu kaklā. Kāds būtu šādas saimniekošanas rezultāts? Manuprāt, atbilde ir skaidra. Taču tā vien liekas, ka tie, kuri visiem spēkiem vēršas pret "Gallusman", rīkojas atbilstoši šādai loģikai.
Man nav ne mazāko šaubu, ka, no iedzīvotāju viedokļa raugoties, visiem iespējamiem līdzekļiem jāsekmē konkurence starp ražotājiem. Tā ir elementāra patiesība. Ja ministrs vai novada deputāti iejaucas šajā saimnieciskajā darbībā un, izmantojot savas iespējas, kaitē vieniem, bet balsta citus, tad tā ir vistīrākā kaitniecība. Tieši tāpat jāvērtē to deputātu rīcība, kuri no darba padzen vadītāju, kas sekmē investīciju ienākšanu novadā.
Katra ražotne, ferma, būve, vēja parks, protams, rada problēmas apkārtnes iedzīvotājiem – būs trokšņi, smakas, kaut kādi starojumi. Nevaram cerēt, ka, veicinādami saimniecisko rosību, necietīsim nekādus zaudējumus, ka dzīvosim absolūti sterilā vidē. Diemžēl tas nav iespējams. Trokšņi, putekļi, smakas ir neizbēgams saimnieciskās attīstības papildinājums. Ar to jārēķinās. Daudzi mārupieši nav priecīgi par to, ka pāri viņu mājām lido lidmašīnas. Bet vai tāpēc lidosta jāslēdz ciet? Daudzviet dabas ainavu maitā mobilo sakaru torņi, elektrolīniju stabi traucē lauku apstrādi. Bet vai tāpēc atteiksimies no elektrības un mobilajiem telefoniem? Pļaviņu, Rīgas spēkstacijas pamatīgi papostīja Daugavu, aprija Staburagu, plašas zemes. Tie, neapšaubāmi, bija milzīgi zaudējumi. Taču spēkstacijas ražo strāvu, bez kuras mūsu pašreizējā dzīve nav iedomājama. Ir tapis projekts "Rail Baltica", tas kaitēs daudziem zemes īpašniekiem. Bet vai tāpēc jāatsakās no šīs transporta līnijas? Vienmēr ir tā, ka nākas kaut ko zaudēt, lai tā vietā iegūtu kādu citu, daudz lielāku, vērtību. Citādi nemēdz būt.
Taču skaidrs arī tas, ka pirms jebkura projekta īstenošanas jāprasa, lai tiktu veikti visi iespējamie pasākumi negatīvo blakņu mazināšanai. Tieši tāpēc ir normatīvie akti, kas nosaka stingras prasības dabas, iedzīvotāju interešu aizsardzībai. Šo noteikumu ievērošanai jābūt dzelžainai. Ja nepieciešams, jābūvē aizsargsienas, jāpārceļ būves uz citu vietu, jāveic citas izmaiņas, ja tās nepieciešamas iedzīvotāju vitālo interešu aizsardzībai. Taču teiktais nenozīmē, ka kategoriski jāaizliedz jebkāda jauna būvniecība, jāierobežo saimnieciskā rosība, līdzko kādai sabiedrības daļai tā sagādā neērtības. Ja tā rīkosimies, nekāda attīstība nebūs iespējama.
Arī olu ražotne var daudziem nepatikt. It īpaši tiem, kuru mājas atrastos tās tuvumā. Lopu, putnu ferma nav skaistumkopšanas salons. Tās tuvumā cilvēku degunus nepriecēs franču smaržas, drīzāk gan tie sajutīs pavisam citādus smārdus. Bet kas cits būvējams attālos lauku novados, ja ne lopu, putnu fermas, dārzeņu pārstrādes cehi, gateri un tiem līdzīgas ražotnes? Diezin vai Jaunsātos, bijušā grants karjera vietā, kāds būvēs frizētavu, tetovēšanas salonu vai vēl kaut ko smalku, kur dāmām lakot nadziņus, sakopt bikini zonu. Maz ticams, ka pienāks laiki, kad pa Sloceni Tukumā iekuģos jahtas baltām burām un Tukumā nebūs vajadzīgas ražotnes, kas smirdinās, trokšņo, piesārņo gaisu. Būs vien jāsamierinās ar to, ka Jaunsātos un citos lauku apvidos čiepst vistas, mauj govis un rukšķ cūkas. Kāpēc tā? Tāpēc, ka ir ne mazums ļaužu, kam šīs vienkāršās ražotnes dod darbu un iztiku. Arī laukos dzīvo ļaudis, kam vajadzīgs darbs. Fermas ir tieši tas, kas viņiem vajadzīgs. Tāpēc jāpriecājas par tādām ražotnēm kā "Gallusman" iecerētā olu rūpnīca, lai arī tā ne tuvu nelīdzinās skaistumkopšanas salonam.
Arī vēja parks, kas izvietots attālā novadā, ir tieši tāda ražotne, kas iespējama un piemērota laukiem.
Pašlaik tādi parki top visā Eiropā, jo vēja spēks tiek uzlūkots par perspektīvāko enerģijas avotu. Par to varam pārliecināties, ceļojot pa Čehiju, Vāciju, Beļģiju un citām valstīm. Visur redzami milzeņi gariem, rotējošiem spārniem. Zviedrijā vien esot uzstādīti 3400 ģeneratori. Vai tiešām eiropieši būtu tik stulbi, ka pieļautu veselībai, dzīvībai, putniem bīstamu monstru radīšanu? Es par to šaubos un domāju, ka Latvijai, arī Tukuma novada iedzīvotājiem, jāpriecājas par ieceri būvēt tādu parku, nevis visiem iespējamiem līdzekļiem jākaro pret to.
Jā, zinu, pret vēja parku esot savākti vismaz 9000 tukumnieku un dobelnieku parakstu. Kā redzams, nopietns spēks, ne velti atrodas deputāti, kas mēģina uzspodrināt savas spalvas, izdabājot šādam noskaņojumam. Taču zinu arī to, ka gandrīz vienmēr, līdzko parādās kāds nopietns projekts, nez no kurienes uzrodas protestētāji. Viņi ir aktīvāki par tiem, kas klusē. Tāpēc parakstus nav grūti savākt. Taču paraksti vēl nenozīmē, ka protestu atbalsta attiecīgā novada ļaužu vairākums. Diezin vai ir tik daudz to iedzīvotāju, kuri uzskata, ka mums pietiek naudas, darbvietu, ka ceļi gludi, skolās, slimnīcās valda pārpilnība. Ja patiešām valdītu tāda noskaņa, tad, protams, vajadzētu dzīt prom visus, kas nāk ar saviem miljoniem. Varētu dzīvot absolūti sterilā vidē, bez mazākajiem trokšņiem, nejaukiem smārdiem, priecājoties par jaukām dabas ainavām, baltām jahtu burām upēs, ezeros, jūrā.
Taču, manuprāt, ļaužu vairākums grib braukt pa asfaltētiem ceļiem, grib saglabāt slimnīcas, skolas un tāpēc saprot, ka bez fermām, elektrību ražojošiem vēja parkiem, gateriem neiztikt. Un tāpēc ir gatavi atbalstīt investīcijas, lai arī to ienākšana iztraucēs ierasto klusumu, papostīs glīto ainavu aiz loga.
Var gadīties, ka Tukuma opozīcijas darbošanās rezultātā SIA "Gallusman" savu projektu īstenos citā vietā, piemēram, Ogres novada Madlienas pagastā. Tur vietējā vara, cik saprotams, pārliecinoši atbalsta ieceri. Es neticu, ka tukumnieki būs pateicīgi tiem deputātiem, kuri ar savu rīcību būs sekmējuši tādu pavērsienu.
Rakstīdams šīs pārdomas, negribēju balstīt kādu konkrētu partiju vai firmu. Tomēr nenoliedzu, ka mani motivēja savtīgas intereses – vēlme, lai Tukuma novads attīstās, lai kādreiz uz manām mājām Pūres pagastā tiktu noasfaltēts ceļš. Ja novadā valdīs tādi pašvaldības vadītāji, kas dzīs prom visus investorus, tad manas cerības nekad nevarēs īstenoties. Tāpēc nekādi nevaru paust pateicību tiem deputātiem, kas kaitē šīm manām savtīgajām interesēm.